ir garāks, nekā viņai bija licies pirmīt, apmēram sešas pēdas, ar garām kājām. Ar saviem mežonīgajiem melnajiem matiem, olīvkrāsas ādu un slīdošo gaitu viņš nespētu vēl vairāk atšķirties no kongresmeņiem, senatoriem un rūpniekiem, pie kuriem Lūsija bija pieradusi. Pa logu viņa varēja saskatīt daļu no veikala iekštelpām. Puisis taisnā ceļā devās pie saldējamās vitrīnas veikala dziļumā. Pārdevēja pārtrauca darbu, lai nolūkotos, ko viņš dara. Viņš nozuda uz dažām minūtēm un tad atkal parādījās, lai noliktu uz letes alus sešpaku. Pārdevēja atmeta atpakaļ matus, acīmredzami flirtēdama ar viņu. Viņš nolika pie kases vēl dažus pirkumus.
Lūsijas kurpes bija uzberzušas viņai uz pēdas tulznu. Pārnesot svaru, viņa ieraudzīja skatlogā savu atspīdumu. Lielā, zilā ķivere aprija visu galvu, noslēpjot sīkos vaibstus, kas allaž viņai lika izskatīties jaunākai par saviem gadiem. Talārs noslēpa to, ka pirmskāzu stress bija padarījis viņas parasti slaido augumu pārāk kārnu. Viņai bija trīsdesmit viens gads, viņa bija piecas pēdas un četras collas gara, taču sajutās sīciņa un stulba kā egoistiska un bezatbildīga klaidone. Lai arī tuvumā nebija neviena, kas varētu viņu redzēt, Lūsija nenoņēma savu ķiveri, tikai mazliet pabīdīja to augšup, cenšoties mazināt matadatu spiedienu uz galvu. Parasti viņas mati slīga gandrīz līdz pleciem, taisni un glīti, un tos saturēja kāda no tām šaurajām matu stīpiņām, kuras tā necieta Mega. “Tās tev liek izskatīties pēc piecdesmitgadīgas Griničas salonu lauvenes,” Mega bija paziņojusi. “Un, ja vien tu nevalkā džinsus, liec mierā tās stulbās pērles. Tas pats attiecas uz visu tavu muļķīgo garderobi.” Tad viņa bija atmaigusi. “Tu neesi Nīlija, Lūsij. Viņa nemaz negaida, lai tu tāda būtu.”
Mega to nesaprata. Viņa bija uzaugusi Losandželosā kopā ar tiem pašiem vecākiem, kuri bija viņu radījuši. Viņa varēja valkāt visas tās briesmīgās drēbes, kas viņai patika, šķindināt ap kaklu eksotiskas rotaslietas un pat uztetovēt uz gūžas pūķi, bet Lūsija nevarēja to atļauties.
Veikala durvis atvērās, un motobraucējs iznāca ārā, vienā rokā nesdams iepirkumu maisiņu, bet otrā alu. Lūsija satraukti noskatījās, kā viņš klusējot sabāž savus iepirkumus motocikla nodilušajā sēdekļa somā. Iztēlojoties, ka viņš varētu izdzert visas sešas alus pudeles, viņa saprata, ka nedrīkst ļaut tam tā turpināties. Vajadzēja kādam piezvanīt. Viņa zvanīs Megai.
Tomēr Lūsija nespēja saņemt drosmi, lai kādam zvanītu, pat ne savai labākajai draudzenei, kura saprata daudz vairāk par pārējiem. Viņa dos savai ģimenei ziņu, ka atrodas drošībā. Drīz. Tikai… tagad vēl ne. Tad, kad izdomās, ko lai saka.
Viņa nostājās motociklista priekšā kā liela citplanētiete ar zilu galvu. Viņš noraudzījās uz meiteni, un Lūsija saprata, ka vēl aizvien nav pateikusi tam neviena paša vārda. Cik muļķīgi. Viņai vajadzēja kaut ko teikt.
– Kā tu pazīsti Tedu?
Viņš aizgriezās, lai nostiprinātu sēdekļa somu. Motocikls bija vecs Yamaha ražojums ar vārdu “Cīnītājs”, kas bija sudraba burtiem uzrakstīts uz melnās degvielas tvertnes.
– Mēs pavadījām kādu laiku Hantsvilā, – viņš noteica.
– Bruņota laupīšana un netīša slepkavība.
Viņš ķēra Lūsiju uz muļķa. Tas bija kāds motociklistu tests, lai redzētu, cik viņa ir sīksta. Viņai vajadzētu būt neprātīgai, lai to pieļautu vēl ilgāk. Taču viņa jau arī bija neprātīga, turklāt īpaši neprātīga. Kā cilvēks, kurš izlīdis no savas ādas un tagad nezina, kā ielīst tajā atpakaļ.
Puiša tumšās acis, kurās parādījās jauns drauds, pārslīdēja Lūsijai pāri.
– Esi gatava tam, lai vedu tevi atpakaļ?
Viņai tikai atlika pateikt jā. Vienu īsu vārdiņu. Lūsija novietoja mēli pareizajā pozīcijā. Savilka lūpas. Tomēr viņai neizdevās to izdvest.
– Vēl ne.
Viņš sarauca pieri.
– Vai tu esi pārliecināta, ka zini, ko dari?
Atbilde uz šo jautājumu bija tik acīmredzama, ka pat viņš varēja to izdomāt. Kad Lūsija neatbildēja, puisis paraustīja plecus un atkal uzkāpa uz motocikla.
Izbraucot no stāvvietas, Lūsija prātoja, kā gan brauciens kopā ar šo draudīgo motociklistu var likties mazāk bīstams par stāšanos pretī ģimenei, kuru viņa tik ļoti mīlēja. Taču šim puisim viņa neko nebija parādā. Ļaunākais, ko viņš varētu izdarīt, bija… Lūsijai negribējās domāt par to, kas bija ļaunākais, ko viņš varētu izdarīt.
Vējš atkal sāka pluinīt viņas talāru. Tikai rokas bija siltas, pateicoties karstumam, kas plūda no puiša ķermeņa cauri plānajai uzvalka žaketei. Beigu beigās viņš nogriezās no šosejas uz grambaina ceļa. Motocikla starmeši spokaini izgaismoja krūmājus, un Lūsija ciešāk apķērās viņam ap vidu, lai arī smadzenes pavēlēja lēkt nost un bēgt. Visbeidzot viņi nonāca nelielā izcirtumā upes krastā. Spriežot pēc iepriekš redzētās ceļazīmes, Lūsija pieņēma, ka tā ir Pederneila. Ideāla vieta, kur atbrīvoties no līķa.
Bez motora rūkoņas klusums bija biedējošs. Lūsija nokāpa no motocikla un atkāpās. Puisis izņēma no sedlu somas ko tādu, kas atgādināja piknika segu. Kad viņš to nometa zemē, Lūsija saoda vieglu motoreļļas smaržu. Viņš izņēma ārā alu un iepirkumu maisiņu.
– Vai tu taisies visu nakti paturēt to galvā?
Lūsijai gribējās paturēt ķiveri uz mūžiem, taču viņa to noņēma. Matadatas izbira, un viņai vaigā iedūrās pārmērīgi sastīvinātu matu šķipsna. Klusums bija blīvs, un nu to piepildīja arī upes burbuļošana, plūstot pāri akmeņiem. Puisis novicināja alu viņas virzienā.
– Žēl gan, ka tā ir tikai sešpaka.
Lūsija saspringti pasmaidīja. Viņš norāva korķīti, atgūlās uz segas un pielika alus pudeli pie lūpām. Viņš bija Teda draugs, vai ne? Tātad viņai vajadzēja atrasties drošībā – par spīti puiša draudīgajam izskatam un skarbajam izturēšanās veidam, par spīti alum un nobružātajai uzlīmei uz bufera.
“Degvielu, zāli vai pāli – neviens nebrauc par brīvu.”
– Paņem vienu, – viņš teica. – Varbūt tas tevi atslābinās.
Lūsija nevēlējās atslābināties, un viņai gribējās nokārtoties, tomēr viņa pienāca klāt un paņēma pudeli, lai neļautu puisim to izdzert. Meitene atrada vietiņu segas tālākajā stūrī, kur viņu neskāra motociklista garās kājas un nevajadzēja ieelpot viņa izstaroto draudīgo atmosfēru. Tagad viņai būtu vajadzējis dzert šampanieti Ostinas Four Seasons viesnīcas jaunlaulāto apartamentos kā Teodora Bodina kundzei.
Motociklists izņēma no iepirkumu maisiņa pāris celofānā ietīstītas sviestmaizes. Viņš pameta vienu Lūsijai un attina otru.
– Žēl gan, ka tu nenogaidīji līdz lielajām kāzu vakariņām, lai viņu pamestu. Tas ēdiens būtu daudz labāks par šo.
Krabja parfē, ar lavandu grilēta liellopu gaļas fileja, omāru medaljoni, balto trifeļu risoto, septiņstāvīga
