ne visi ir tādi labie puiši kā viņš. – Motociklists noslaucīja muti ar plaukstas virspusi un no jauna skaļi iestrēba alu.
Lūsija nolika malā savu alus pudeli, no kuras nebija iedzērusi ne malku.
– Tātad tu neesi no šīs apkārtnes?
– Nē. – Viņš samīcīja sviestmaižu celofāna iesaiņojumu un iemeta to nezālēs.
Lūsija necieta cilvēkus, kuri piemēsloja dabu, taču negrasījās to pieminēt. Sviestmaizes ēšana, šķiet, prasīja visu puiša uzmanību, un viņš nesniedza plašāku informāciju.
Lūsija vairs nevarēja atlikt došanos uz krūmiņiem. Viņa paņēma salveti no iepirkumu maisiņa un, pie katra soļa saviebdamās, kliboja uz biežņas pusi. Kad tas bija padarīts, viņa atgriezās pie segas. Puisis turpināja dzert alu. Lūsija nespēja apēst savu sviestmaizi, tāpēc pastūma to malā.
– Kāpēc tu mani savāci? – Es gribēju nokniebties.
Viņai uzmetās zosāda. Lūsija cerēja, ka tas ir kāds paskarbāks jociņš, taču viņš nepasmaidīja. No otras puses, viņš bija Teda draugs, un, lai cik dīvaini arī bija daži no tiem, Lūsija vēl nekad nebija sastapusi to vidū nevienu noziedznieku.
– Tu nerunā nopietni, – viņa sacīja.
Viņš pārlaida skatienu meitenei pāri.
– Tas varētu notikt. – Nē, nevarētu vis!
Viņš atraugājās, ne pārāk skaļi, tomēr nepatīkami.
– Pēdējā laikā biju pārāk aizņemts, lai man atliktu laiks sievietēm. Pienācis laiks atgūt nokavēto.
Lūsija blenza uz viņu.
– Savācot sava drauga līgavu, kura bēg pati no savām kāzām?
Viņš pakasīja krūškurvi.
– Nekad nevar zināt. Trakas sievietes ir gatavas uz visu ko. – Viņš iztukšoja savu alu un iemeta tukšo pudeli krūmos. – Tad ko tu teiksi? Vai esi gatava braukt atpakaļ pie mammas un tēta?
– Es saku nē. – Par spīti savām augošajām bažām Lūsija nebija gatava doties atpakaļ. – Tu man neesi nosaucis savu vārdu.
– Panda.
– Nē, nopietni.
– Tev tas nepatīk?
– Ir grūti noticēt, ka tas varētu būt tavs īstais vārds.
– Mani nekrata, vai tu tam tici vai nē. Es esmu Panda.
– Skaidrs. – Lūsija to apdomāja, kamēr viņš atvēra čipsu paku. – Tas droši vien ir patīkami.
– Par ko tu runā?
– Braukāt no vienas pilsētas uz otru ar izdomātu vārdu. – Un lielu, zilu ķiveri, ko paslēpt aizmugurē.
– Laikam gan.
Lūsijai vajadzēja to izbeigt, un viņa saņēma drosmi.
– Vai tev gadījumā nav mobilais telefons, ko es varētu aizņemties? Man… kādam jāpiezvana.
Viņš iebāza roku uzvalka žaketes kabatā un pameta viņai telefonu. Lūsijai neizdevās to noķert, un viņa bija spiesta meklēt telefonu talāra krokās.
– Lai veicas ar signāla uztveršanu šajā biezoknī.
Par to Lūsija nebija iedomājusies, taču spēja domāt loģiski viņu bija pametusi jau pirms vairākām stundām. Viņa kliboja pa izcirtumu uz saviem nu jau neizturamajiem papēžiem, līdz atrada vietu upes krastā, kur atskanēja vārgs signāls.
– Tā esmu es, – viņa noteica, kad Mega atsaucās.
– Lūsij? Vai tev nekas nekaiš?
– Kā to ņem. – Viņa aprauti iesmējās. – Vai zini to manas dabas mežonīgo pusi, kuru tu vienmēr esi piesaukusi? Man šķiet, ka būšu to atradusi. – Nekas nevarēja būt tālāk no patiesības. Viņa bija cilvēks, kam nepiemita nekā mežonīga.
Varbūt kādreiz piemita, bet nu jau sen vairs ne.
– Ak, mīļā… – Signāls bija vājš, taču ne tik vājš, lai apslāpētu draudzenes raizes.
Lūsijai vajadzēja atgriezties Vainetā. Taču…
– Es… es esmu gļēvule, Mega. Es nespēju rādīties acīs savai ģimenei.
– Lūsij, viņi tevi mīl. Viņi sapratīs.
– Pasaki viņiem, ka man ļoti žēl. – Viņa cīnījās ar asarām. – Pasaki viņiem, ka es viņus mīlu un zinu, ka esmu visu salaidusi briesmīgā grīstē, un ka es atgriezīšos, lai visu vērstu par labu, bet… Šovakar vēl nē. Es nespēju to izdarīt šovakar.
– Labi. Es viņiem pateikšu. Bet…
Lūsija atvienojās, pirms Mega bija paguvusi uzdot vēl kādu jautājumu, uz kuru viņai nebija atbildes.
Lūsiju pārņēma milzīgs nogurums. Viņa bija slikti gulējusi jau nedēļām ilgi, un šīsdienas briesmīgie notikumi bija paņēmuši visu atlikušo enerģiju. Panda bija nozudis brikšņos, un, kad viņš iznāca ārā, Lūsija nosprieda, ka ļaus viņam piedzerties vienā mierā. Viņa paraudzījās uz segu, kas bija izklāta uz cietās zemes, un iedomājās par šaurajām, ērtajām gultām Air Force One prezidenta privātajā nodalījumā un žalūzijām, kas aizsedza logus, nospiežot pogu. Viņa piesardzīgi nogūlās segas tālākajā stūrī un paraudzījās zvaigznēs.
Lūsijai būtu gribējies paslēpties aiz kādas skarbās meitenes iesaukas. Tai vajadzēja būt sīkstai. Spēcīgai un draudīgai. Tādai, kāda nebija viņa pati.
Viņa iemiga, domājot par iesaukām. Čūska… Ilkne… Inde…
Odze.
Otrā nodaļa
Viņu pamodināja rīta mitrais vēsums. Lūsija atvēra acis un ieraudzīja blāvus saules starus, kas centās izlauzties cauri zemajiem mākoņiem. Viņas ķermenis smeldza visās malās – viņa bija nosalusi, netīra un jutās tikpat nelabi kā aizmiegot. Šī bija pirmā diena no viņas iecerētā medusmēneša. Lūsija iztēlojās, kā Teds pamostas, domādams to pašu un ienīzdams viņu…
Panda gulēja viņai līdzās savā saburzītajā baltajā kreklā. Viņš gulēja uz muguras, izspūrušajiem, nevaldāmajiem matiem haotiski vijoties ap galvu. Uz zoda vīdēja zilmelni bārdas rugāji, bet degungalu bojāja dubļu plankums. Lūsijai negribējās atrasties viņam tik tuvu, tāpēc viņa neveikli pieslējās kājās. Puiša uzvalka žakete noslīdēja viņai no pleciem un nokrita uz segas. Viņa saviebās, iebāžot kājas augstpapēžu kurpēs un klibojot uz krūmu pusi. Pa ceļam Lūsija pamanīja tukšās alus pudeles, kas bija samestas
