prēmija. – Sems ar plaukstu uzsita pa kabatu un piemiedza Klērai ar aci. – Aiziesim vakariņās manā klubā. Nosvinēsim.
Tā kā Sems strādāja sava tēva automašīnu tirgotavā – un tikai tad, kad pašam gribējās –, un viņa māte bija turīgas dzimtas pārstāve, Semam šādas prēmijas droši vien gadījās visai bieži.
– Apsveicu tevi un pateicos par piedāvājumu, tomēr es nevaru iet vakariņās uz klubu.
– Tev tur patiks. Manā rīcībā ir labākais galdiņš visā klubā.
Kā vienmēr, labākais, Klēra nodomāja. Semam vienmēr piederēja labākais, lielākais un dārgākais. Viņš nemainījās.
– Es šo vakaru pavadīšu savas mājas virtuvē un mēģināšu pierunāt trīs zēnus ēst brokoļus.
– Taviem zēniem nepieciešama auklīte. Mana māte varētu palīdzēt viņu sameklēt.
– Jā, droši vien varētu, bet mani tas neinteresē. Man vajag…
– Man tagad ir brīvs laiks. Mēs varam paēst pusdienas un iedzert šampanieti.
– Man nav… – Atskanēja ieejas durvju zvaniņa šķindoņa. – Man nav laika, protams. Atvaino.
Klēra nespraucās garām Semam, bet izgāja galvenajā telpā pa citām durvīm un bija gatava pateicībā noskūpstīt to cilvēku, kurš bija devis ieganstu tikt vaļā no netīkamā viesa.
– Justīne! Es šorīt biju viesnīcā. Karolī! Es ļoti priecājos, jūs abas satiekot.
Justīne noņēma saules brilles sarkanā rāmī un ar plaukstu vēdināja seju.
– Mēs atnācām no Bast. Ārprāts, kāds karstums! Tu gan šajā kleitā izskaties lieliska un svaiga kā saldējums – nē, laima sorbets!
Karolī iekrita vienā no krēsliem pie neliela galdiņa.
– Ak Dievs, kā man gribētos laima sorbetu! Mēs sevi palutināsim ar tavu brīnišķīgo atvēsināto kafiju.
– Mūsu šīs nedēļas īpašais piedāvājums ir kaut kas patiešām sevišķs. Šī kafija ir grēcīgi garda.
– Tādas vajadzēs divas. – Justīne nometa somu uz galda un pagriezās pret grāmatu kaudzi. – Nezināju, ka šī ir jau iznākusi. – Viņa paņēma grāmatu. – Vai tā ir tikpat laba kā iepriekšējā?
– Patiesību sakot, man šķiet, ka jaunā grāmata ir pat labāka.
– Nu, iegriešanās tavā veikalā man izmaksās vairāk nekā tikai grēcīgi gardas kafijas cenu. – Justīne sarauca uzacis, izdzirdot, ka tiek aizcirstas pagalma puses durvis.
– Tas bija kaitinošais Sems Frīmonts. Kafija ir uz veikala rēķina kā pateicība par to, ka paglābāt mani no viņa uzstājīgās vēlmes aizvest mani vakariņās.
– Sems Frīmonts ir mazs riebeklis, kurš nu ir izaudzis un kļuvis par vēl lielāku riebekli. – Karolī glīto, gaišbrūno acu skatiens kļuva salts. – Justīne, vai atceries, kā viņš izplatīja baumas par manu Darlu? Sems gribēja pierunāt viņu kopā doties uz izlaiduma balli. Tā kā “nē” uz viņu neiedarbojās, Darlai nācās pasūtīt viņu trīs mājas tālāk.
– Vai tamlīdzīgi, – Justīne piemetināja. To izdzirdot, viņas māsa sajūsmināti pasmaidīja.
– Tieši tā. Pēc tam Sems izplatīja baumas, ka Darla ir stāvoklī un nezina, kurš ir bērna tēvs.
– Un Raiders sadeva viņam kā pieklājas. Protams, viņš to nemūžam neatzīs, – Justīne turpināja. – Pārējie zēni pieņēma brāļu klusēšanas zvērestu. Tomēr es zināju, kas notika patiesībā, un uzdāvināju viņam kompaktdisku atskaņotāju, ko Raiders jau ilgu laiku cerēja nopirkt. Pēc tam viņam bija skaidrs, ka es zinu.
– Viņu dzīslās rit Railiju asinis, un Railiji par savējiem rūpējas. Tāpat kā Montgomeriji. – Karolī izstiepa gaisā pirkstu. – Pie visa vainīga Frīmonta audzināšana. Viņš tika neiedomājami izlutināts. Viņa māte ir drausmīga, un tēvs nav diez ko labāks, jo neiebilda. Sems dabūja visu, ko gribēja, un viņš ar to nemitīgi plātījās.
– Sema māte dabūja to, ko bija pelnījusi, vai ne? – Justīne paraustīja plecus. – Lielu riebekli.
Klēra smaidot sāka malt kafijas pupiņas. Justīne Montgomerija bija tāda sieviete, par kādu Klēra bērnībā vēlējās kļūt. Gudra, stipra, ar pašapziņu, un lieliska savu dēlu māte. Pievilcīga sieviete ar tumšiem, zirgastē sasietiem matiem. Viņas rūpīgi koptais ķermenis bija ietērpts gaumīgās biksēs līdz ceļgaliem un plānā, baltā kreklā.
Karolī piecēlās kājās, lai aplūkotu grāmatas kopā ar māsu. Viņai bija zeltaina āda un smalks augums, kas garumā nedaudz atpalika no māsas.
Klēra zināja, ka viņas vieno ciešas tuvības saites.
Justīne piegāja pie letes un uzlika uz tās divas grāmatas. – Mīļā, tu taču zini: Raiders vai jebkurš cits Montgomerijs atvairītu Semu, ja vien tu to lūgtu.
– Paldies, bet es varu tikt galā pati.
– Paturi to prātā tik un tā. Ouens man teica, ka jums ar Eiveriju ir padomā kāda sieviete viesnīcas vadītājas amatam, jo Kārena patlaban ir aizņemta ar bērnu zābaciņu iegādi.
– Houpa būtu lieliska viesnīcas vadītāja. Manuprāt, šī ēka ir pelnījusi tik talantīgu cilvēku. Es rūpīgi aplūkoju tikai vienu istabu. Bekets šorīt mums parādīja topošo Titānijas un Oberona istabu. Es jau tagad esmu to iemīlējusi un redzu acu priekšā.
– Jūs ar Eiveriju esat gudras sievietes, tāpēc es jūsu ieteikumus ņemu vērā. – Justīne piegāja pie stikla durvīm un aplūkoja topošās viesnīcas ēku. – Es jau tagad esmu iemīlējusi šo vietu. Mēs abas esam to iemīlējušas, vai ne, Karolī?
– Man nekad iepriekš dzīvē nav bijis tik interesanti. Es palīdzu izvēlēties visu, sākot no gultām un beidzot ar ziepju traukiem. Nākamnedēļ notiks smaržu sacensības.
Klēra pievienoja putukrējumu atvēsinātajai kafijai un sastinga.
– Kas?
– Smaržas, – Justīne smejoties paskaidroja. – Tu mums ieteici iet uz Džoanijas veikalu “Ciedru kalnu ziepes”.
– Jā, Džoanija ir brīnišķīga. Viņa man teica, ka grasās piegādāt viesnīcai vietējā ražojuma higiēnas līdzekļus. Manuprāt, tā ir lieliska doma.
– Katrai istabai piemitīs savs raksturīgs aromāts.
– Tā ir brīnišķīga ideja! Ziepes, šampūni, losjoni. Vai esi apsvērusi iespēju izmantot smidzinātājus?
Justīne samiedza acis.
– Pagaidām
