Viņai gribējās ēst, taču vēl vairāk gribējās uzvilkt ērtas kurpes un pārģērbties.
– Vai tu atgriezīsies? – Lūsija iekliedza Pandam ausī, kad viņš izbrauca no Volmārtas. – Es gribētu paņemt dažas mantas.
Vai nu viņa nebija runājusi pietiekami skaļi, vai arī viņš to nesadzirdēja, jo puisis neapstājās.
Pa ceļam Lūsija ļāva domām aizslīdēt pagātnē un atcerējās dienu, kad Mets Džoriks bija ieradies tajā noplukušajā īres namā Harisburgā, kurā viņa slēpās kopā ar savu mazo māsiņu briesmīgajās nedēļās pēc mātes nāves. Viņš bija nostājies pie durvīm, nikns un nepacietīgs. Lūsijai vajadzēja aizstāvēt mirušo māti un gadu veco māsu, tāpēc par spīti tam, ka viņa bija četrpadsmit gadus veca un nobijusies līdz nāvei, meitene to neizrādīja.
“Mums nav nekā, par ko runāt,” viņa bija teikusi, kad viņš ielauzās iekšā.
“Aiztaupi tās blēņas… Ja tu tagad nebrauksi man līdzi, Bērnu un ģimenes aizsardzības dienests būs klāt tuvākās stundas laikā, lai jūs savāktu.”
Sešas nedēļas viņa bija izmantojusi visas iespējas, kādas vien spēja izdomāt četrpadsmitgadīgs bērns, lai neļautu varas iestādēm uzzināt, ka viņa viena pati aprūpē mazulīti, kuru bija nodēvējusi par Podziņu – to pašu mazulīti, kas bija pieaugusi un kļuvusi par Treisiju. “Mums nav vajadzīgs neviens, kas par mums rūpētos!” viņa bija kliegusi. “Mums lieliski klājas arī vienām pašām. Sasodīts, kāpēc tu nerūpējies pats par sevi?”
Taču Mets nebija rūpējies par sevi, un nepagāja ilgs laiks, kad viņš, Lūsija un Podziņa jau bija ceļā, kur viņi satika Nīliju un devās ceļojumā ar Meiblu, nobružāto Winnebago treileri, kas vēl aizvien atradās vecāku īpašumā Virdžīnijā, jo neviens no viņiem nespēja saņemties, lai atbrīvotos no tā. Mets bija vienīgais tēvs, kuru viņa jebkad tika pazinusi, un Lūsija nebūtu varējusi atrast vēl labāku. Vai arī labāku vīru Nīlijai mīlas pilnā savienībā, kuru Lūsija bija palīdzējusi kaldināt. Tolaik viņa bija tik drosmīga. Tik bezbailīga. Viņa bija zaudējusi šo savu būtības daļu tik pakāpeniski, ka pat nebija apzinājusies pārmaiņas.
Panda iebrauca netīrā stāvvietā pie baltas ēkas, uzraksts virs tās durvīm vēstīja “Stokija lauku veikals”. Skatlogos bija izlikts viss, sākot ar pistolēm, beidzot ar bļodām un bērnu gumijas čībām. Dzērienu automāts atradās līdzās durvīm kompānijā ar dārza rūķi un pastkaršu stendu.
– Kāds tev ir apavu izmērs? – Panda izklausījās nikns.
– Septiņarpus. Un man gribētos…
Viņš jau skrēja augšā pa kāpnēm, pārlecot diviem pakāpieniem uzreiz.
Lūsija, nenoņemdama ķiveri, nokāpa no motocikla un paslēpās aiz piegādes furgona. Viņai būtu gribējies pašai izvēlēties sev kurpes, taču došanās iekšā veikalā šādā izskatā likās neiedomājama. Lūsija cerēja, ka viņš nepirks alu. Vai prezervatīvus.
Panda iznāca ārā ar plastmasas maisiņu, kuru iegrūda viņai rokās.
– Tu man esi parādā.
“Degvielu, zāli vai pāli – neviens nebrauc par brīvu.”
– Es jau teicu, ka tev samaksāšu.
Viņš izgrūda savu kārtējo alu cilvēka ņurdienu.
Lūsija ielūkojās maisiņā. Džinsi, pelēks kokvilnas sporta krekls, lētas tumšzilas sporta kurpes un cepure ar nagu. Viņa aiznesa to visu aiz mājas, noņēma ķiveri un pārģērbās vietā, kur neviens nevarēja viņu ieraudzīt. Džinsi bija stīvi un neglīti, pārāk plati gurnos un ap kājām. Sporta kreklam bija uzdrukāts Teksasas universitātes logotips. Viņš bija aizmirsis zeķes, taču Lūsija vismaz varēja atbrīvoties no savām augstpapēžu kurpēm. Atšķirībā no puiša viņa nepiesārņoja apkārtni, bet ielika talāru un kurpes plastmasas maisiņā un devās atpakaļ.
Panda pakasīja krūškurvi, un viņa sejas izteiksme likās neizdibināma.
– Veikalā bija ieslēgts televizors. Tu šobrīd esi galvenais ziņu temats. Viņi apgalvo, ka tu esot apmetusies pie draugiem, taču es gan nepaļautos uz to, ka neviens tevi nepazīs. Lūsija ietūcīja plastmasas maisiņu ar talāru iekšā somā un atkal uzlika ķiveri.
Pēc pusstundas viņš apturēja motociklu pie Denny’s restorāna. Lūsija ilgojās pēc īstas vannas istabas ar aukstu un karstu ūdeni, un šīs ilgas bija stiprākas par bailēm, ka kāds varētu viņu pazīt. Kamēr puisis lika aizdedzes atslēgu kabatā un nolūkojās apkārt, viņa noņēma ķiveri un savāca savus stīvos, ar laku appūstos matus zirgastē, kuru izvilka cauri atvērumam jaunās beisbola cepures pakauša daļā.
– Ja tāda ir tava maskēšanās, – Panda sacīja, – ar to tu tālu netiksi.
Viņam bija taisnība. Lūsija pasniedzās pēc ķiveres. Palūkojusies apkārt, lai pārliecinātos, ka neviens neskatās, viņa no plastmasas maisiņa izņēma savas sabojātās kurpes, atstājot tajā tikai talāru. Viņa samīcīja maisiņu un pabāza to zem sava vaļīgā sporta krekla, nostiprinot to ar džinsu jostu, lai tas neizslīdētu.
Tā bija maskēšanās, kuru Nīlija izmantoja pirms daudziem gadiem, kad bija aizbēgusi no Baltā nama. Varbūt tā noderēs arī Lūsijai. Ja viņai paveiksies, neviens nesaistīs bijušās prezidentes meitu ar šo lētās drēbēs tērpušos grūtnieci. Viņa izskatīsies pēc kārtējā stulbā sievišķa, kas sapinies ar nepareizo puisi.
Panda palūkojās uz viņas mākslīgo grūtnieces vēderu.
– Nu tā, es grasos kļūt par tēvu, bet sekss nemaz nebija tik labs.
Lūsija apspieda vēlmi atvainoties.
Izskatījās, ka puisis iztiek tikai ar divām sejas izteiksmēm:
nevērīgu un vīpsnājošu. Tagad viņš vīpsnāja.
– Tu nemaz neizskaties pietiekami veca, lai tas būtu likumīgi.
Lūsija allaž bija izskatījusies jaunāka par saviem gadiem, un pašreizējais ietērps padarīja viņu vēl jaunāku. Nez vai es esmu tava pirmā pusaudze. Tā viņam teiktu Mega, taču Lūsija aizgriezās, iemeta sabojātās kurpes atkritumu urnā un piesardzīgi devās uz restorāna pusi.
Viņai par atvieglojumu neviens nepievērsa nekādu uzmanību – ne tāpēc, ka Lūsija bija slikti ģērbusies un ar grūtnieces vēderu, bet tāpēc, ka visi nolūkojās uz Pandu. Šajā ziņā viņš bija tāds pats kā Teds. Viņi abi atstāja lielu iespaidu – Teds labu, Panda ne tik labu.
Lūsija devās uz tualeti, mazliet apmazgājās un piekārtoja savu grūtnieces vēderu. Iznākot viņa jutās gandrīz kā cilvēks.
Panda stāvēja pie durvīm. Viņam mugurā bija tas pats saburzītais krekls, taču viņš smaržoja pēc ziepēm. Puisis nopētīja Lūsijas grūtnieces vēderu.
– Tas nešķiet īpaši ticams.
– Kamēr tu būsi tuvumā, neviens man nepievērsīs
