Otrā iespēja. Nora Robertsa
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Otrā iespēja - Nora Robertsa страница 12
– Protams.
– Tad tiksimies vēlāk. Ja Houpa piekritīs šeit strādāt, tu no tā būsi ieguvējs. Viņa ir patiešām nevainojama.
Klēra aizsteidzās projām, un Raiders saviebās.
– Man nepatīk “nevainojami” cilvēki. Patiesībā viņi nekad nav nevainojami, bet tas kļūst skaidrs pārāk vēlu.
– Es vienmēr esmu apskaudis tevi un tavu saulaini optimistisko pasaules redzējumu.
– Optimisti nekad nepamana zābaku, pirms tas iesper starp kājām. Optimisma dēļ četrdesmit trīs gadus veca sieviete attopas ar vienu bērnu – augstskolas studentu un vēl vienu vēderā.
– Ouens visu nokārtos. Viņš to prot.
Klērai bija tikšanās ar tirdzniecības pārstāvi, un viņa papļāpāja ar piegādes servisa darbinieku, parakstot piegādes līgumu. Viņai patika saņemt jaunus pasūtījumus, atvērt kastes un ieraudzīt tajās grāmatas – vākus, kuros paslēpti stāsti, pasaules un vārdi.
Klēra kārtoja grāmatas plauktā, izdzirdēja īsziņas signālu, izlasīja Eiverijas ziņu un pasmaidīja.
Čau, rīt runāšu ar O. Ja viss izdosies, nākamnedēļ H atbrauks uz interviju. :)
Viņa atbildēja: Turu īkšķus.
Tas būtu brīnišķīgi, Klēra nodomāja. Houpas piedalīšanās viesnīcas darbā nāktu par labu ne tikai viņai pašai, bet arī pārējiem. Tad ielas attālumā strādātu viena Klēras draudzene un pretējā ielas pusē – otra. Klēra varētu šad un tad apmeklēt viesnīcu, lai satiktu Houpu un aplūkotu skaistās istabas. Par to, ka istabas būs skaistas, viņa nešaubījās.
Klēra nosprieda, ka varētu rezervēt Titānijas un Oberona istabu vecāku kāzu jubilejai nākamā gada pavasarī. Varbūt tam derētu Elizabetes un Dārsija istaba. Tā būtu lieliska, romantiska un savdabīga dāvana. Montgomerijiem derētu to neuzkrītoši iekļaut viesnīcas brošūrā.
Viņai vajadzētu šo ideju kaut kur pierakstīt.
Lai to izdarītu, Klēra paņēma rokā telefonu, bet to noslēpa, kad pa veikala durvīm ienāca kāda apmeklētāja ar mazu meitenīti pie rokas. Viņas šeit ieradās bieži.
– Sveika, Lindsija! Sveika, Zoja!
– Man vajag grāmatu!
– Protams, kā jau mums visiem. – Klēra, mazās Zojas savaldzināta, paņēma viņu rokās un nosēdināja uz sava gurna.
– Mēs bijām kvartāla attālumā no šejienes, – Lindsija skaidroja, – un man nebija nodoma iegriezties grāmatnīcā.
Tomēr Zoja dīdījās sēdeklī un gribēja, lai atnākam.
– Goda vārds, es pieņemšu viņu darbā uzreiz pēc tam, kad tas būs atļauts pēc likuma. – Klēra noskūpstīja Zojas tumšās matu cirtas un nesa viņu uz bērnu literatūras nodaļu.
Kad Lindsija un Zoja bija aizgājušas – tika iegādātas divas grāmatas Zojai, viena grāmata mammai un glīta rokassomiņa kā dzimšanas dienas dāvana māsas meitai –, Klēra jau bija uzzinājusi jaunākās tenkas par slavenību dzīvi, pilsētas iemītniekiem, Lindsijas māsas svara pieaugumu un diētu, kuru Lindsija nesen uzsākusi.
Kad durvis tika aizvērtas, parādījās Lorija.
– Es pametu kaujas lauku.
– Es to ievēroju.
– Tu ar Lindsiju tiec galā labāk nekā es. Man no viņas klātbūtnes piemetas ausu sāpes.
– Es neiebilstu pret papļāpāšanu ar viņu. Lindsijai gluži vienkārši gribas parunāt ar kādu pieaugušu cilvēku. Turklāt viņa šeit atstāja vairāk nekā piecdesmit dolāru. Vai tu jau papusdienoji? Es varu tikt galā pati, ja vēlies uz brīdi no šejienes iziet.
– Es paņēmu pusdienas līdzi. Lindsija nav vienīgā, kura uzsākusi diētu. Es apēdīšu savus nožēlojamos salātus noliktavā. Nupat ieradās Kesija. Viņa patlaban apkopo pasūtījumus.
– Es pieskatīšu grāmatnīcu. Ap pulksten diviem man šur tur jāaiziet, bet es atgriezīšos pirms darba dienas beigām.
– Padod ziņu, ja uzradīsies daudz klientu. Viena no mums nāks palīgā.
Klēra cerēja, ka tā notiks. Šodien veikalā nebija manāma liela rosība. Līdz darba dienas beigām noderētu vēl daži Lindsijai līdzīgi klienti, Klēra nodomāja un izņēma vēsu dzēriena pudeli no ledusskapja.
Viņa iegāja bērnu literatūras nodaļā un sakārtoja rotaļlietas, ar kurām bija darbojusies Zoja. Klēra atcerējās Zojas mīkstās, tumšās matu cirtas.
Klēra nemūžam neatteiktos no saviem puisēniem, tomēr viņa jau sen sapņoja laist pasaulē meitenīti. Glītas kleitiņas, lentes un pušķi, lelles un balerīnas…
Ja Klērai būtu meitiņa, viņa noteikti kļūtu par pašpuiku, kurai patīk supervaroņu rotaļu figūriņas un cīņas.
Varbūt Eiverija kādudien iemīlēsies un laidīs pasaulē meiteni. Tad Klēra kļūtu par meitenītes krustmāti un beidzot varētu iegādāties visus skaistos nieciņus.
Tas būtu jautri, Klēra domāja, kārtojot grāmatas un mīkstās rotaļlietas. Redzēt, kā Eiverija iemīlas – iemīlas pa īstam –, palīdzēt viņai plānot kāzas un dalīties priekā par bērna pieteikšanos. Viņu abu bērni varētu augt kopā. Protams, Klēras zēni bija vecāki, bet tas netraucētu. Un vēlāk, pēc daudziem gadiem, Eiverijas meita un, visdrīzāk, Mērfijs iemīlētos, apprecētos un radītu viņām brīnišķīgus mazbērnus.
Klēra klusi iesmējās un ar pirkstu noglāstīja bērnu grāmatas vāku.
Pasakas, viņa prātoja. Klērai vienmēr patikušas pasakas un laimīgas beigas, kurās viss izvēršas glīti un pareizi kā pušķis mazas meitenes matos.
Klēra atzina, ka šobrīd viņa ilgojas pēc laimīgām beigām stiprāk nekā jebkad iepriekš. Tagad viņa bija iepazinusi nopietna zaudējuma sāpes. Iespējams, tieši tāpēc viņai bija nepieciešams ticēt laimīgo beigu spožumam.
– Vai tu sapņo par mani?
Klēra satrūkās, izdzirdot balsi aiz muguras, pagriezās un ieraudzīja durvīs Semu Frīmontu. Tikai ar pūlēm viņai izdevās nesaviebties.
– Nē, atjaunoju kārtību. – Klēra runāja pieklājīgi un laipni, atgādinot sev, ka reizēm Sems šo to arī iegādājās, nevis tikai mocīja viņu ar nemitīgiem uzaicinājumiem kopīgi pavakariņot. – Es nedzirdēju zvanu.
– Es ienācu pa pagalma puses durvīm. Tev vajadzētu parūpēties