samazināja ātrumu, aplūkoja nelielo namu pie pilsētas robežas un ievēroja, ka, tāpat kā viņa ģimenes mājā, arī šeit gaisma bija ieslēgta virtuvē, verandā un dzīvojamā istabā.
Bekets nevarēja izdomāt ieganstu, lai iegrieztos ciemos. Viņš iztēlojās, kā Klēra atpūšas pēc garas darba dienas, lasa grāmatu, skatās televīziju. Pavada laiku vienatnē pēc tam, kad bērni ir iemiguši.
Viņš varētu pieklauvēt pie durvīm. Sveika, es braucu gar tavu māju un redzēju, ka gaisma ir ieslēgta. Ja mājā kaut kas jāsalabo, es varu palīdzēt – manā automašīnā ir darba rīki!
Jēziņ!
Bekets turpināja braukt. Visā viņa pieredzē ar sieviešu dzimuma pārstāvēm Klēra Mērfija Brūstere bija vienīgā, kurai izdevās viņu samulsināt un apreibināt ar savu klātbūtni.
Bekets sev atgādināja, ka viņam padodas attiecību veidošana ar sievietēm, jo viņam sievietēs gluži vienkārši patika viss – viņu izskats, balss, smarža un neparastais domāšanas veids. Beketa sirdi priecēja visas sievietes tieši tādas, kādas viņas bija – no divgadīgām meitenītēm līdz vecmāmiņām.
Sarunas ar sievietēm Beketam nemēdza sagādāt grūtības – izņemot sarunas ar Klēru. Viņš nekad nešaubījās par to, kas būtu jāsaka. Izņemot reizes, kad runāja ar Klēru. Ja Beketam iepatikās kāda sieviete, viņš nevilcinoties spēra pirmo soli. Tikai ne tad, ja bija runa par Klēru.
Patiesību sakot, viņam būtu vieglāk nodibināt attiecības ar kādu citu sievieti, piemēram, Drū māsu. Ar sievieti, kura viņam šķiet pievilcīga, kurai patīk koķetēt, un kura neliktu Beketam pārāk daudz domāt vai pārāk daudz vēlēties.
Pienācis laiks beidzot izmest Klēru un viņas piemīlīgos zēnus no prāta.
Bekets iebrauca stāvlaukumā pie savām mājām un pacēla skatienu uz sava mitekļa tumšajiem logiem.
Viņam vajadzētu doties uz dzīvokli, nedaudz pastrādāt un laicīgi posties gulēt.
Tā vietā Bekets šķērsoja ielu. Viņš bija nolēmis iziet cauri topošajai viesnīcai un apskatīt to, ko šodien paveicis Rajs un darbinieki. Viņš saprata, ka vēl negrib būt viens, un iespēja satikt noslēpumaino viesnīcas iemītnieku šķita patīkamāka par atgriešanos tukšā dzīvoklī.
Klēras mājā Spēka Kareivji devās cīņā pret ļaunajiem spēkiem. Eksplodēja spridzekļi, kareivji lidoja, lēkāja, ripoja pa zemi un devās uzbrukumā. Klēra bija redzējusi šo un neskaitāmas citas filmas par Spēka Kareivjiem tik daudzas reizes, ka varēja noteikt nākamā sprādziena mirkli ar aizvērtām acīm.
Pateicoties tam, Klēra varēja izlikties, ka ir iegrimusi filmas sižetā, un vienlaicīgi prātā pārcilāt turpmākos plānus. Liems bija izstiepies uz dīvāna un ielicis galvu mātei klēpī. Viņa redzēja, ka puisēna acis vēl ir atvērtas, bet skatiens jau kļuvis miegains.
Tātad atlicis pavisam nedaudz.
Harijs gulēja uz grīdas, rokā satvēris sarkano Spēka Kareivi. Tā kā puisēns bija ļoti rāms, Klēra nosprieda, ka viņš jau ir iemidzis. Savukārt Mērfijs, kurš mēdza vēlu iet gulēt un vēlu celties, sēdēja mātei blakus, tikpat modrs un aizgrābts kā pirmajā reizē, kad skatījās šo filmu.
Ja Klēra viņam to ļautu, Mērfijs varētu palikt nomodā līdz pat pusnaktij. Viņa zināja, ka pēc filmas beigām dēls lūgsies atļauju noskatīties vēl vienu.
Klērai šovakar vēl bija jānomaksā rēķini, jāsaloka izmazgātā veļa un pie reizes jāiemet veļas mazgājamā mašīnā vēl viena dvieļu kaudze. Viņai bija jāiesāk jaunās grāmatas lasīšana – tā bija ne tikai izklaide, bet būtiska Klēras darba daļa.
Domājot par visu, kas šodien vēl jāpaveic, Klēra saprata, ka nāksies palikt nomodā līdz pusnaktij.
Pati vien esmu vainīga, ka ļāvu puikām mani pierunāt skatīties divas filmas pēc kārtas.
Tomēr bērnus tas darīja laimīgus, un Klērai bija iespēja pavadīt vakaru kopā ar saviem mazajiem vīriešiem.
Izmazgātā veļa nekur nepazudīs, bet mani zēni drīz vien vairs nebūs sajūsmā par iespēju pavadīt vakaru, skatoties filmu kopā ar mammu, Klēra nodomāja.
Kā jau bija paredzams, līdzko labais uzvarēja ļauno, Mērfija brūno acu skatiens lūdzoši pievērsās mātei. Savādi, Klēra nodomāja. Vienīgi Mērfijs bija mantojis Klinta acu krāsu un mātes gaišos matus.
– Lūdzu, mammu! Es neesmu noguris.
– Tu jau redzēji divas filmas, pietiks. – To sakot, Klēra satvēra dēla degunu.
Viņa glītā, vasaras raibumu nosētā sejiņa ar strupo degunu izmisumā saviebās.
– Lūdzu, tikai vienu!
Mērfijs izklausījās kā badacietējs, kurš diedelē sakaltušas maizes garoziņu.
– Mērfij, gulētiešanas laiks pienāca jau sen. – Kad puisēns pavēra muti, Klēra brīdinoši pacēla gaisā pirkstu. – Ja tu grasies čīkstēt, es to pieminēšu nākamajā filmu vakarā. Nāc nu, aizej uz tualeti.
– Man nevajag uz tualeti.
– Aizej tik un tā.
Mērfijs aizvilkās projām kā uz nāvi notiesātais, un Klēra pievērsās Liemam. Viņa paņēma dēlu rokās, un puisēna galva atslīga uz mātes pleca. Klēra ievēroja arī Liema matus – biezas, zeltaini brūnas cirtas, kas smaržoja pēc šampūna. Viņa uznesa puisēnu augšup pa kāpnēm un iegāja vannas istabā. Tur Mērfijs, kuram “nevajadzēja” uz tualeti, dungodams iztukšoja urīnpūšļa saturu podā.
– Atstāj vāku atvērtu, nenolaid ūdeni.
– Ūdens vienmēr jānolaiž, tu tā teici.
– Jā, bet tagad podu lietos Liems. Ej gultā, bērniņ. Es tūlīt pie tevis atnākšu.
Pieredzes mācīta, Klēra veikli nolika Liemu uz kājām, ar vienu roku turēja viņu stāvus un ar otru novilka pidžamas bikses.
– Dēls, laiks pačurāt.
– Labi. – Viņš līgojās, un Klērai nācās palīdzēt puisēnam trāpīt mērķī, lai viņš nenolaistītu sienas.
Viņa uzvilka Liemam bikses un grasījās pavadīt viņu līdz gultai, bet puisēns pagriezās un pastiepa rokas uz augšu.
Klēra aiznesa Liemu uz guļamistabu. Viņa noguldīja dēlu divstāvu gultas apakšējā stāvā. Mērfijs apgūlās otras divstāvu gultas apakšējā stāvā un ieritinājās zem segas, apskāvis mīksto rotaļlietu.
– Es tūlīt atgriezīšos, – Klēra nočukstēja, – aiziešu pēc Harija.
Viņa aizveda Hariju līdz vannas istabai. Tā kā puisēns nesen bija sapratis, ka mamma ir meitene, un meitenes nedrīkst atrasties vannas istabā, kad tur ir viņš, Klērai nācās palikt ārpusē.
