patīk labāk. Taču, tā kā tu nekad tās neredzēsi, tev nav balss tiesību.
Panda pabāza plaukstu zem sava sporta krekla un pakasīja vēderu.
– Pasteidzies. Es esmu izsalcis.
Šis puisis Lūsijai bija vajadzīgs, tāpēc viņa atstāja spilgto striķīti iepirkumu grozā un ļāva aizvadīt sevi līdz vienīgajai ejai, kurā atradās preces vīriešiem.
– Man patīk saņemt dāmu atbalstu iepērkoties. – Panda paķēra tumšzilu sporta kreklu un nopētīja attēlu – uzzīmētu sievieti ar milzīgām krūtīm un raķešu izšāvēju starp kājām.
– No tā pilnīgi noteikti nāksies atteikties, – viņa noteica. – Man tas patīk. – Panda pārmeta kreklu pār plecu un sāka pārcilāt džinsu krāvumu.
– Man likās, ka tu gribēji atbalstu.
Viņš uzlūkoja Lūsiju ar neizpratnes pilnu skatienu.
– Kāpēc tu tā domā?
Viņa padevās.
Pēc dažām minūtēm, liekot pieticīgos pirkumus pie kases, Lūsija sajuta piepešas ilgas pēc savām pērlēm un matu stīpām, pēc vieglajām vasaras kleitām un glītajām sandalēm. Tās bija lietas, kas noturēja viņu pie zemes. Savās baletkurpītēs un kašmira svīteros, piespiedusi pie auss mobilo telefonu, Lūsija zināja, kas viņa ir – ne tikai bijušās Savienoto Valstu prezidentes adoptētā meita, bet arī izcila lobiste un pirmšķirīga naudas vācēja bērnu atbalstam. Viņas kuņģis atkal sāka smelgt.
Panda uzmeta Lūsijai īgnu skatienu, maksājot par abu iepirkumiem. Tiklīdz viņi bija izgājuši ārā, viņš sabāza visu lētā pelēkā neilona ceļojumu somā, ko bija nopircis, salikdams kopā viņas košās biksītes ar saviem pelēkajiem bokseršortiem, un piestiprināja somu pie motocikla sēdekļa ar virvi.
Lūsija konstatēja, ka Pandam nepatīk šosejas, un viņi brauca uz austrumiem pa putekļainiem otrās šķiras ceļiem, kas veda cauri izmirušām pilsētiņām un pussabrukušām fermām. Lūsija nezināja, kurp viņi dodas. Viņai bija vienalga. Pienākot vakaram, puisis apturēja motociklu pie moteļa ar divpadsmit istabām līdzās pamestam auto treniņu laukumam. Pirmais, ko Lūsija pamanīja, kad puisis iznāca no moteļa sīciņā pārvaldnieka kabineta, bija viena vienīga atslēga, kas šūpojās viņa lielajā plaukstā.
– Es gribētu atsevišķu istabu, – viņa sacīja.
– Nu tad samaksā par to. – Viņš pārmeta kāju pāri motocikla sēdeklim un, negaidot Lūsiju, brauca uz pēdējās moteļa istabas pusi. Viņa gāja pati, juzdama, kā ļogās kājas. Vismaz sēdēšana uz tā lielā, vibrējošā ādas sēdekļa bija likusi viņai sajusties dzīvai – līdz brīdim, kad Lūsija atminējās, ka tie platie pleci, uz kuriem viņa bija spiesta visu dienu lūkoties, pieder vīrietim, kurš sazinājās ar ņurdieniem, ēda, neaizverot muti, un pacieta viņu tikai naudas dēļ. Vīrietim, ar kuru viņai nāksies dalīt noplukušu moteļa istabeli.
Lūsijai atlika vienīgi piezvanīt. Viens telefona zvans, un viss šis neprāts būs beidzies.
Viņa turpināja iet uz priekšu.
Panda atraisīja virvi no motocikla, kad Lūsija nonāca līdz viņu istabai. Puisis atbrīvoja ceļasomu, kurā atradās viņu pēdējie pirkumi, un tad atsprādzēja vienu no sedlu somām. Kamēr viņš ņēma laukā vakaram domāto alus sešpaku, Lūsija pamanīja vēl vienu bufera uzlīmi, kas atradās pārloka iekšpusē.
Vēstījums bija tik nešpetns, ka viņai vajadzēja kādu brīdi, lai aptvertu, kas tur teikts.
“Nekad neuzticies nevienam, kas asiņo piecas dienas mēnesī un nemirst.”
Panda aizcirta sedlu somu un uzlūkoja Lūsiju ar piemiegtām acīm.
– Nu, vai esi gatava zvanīt mammai un tētim?
Trešā nodaļa
Attālums starp abām divguļamajām gultām nebija platāks par nobružāto naktsgaldiņu, kas tās nodalīja. Lūsija izvēlējās gultu, kas atradās tuvāk durvīm, gadījumam, ja viņai naktī nāktos mesties ārā, lai sauktu palīgā.
Telpā oda pēc cigarešu dūmiem un lēta gaisa atsvaidzinātāja ar priežu aromātu. Panda uzlika alus sešpaku uz mēbeles gabala, kas kalpoja par galdu. Viņam piemita nelāgs paradums uzlūkot Lūsiju tā, it kā redzētu cauri viņas drēbēm, un tieši šobrīd Panda tā darīja. Neviens vēl nekad nebija Lūsiju tā uzlūkojis. Visi izjuta pārāk lielu cieņu. Taču Panda bija primitīva dzīvības forma. Viņš kasījās, atraugājās, ņurdēja. Pievērsās ēdienam, kad bija izsalcis, un alum, kad gribēja dzert. Un, kad viņš gribēja seksu, tad pievērsās viņai.
Lūsija centās Pandu novērot tā, lai viņš to nemanītu. Viņš paķēra alu. Lūsija gaidīja, ka viņš noraus vāciņu ar zobiem, taču puisis kaut kur bija atradis atvērēju. Džinsi Pandam piegulēja daudz labāk nekā viņējie. Ja viņš nebūtu tik traki stulbs un biedējošs, tad varētu likties seksīgs. Kā gan būtu mīlēties ar tādu kā viņš? Tajā nebūtu nekāda smalkuma. Nekādas pieklājības vai apdomības. Nekādu raižu par to, vai viņa gultā izrādīsies tikpat laba kā viņas priekšgājēja, Teksasas skaistumkaraliene.
Lūsija gandrīz bija aizmirsusi, kā tas ir – nodarboties ar seksu. Pirms trim mēnešiem viņa bija pavēstījusi Tedam, ka nevēlas, lai viņi gulētu kopā līdz pat kāzu naktij, tā padarot to īpašāku. Teds sacīja, ka viņš esot ar mieru negulēt kopā – ja vien tas netraucēšot viņu intīmo dzīvi. Taču beigu beigās viņš bija izpildījis Lūsijas vēlēšanos ar minimālu sūkstīšanos. Tagad Lūsija prātoja, vai bija viņu atraidījusi aiz sentimenta, vai arī tāpēc, ka zemapziņa bija raidījusi viņai signālu.
Lūsija izņēma savas mantas no ceļasomas. Panda nometa zābakus, aiznesa alu līdz gultai un paķēra tālvadības pulti.
– Ceru, ka viņiem būs kāds porno kanāls.
Viņa strauji pacēla galvu.
– Pastāsti man vēl kaut ko par savu dzīvi cietumā.
– Kāpēc?
– Tāpēc ka… tas mani interesē, – viņa strauji noteica.
– Es agrāk biju sociālā darbiniece.
– Es esmu atsēdējis savu, – viņš noteica. – Man nepatīk skatīties atpakaļ.
Bija skaidrs, ka viņš melo.
– Vai… tava sodāmība negatīvi ietekmēja tavus karjeras mērķus?
– Es neko tādu nemanīju. – Panda pārslēdza kanālus. Laimīgā kārtā izskatījās, ka motelis nepiedāvā pornogrāfiju – krusts uz sienas, iespējams, izskaidroja, kāpēc, un viņš apstājās pie NASCAR sacensībām.
Augu dienu Lūsija bija ilgojusies pēc dušas, taču doma par nepieciešamību izģērbties aiz caurspīdīgajām vannas istabas durvīm, kuru otrā pusē atradās Panda, nelikās valdzinoša. Lūsija tomēr
