pievilcīgs.
Tomēr Klēra bija kļūdījusies, domās nodēvējot viņu par apjukušu. Bekets pārzināja katru Montgomeriju ģimenes veidotā dārgakmens šķautni.
Klēra atcerējās pirms neilga laika redzēto sapni, kurā bija arī Bekets, un piesarkusi aizgriezās.
– Kas būs tur?
– Tur būs istaba cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kā arī ieeja ēdamistabā.
– Kura ir istaba cilvēkiem ar īpašām vajadzībām?
– Margaritas un Persija istaba.
– “Tīruma pavirza”. Francijas noskaņa. – Klēra pārlūkoja lapas piezīmju grāmatiņā. Pieliecis galvu, Bekets ievēroja, ka vairāku rindkopu virsraksti ir istabu nosaukumi. – Vai drīkstu paskatīties?
– Tu vari mēģināt. Arī tur ir pilns ar būvmateriāliem. Margaritas un Persija istaba ir vismazākā, – Bekets paskaidroja, vedot Klēru caur šauro gaiteni. – Mums nācās izpētīt apbūves teritoriju un izdomāt, kā pielāgot šo vietu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Šobrīd esam nolēmuši istabā ievietot divas lielās gultas, starp kurām noliksim naktsskapīti; apgaismojumu nodrošinās liela, veca, grezna lampa, kas savulaik piederēja manai vecmāmiņai.
– Jūs istabās liksiet ģimenei piederošus priekšmetus? – Tikai tur, kur tie iederēsies. To pieprasīja mamma.
– Manuprāt, iecere ievietot istabās kaut ko īpašu, ir vienkārši lieliska. Vai gultas tiks novietotas pie logiem?
– Tieši tā. Galvgalī būs augsti, izrotāti galvas balsti, lai netraucētu privātumu. Kājgalī tiks novietoti ar smalku audumu pārvilkti polsterēti soliņi, gultas būs pārklātas ar glītiem pārvalkiem. Pie šīs sienas novietosim lielu, krāšņu spoguli. Sienas būs krēmkrāsā, ar līstēm stūros, griesti būs gaiši zilā krāsā.
– Zili griesti. – Klērai tas nez kādēļ šķita ārkārtīgi romantiski. Viņa prātoja, kāpēc ne reizi nav iedomājusies nokrāsot griestus citā krāsā kā vien baltā.
Iespējams, ka romantika viņai ir piemirsusies.
– Izklausās ļoti “franciski”. Es vēl neesmu interesējusies par gultasveļu.
– Pēc ilgām un reizēm arī kaismīgām pārrunām mēs nolēmām iegādāties dārgus palagus spoži baltā vai dabīgi baltā krāsā, atkarībā no istabas. Gultās tiks ieklātas dūnu segas, ko pārklāsim ar vēl vienu palagu, nevis segu vai pārsegu. Būs daudz spilvenu, kas ievietoti lina spilvendrānās neitrālā krāsā, iespējams, arī virsmatrači, kā arī kašmira pledi.
– Kašmira pledi? Es noteikti pieteikšos uz kādu no istabām. Pāva spalvas!
– Vai tas ir kaut kāds lāsts?
– Kaut kur jānovieto pāva spalvas. Es zinu, ka tās nes nelaimi, bet tās ļoti piestāv Francijas stilam un ir krāšņas.
– Mēģināšu atcerēties, ka jāiegādājas pāva spalvas. Šī istaba sagādā visvairāk galvassāpju, tomēr domāju, ka mēs tiksim galā.
– Man te patīk jau tagad. Kur būs vannas istaba? – Klēra ar grūtībām iekļuva istabā, pārkāpjot spaiņiem un dažādiem lūžņiem.
– Uzmanies, – Bekets brīdināja un saņēma viņu aiz elkoņa. – Šeit nebūs vannas, bet būs liela luksusa dušas telpa. Dušas uzgaļi, masāžas uzgaļi būs no MB.
– “MB”?
– Atvaino, tas nozīmē “matēta bronza”. No tās gatavoti priekšmeti būs visās publiskajās telpās. Liela un skaista kristāla izlietne uz dzelzs balsta. Flīzes krēmkrāsā un gaiša zelta krāsā ar karaliskās lilijas elementiem.
– Tieši tā, mais oui, – Klēra atbildēja. To izdzirdējis, Bekets pasmīnēja.
– Es atradu dzelzs plauktiņus. Pieejamība cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un nelielā telpa uzliek dažus ierobežojumus.
– Tā nevajadzētu teikt. Labāk izklausīsies: “Īpašām vajadzībām nepieciešamas īpašas ērtības. Vēsturiska laikmeta krāšņums un ērtības… Nē, baudas. Visas mūsdienu baudas.”
Klēra sāka pierakstīt teikto piezīmju grāmatiņā, atkāpās un atdūrās pret grēdā sakrautām krāsas kārbām.
– Uzmanies! – Bekets aplika roku ap viņas vidukli, un Klēra satvēra viņa plaukstu, lai nenokristu.
Jau otro reizi dienas laikā viņi stāvēja tuvu blakus, viņu augumi saskārās un skatieni satikās. Tomēr šoreiz telpā bija blāvs apgaismojums, ko radīja zilā celtniecības plēve. Tas līdzinājās mēnessgaismai.
Viņš mani tur, Klēra nodomāja un juta, kā sareibst galva. Viņu turēja vīrietis, viņu turēja Bekets, un darīja to citādi, kā to darītu draugs vai izpalīdzēt gribošs cilvēks. Bekets viņu turēja tā, ka Klēra dziļi sevī sajuta kaut ko neparastu, ilgu, lēnu vēja pūsmu.
Tā bija iekāre.
Iekāre pārņēma Klēras ķermeni kā spēcīgs vilnis, ieraugot, kā Beketa skatiens noslīd un uzkavējas pie viņas lūpām. Viņa sajuta sausserža aromātu. Mēnessgaisma un sausseržu smarža.
Klēra pieliecās tuvāk, iztēlojoties pirmo pieskārienu, pirmo skūpstu, pirmo…
Bekets ielūkojās viņas acīs, un Klēra piepeši attapās kā savādā sapnī.
Ak Dievs, es gandrīz…
– Man jāatgriežas veikalā, – viņa iepīkstējās. – Man ir… Man ir darīšanas.
– Man arī. – Bekets atkāpās no viņas kā no atkailināta vada. – Man ir darīšanas.
– Labi. – Klēra izsteidzās no istabas, no maldu mēnessgaismas un vasaras vīna smaržas. – Tātad…
– Tātad… – Bekets ielika rokas kabatās.
Drošāk būs, ja rokas paliks tur, Klēra nodomāja, citādi es viņam atkal uzklupšu.
– Es padomāšu par istabām, kuras jau esmu apskatījusi.
– Lieliski. Es tev varu iedot mapi. Mums ir mape ar apgaismojuma, mēbeļu un vannas istabas piederumu rasējumiem un fotogrāfijām, un tamlīdzīgi. Vienai mapei jāpaliek šeit, bet otra ir manā dzīvoklī. Tu vari to aizņemties uz dažām dienām.
– Labi, – Klēra ievilka elpu un atslāba, – es to labprāt aplūkošu.
– Es varu mapi ienest grāmatnīcā vai tavās mājās.
– Jā, der abi varianti.
– Tu vari atkal atnākt uz šejieni brīvā brīdī, ja vēlies aplūkot telpas. Ja manis te nebūs, tev palīdzēs
