bija izvēlējusies tualetes galdiņu, bet kā alternatīvu bija norādījusi galdiņu ar atvilktnēm. Bekets nosprieda, ka tas ir savdabīgs un interesantāks par tualetes galdiņu.
Bija izraudzīta arī gulta Veslija un Sirdspuķītes istabai ielas pusē un ar lieliem burtiem uz lapas māte uzrakstījusi: “ŠĪ IR ĪSTĀ!!”
Bekets pārlūkoja pārējās lapas – māte nebija slinkojusi. Pēc tam viņš pievērsās datoram.
Turpmākās divas stundas viņš pavadīja, darbojoties ar dizaina datorprogrammu. Reizi pa reizei viņš atvēra mapi un atgādināja sev, kā jābūt novietotām vannām, vai vēlreiz aplūkoja elektrības vadu shēmas visās guļamistabās.
Kad Bekets jutās apmierināts ar rezultātu, viņš nosūtīja elektronisko dokumentu mātei un dokumenta kopijas – brāļiem. Viņš norādīja arī lielākos iespējamos naktsskapīšu un atsevišķu krēslu izmērus.
Bekets gribēja atpūsties un iedzert vēl nedaudz kafijas. Viņš izlēma, ka vislabākā būs atdzesēta kafija, vēlams – atdzesēts cappuccino. Tas bija iegansts, lai dotos uz “Nākamo lappusi”. Grāmatnīcā pasniedza labu kafiju, un īsā gājiena laikā viņš varētu izlocīt kājas.
Par to, ka arī pašam mājās bija kafijas automāts, kurā varēja pagatavot cappuccino, kā arī par faktu, ka ledusskapja saldētavā ir ledus, Bekets nelikās ne zinis. Viņš sev iestāstīja, ka jāziedo laiks un jānoskujas, jo skausts karstajā laikā svīst.
Viņš izgāja no mājas, devās uz priekšu pa Galveno ielu un apstājās pie Sherry‘s skaistumkopšanas salona, lai aprunātos ar fizieri Diku viņa atpūtas brīdī.
– Kā sokas?
– Patlaban liekam ģipškartonu, – Bekets pastāstīja.
– Jā, es palīdzēju to izkraut.
– Mums nāksies tev izmaksāt algu.
Diks pasmīnēja un ar galvas mājienu norādīja uz viesnīcu.
– Man patīk skatīties, kā nams atdzīvojas.
– Jā, man arī. Uz redzīti!
Bekets turpināja ceļu un drīz vien iegāja grāmatnīcā durvju zvaniņa radītās skaņas pavadībā. Viņš pacēla roku, sveicinot Loriju, kura tobrīd iekasēja naudu no klienta. Gaidot Bekets piegāja pie stenda ielas pusē, kurā bija izvietoti bestselleri un nesen izdotās grāmatas. Viņš paņēma jaunāko Džona Sendforda grāmatu mīkstajos vākos, kuras iznākšanu nez kāpēc bija palaidis garām, aplūkoja anotāciju un, nepacēlis skatienu no grāmatas, turpināja soļot gar grāmatu kaudzēm.
Grāmatnīcā valdīja patīkama, nesteidzīga atmosfēra, ko radīja neuzkrītošās pārejas starp telpām un čīkstošas kāpnes, kas veda uz darbistabu augšstāvā un noliktavu. Suvenīri, kārtis, vietējo amatnieku darinājumi, pa druskai no visa – un, protams, grāmatas, grāmatas un vēlreiz grāmatas plauktos, uz galdiem un kastēs, kas tā vien vilināja klejot pa veikala telpām.
Arī šī bija veca ēka, kas pieredzējusi karu, izmaiņas, bagātus un arī grūtus laikus. Tagad maigos krāsu toņos ieturētais nams ar veco dēļu grīdām joprojām līdzinājās tai ciematiņa ēkai, kas tā savulaik bijusi.
Beketam vienmēr šķita, ka šeit smaržo pēc grāmatām un sievietēm. Tas bija izskaidrojams ar faktu, ka veikalā strādāja tikai sievietes.
Viņš atrada nesen izdotu Voltera Mozlija darbu un paņēma arī to. Uzmetis skatienu kāpnēm, kas veda uz biroju augšstāvā, Bekets pa atvērtām durvīm iegāja veikala tālākajā telpā. Viņš dzirdēja cilvēku balsis un drīz vien saprata, ka tur runā maza meitene un sieviete, kuru viņa sauca par mammu.
Klēras bērni bija puikas. Tagad jau trīs, Bekets nodomāja. Varbūt viņa šodien nebija ieradusies darbā vai arī atnāks vēlāk. Galu galā Bekets bija šeit, lai iedzertu kafiju, nevis lai satiktu Klēru Mērfiju. Klēru Brūsteri, viņš sev atgādināja. Viņas uzvārds bija Brūstere jau desmit gadus, tāpēc viņam derētu pie tā beidzot pierast.
Klēra Mērfija Brūstere, viņš uzjautrinājās. Triju bērnu māte, grāmatnīcas vadītāja. Paziņa no vidusskolas laikiem, kura atgriezās dzimtajā pilsētā pēc tam, kad snaiperis Irākā sagrāva Klēras dzīvi un padarīja viņu par atraitni.
Bekets nebija šeit ieradies, lai satiktu Klēru, kaut gan viņš priecātos, ja viņa te tomēr būtu. Viņam nebija iemesla apzināti censties satikt sava bijušā skolas biedra atraitni – skolas biedra, kurš viņam patika un kuru viņš apskauda.
– Atvaino, ka tev nācās gaidīt. Kā klājas, Bek?
– Ko? – Viņš pagriezās pret Loriju. Klients aizgāja, un aiz viņa noskanēja durvju zvaniņš. – Tas nekas. Es atradu dažas grāmatas.
– Kas to būtu gaidījis, – Lorija atbildēja un pasmaidīja.
– Jā, tā gadās reti. Ceru, ka dabūšu arī atdzesētu cappuccino.
– Es varu to nokārtot. Šovasar mēs atdzesējam visu. – Lorijas zeltaini brūnie mati bija sasprausti ar sprādzi, lai kaut nedaudz glābtos no karstuma. Viņa norādīja uz glāzītēm.
– Vai tu gribēsi lielo kafiju?
– Pavisam noteikti.
– Kā sokas viesnīcas atjaunošanas darbi?
– Tie virzās uz priekšu. – Bekets piegāja pie letes, un Lorija pievērsās kafijas automātam.
Skaistule, Bekets nodomāja. Šī meitene strādāja Klēras grāmatnīcā kopš tās atvēršanas, veltot laiku gan skolai, gan darbam. Vai tas sākās pirms pieciem vai sešiem gadiem? Grūti noticēt, ka pagājis tik ilgs laiks.
– Pircēji mums to visu laiku jautā, – Lorija turpināja. – Kad, kad, kad, kas, kā? Visus it sevišķi interesē brīdis, kad tu noņemsi celtniecības plēvi un ļausi mums apskatīt tava darba augļus.
– Tad es izbojāšu atklāšanas dienas pārsteigumu.
– Man tas neliek mieru.
Saruna un kafijas automāta radītais troksnis neļāva Beketam sadzirdēt viņas parādīšanos, bet viņš to sajuta. Bekets palūkojās pāri plecam, un viņa kāpa lejup pa kāpnēm, plaukstai slīdot gar kāpņu balstu.
Beketa sirds iepukstējās straujāk. Tāda bija viņa reakcija uz Klēras parādīšanos kopš sešpadsmit gadu vecuma.
– Sveiks, Bek! Man šķita, ka dzirdu tavu balsi.
Klēra pasmaidīja, un viņam likās, ka sirds pārstājusi pukstēt.
2. NODAĻA
Bekets saņēmās. Viņš pieklājīgi pasmaidīja un noraudzījās, kā Klēra iet pa kāpnēm un kā šūpojas viņas garie, zirgastē saņemtie mati. Viņa radīja asociācijas ar saulespuķi – gara, gaiša un priecīga.
