uz brīdi apstājās viesnīcas pagalmā, lai aplūkotu nelīdzeno zemi, dēļus un gruvešus.
– Interesanti, ko viņi plāno būvēt šeit, – Eiverija ierunājās. – Ja jau ir uzceltas tādas verandas, visdrīzāk tiek plānots kaut kas fantastisks. Klīst dažādas baumas: no liela stāvlaukuma līdz krāšņam dārzam.
– Es dzirdēju tenkas par strūklaku un peldbaseinu.
– Noskaidrosim patiesību no pirmavota.
Kad sievietes iegāja ēkā un izdzirdēja instrumentu radīto troksni, Eiverija paskatījās uz Klēru.
– Testosterona līmenis nupat pieauga par piecsimt vienībām.
– Tas joprojām aug. Viņi ir paturējuši arkas. – Klēra paspēra soli tuvāk arkām, lai tās rūpīgi aplūkotu. – Es cerēju, ka viņi to gribēs un spēs izdarīt. Arkas ir vienīgais ēkas elements, ko atminos no laika, kad šeit bija antikvariāts. Mana māte to reizēm apmeklēja.
Klēra soļoja tālāk zem galvenās arkas un ievēroja raupjās pagaidu kāpnes, kas veda augšup.
– Es ne reizi neesmu bijusi augšstāvā. Un tu?
– Vidusskolas gados es tur reiz iezagos, – Eiverija aplūkoja kāpnes, – kopā ar Trevisu Makdonaldu, segu un Boone‘s Farm Apple vīna pudeli. Mēs pabučojāmies.
– Trakule!
– Tēvs būtu mani noslānījis, ja to uzzinātu. Viņš to izdarītu arī tagad, tāpēc nevienam par to nestāsti. Lai nu kā, tas nevilkās ilgi. Treviss neko vairāk arī nepaveica, jo viņu izbiedēja durvju un grīdas dēļu čīkstēšana. Es gribēju pārbaudīt, kas rada troksni, bet Treviss uzvedās kā mīkstčaulis. Neko vairāk viņš no manis tā arī nedabūja, – Eiverija iesmējās. – Viņš nesajuta arī sausserža smaržu, vai arī to neatzina.
– Sausserža smaržu?
– Tā bija ļoti spēcīga. Es jutos tā, it kā būtu iegrūdusi degunu sausseržu krūmā. Varu derēt, ka pēc remontdarbu uzsākšanas tas, kas šeit mitinājās, ir aizgājis.
– Tu tici nostāstiem par spokiem?
– Protams. Mana vec-vec-vecmāmiņa joprojām spokojas savā muižā Edinburgas nomalē. – Eiverija apstājās un uzlika plaukstas uz gurniem. – Oho! Kad es šeit bučojos ar Trevisu Makdonaldu, te izskatījās pavisam citādi.
Augšstāvu caurvija gaitenis, kura sānos bija durvis uz istabām. Šeit smaržoja pēc koka un ģipša. Bija dzirdams remontdarbu troksnis trešajā stāvā un apakšstāvā. Klēra iegāja istabā pa kreisi. Blāvs atspīdums, ko logiem pārvilktā plēve iekrāsoja zilu, izgaismoja nepabeigto grīdas segumu.
– Gribētos zināt, kas šī ir par istabu. Mums vajadzētu uzmeklēt kādu Montgomeriju. Paskat, šeit būs durvis, kas vedīs uz verandu. Man gribētos to redzēt.
– Runājot par vēlmēm, – Eiverija ar roku norādīja uz blakus telpu. – Paskaties uz šo vannas istabu! Spriežot pēc cauruļu izvietojuma, – viņa sprieda, – šeit būs vanna, te duša un šeit būs dubultā izlietne.
– Tā būs lielāka nekā mana un zēnu vannas istaba kopā. – Klēru pārņēma patiesas skaudības vilnis. – Es varētu šeit dzīvot. Vai visas istabas būs tik milzīgas? Man jānoskaidro, kas šī ir par istabu.
Klēra steidzīgi izsoļoja cauri istabai, izgāja pa durvīm un saskrējās ar Beketu.
Viņš pacēla rokas, lai Klēru noturētu. Vai es izskatos tikpat izbrīnīta un satraukta kā viņš? Viņa droši vien izskatījās sliktāk, jo Beketa darbarīku jostā ievietotais āmurs spiedās pret Klēras kāju.
– Atvaino, – viņi pateica vienlaikus, un Klēra iesmējās.
– Vispirms ļauj atvainoties man. Es neskatījos, kur eju. Mani apdullināja milzīgā vannas istaba. Es devos meklēt tevi.
– Tu meklēji mani?
– Mums to droši vien vajadzēja izdarīt, pirms ieradāmies, bet visi izskatījās aizņemti. Es gribu zināt, kas šī ir par istabu, pirms šeit ievākšos.
– Pirms tu… Ha! – Beketa prāts pārstāja darboties, sajūtot viņas smaržu, viņas ādu zem savām plaukstām, ieraugot viņas acu dūmakaino nokrāsu. – Kad remonts būs pabeigts, tev istaba visdrīzāk patiks vēl labāk.
– Uzzīmē man tās attēlu.
Īsu brīdi Beketam šķita, ka tas ir nopietns lūgums. Viņš piespieda sevi atkāpties. Kļuva skaidrs, ka viņa prāta spējas Klēras klātbūtnē ievērojami mazinās.
– Nu…
– Interjera dizaina autors esi tu.
– Jā, lielākoties. Ā, Eiverija, sveika!
Eiverijas sejā rotājās smaids.
– Es domāju, ka esmu kļuvusi neredzama. Šajā vietā ir notikušas neticamas pārmaiņas, Bek. Kad es šeit biju pēdējoreiz, logi bija izsisti, ķieģeļi – salauzti, te mitinājās baloži un spoki.
– Ar logiem un ķieģeļiem tikt galā bija krietni vieglāk nekā ar baložiem, tici man. Spoks te dzīvo joprojām.
– Tiešām?
Bekets nodrebēja un sakārtoja noputējušo beisbola cepurīti.
– Nestāsti to citiem, sarunāts? Nevienam par to nav jāzina, pirms būsim noskaidrojuši, vai viņa ir trūkums vai ieguvums.
– Viņa. Sausserdis.
Bekets pacēla uzacis. – Jā! Kā tu to zināji?
– Es ar viņu uz mirkli sastapos pirms daudziem gadiem. Tas kļūst arvien interesantāk. – Ieraudzījusi Beketa sejas izteiksmi, Eiverija ar pirkstiem aizvilka iedomātu rāvējslēdzēju virs lūpām un sirds.
– Paldies. Lai nu kā, šī ir Titānijas un Oberona istaba.
– Vanna būs no vara. – Kleitai plīvojot, Klēra aizsteidzās vannas istabas virzienā.
– Tā būs liela vanna no vara, – Bekets apstiprināja un sekoja viņai. – Mēs to liksim šeit, pie sienas. Te būs pieskaņotas flīzes vara un zemes toņos. Grīda būs apsildāma. Visās vannas istabās būs apsildāmas flīžu grīdas.
– Es tūlīt sākšu raudāt.
Bekets atslāba un uzsmaidīja Klērai.
– Duša būs tur. Stikla durvis bez rāmja, ieeļļoti bronzas vannas istabas piederumi. Visās vannas istabās būs apsildāmi dvieļu turētāji. Divas vara izlietnes uz pamatnes ar meža motīvu, pa vidu – vara galdiņš. Gaismas ķermeņi radīs dabisku noskaņu, jo uz tiem būs vīnstīgu motīvs. Tur būs tualetes pods.
– Slavenā
