klusi noteica.
Viņš kaut ko atņurdēja.
Lūsija aši novērsās, baidīdamās, vai tikai viņš negrasās čurāt upē, kamēr viņa skatās. Viņa ilgojās pēc karstas dušas, tīrām drēbēm un zobu sukas – tieši tāda komforta, ko viņa tagad baudītu, ja būtu aizgājusi līdz altārim. Pēc kafijas kannas. Pēc kārtīgām brokastīm. Pēc Teda rokām uz sava ķermeņa un izsmalcinātajiem orgasmiem, kurus tās prata sagādāt. Tagad viņa atradās starp tukšām alus pudelēm kopā ar vīrieti, kurš bija atklāti atzinies, ka “vēlējies nokniebties”. Lūsija necieta šo nenoteiktību un haosu. Viņa ienīda savu paniku. Puisis vēl aizvien nebija pagriezies, taču Lūsija neredzēja, ka viņš noņemtos ap bikšu rāvējslēdzēju, tāpēc riskēja uzdot jautājumu.
– Vai tu… šorīt brauksi atpakaļ uz Vainetu?
Atkal ņurdoņa.
Lūsija nekad nebija jutusies omulīgi Vainetā, lai arī bija izlikusies to mīlam tikpat aizrautīgi kā Teds. Taču, atrodoties tur, meitene juta, kā visi viņu vērtē. Lai arī viņa bija Savienoto Valstu bijušās prezidentes adoptētā meita, Lūsija jutās tā, it kā apkārtējo acīs viņa nebūtu pietiekami laba partija Tedam. Bez šaubām, nu viņa bija pierādījusi, ka tiem visiem bijusi taisnība, taču neviens to nebija zinājis iepazīstoties.
Panda turpināja lūkoties uz upi, garajam augumam iezīmējoties pret kaļķakmens klintīm. Viņa krekls izskatījās saburzīts līdz pēdējam, vienā pusē tā stērbele karājās ārā no biksēm – viss viņā šķita apkaunojošs. Lūsijas kurpes sagādāja elles mocības, taču viņa vēlējās izciest savu sodu ar sāpēm, tāpēc tās nenovilka.
Puisis piepeši pārtrauca upes vērošanu un nāca uz viņas pusi, zābaku papēžiem iegraužoties dubļos.
– Vai esi gatava atgriezties savā sačakarētajā dzīvē?
Vairāk nekā gatava. Viņai bija apnicis atlikt savu pienākumu pildīšanu. Jau četrpadsmit gadu vecumā Lūsija bija apzinīga. Cik daudzas reizes pēdējo septiņpadsmit gadu laikā Nīlija un Mets viņai bija teikuši, ka nevarētu darīt savu darbu, ja viņa nebūtu tik laba brāļu un māsu aprūpētāja?
Lūsija bija smagi strādājusi arī pati savā darbā. Sākumā viņa bija likusi lietā savu bakalaura grādu sociālajās zinībās, lai sniegtu padomus apjukušiem pusaudžiem, paralēli studējot sabiedriskās zinātnes maģistra grāda iegūšanai. Tomēr pēc dažiem gadiem viņa bija pametusi iemīļoto nodarbošanos un sākusi izmantot savu slaveno vārdu darbā, kas sniedza mazāku gandarījumu, taču bija daudz ietekmīgāks – lobēšanā. Daļēji pateicoties viņai, tika pieņemti daži svarīgi likumu grozījumi, lai palīdzētu nelaimē nonākušiem bērniem. Lūsija nebija iecerējusi mest pie malas lobēšanu pēc apprecēšanās, lai cik kārdinoši tas bija. Viņa gatavojās lidot uz Vašingtonu uz dažām dienām katru mēnesi un darīt pārējo darba daļu no Teksasas bāzes. Nu jau sen bija laiks apzināties savas rīcības sekas.
Taču viņas kuņģis tam nepiekrita. Kad sajūta kļuva pavisam draudīga, Lūsija metās uz krūmiem un paguva tieši laikā, lai izvemtos. Viņa nebija ēdusi tik ilgu laiku, ka tas bija sāpīgi.
Beidzot rīstīšanās mitējās. Puisis pat nepaskatījās uz Lūsiju, kad viņa iznāca ārā no krūmiem. Viņa kliboja uz upes pusi, papēžiem ķeroties aiz akmeņiem un tad iegrimstot smiltīs. Viņa nometās ceļos pie ūdens un apslacīja seju.
– Braucam, – viņš sacīja.
Lūsija atbalstījās sēdus, upes ūdenim pilot no vaigiem. Viņas balss skanēja no kādas tālas vietas, kurā viņa nebija rādījusies kopš agras bērnības.
– Vai tu atstāji Vainetā daudz savu mantu?
– Ko tu ar to domā?
– Drēbes? Koferi? – Īpaši apdāvināto jauniešu apvienības biedra karti?
– Es ceļoju bez liekas bagāžas. Pāris džinsu, pāris sporta kreklu un kārbiņa ar prezervatīviem.
Cilvēki vienmēr izturējās ārkārtīgi pieklājīgi, satiekoties ar prezidentes ģimeni. Neviens, atskaitot Megu vai kādu no tēva septiņām māsām, nebija viņai stāstījis neķītras anekdotes vai bārstījis divdomības. Cilvēku stīvā pieklājība allaž bija Lūsiju kaitinājusi, taču nu viņa būtu priecājusies par kādu drusku no tās, tāpēc izlikās, ka nav dzirdējusi.
– Tātad nav nekā tāda, kā atstāšanu es nevarētu kompensēt?
– Uz ko tu tēmē?
Viņas ģimene zināja, ka Lūsija ir drošībā. Mega būs viņiem pateikusi.
– Es patiešām nevaru atgriezties Vainetā, kamēr tur vēl ir prese. – Prese nebija viņas galvenais rūpju avots, taču to Lūsija negrasījās viņam teikt. – Interesanti, kādi ir tavi tuvākie plāni.
– Atbrīvoties no tevis. – Viņš paberzēja savu bārdas rugājiem apaugušo zodu. – Un nokniebties.
Viņa norija siekalas.
– Ko tad, ja es tev par to atlīdzinātu?
Viņš pievērsa skatienu Lūsijas krūtīm, kas izskatījās labāk, pateicoties ekstravaganti dārgajam franču krūšturim.
– Tu neesi mans tips.
Nepievērs viņam uzmanību.
– Es gribēju teikt, ka atlīdzinātu par to, ka tu uz kādu laiku atteiksies no saviem plāniem?
– Tas mani neinteresē. – Viņš pacēla segu no zemes. – Man ir atvaļinājums, un es negrasos sabojāt vēl vienu dienu. Tu brauksi atpakaļ uz Vainetu.
– Es tev samaksāšu, – viņa dzirdēja sevi sakām. – Ne šodien. Man nav līdzi naudas, taču es drīz to nokārtošu. – Kā? To viņai vajadzēs izdomāt. – Es segšu izmaksas par degvielu, ēdienu, tavus izdevumus. Plus… simts dolārus dienā. Sarunāts?
Viņš samīcīja segu.
– Pārāk liela ņemšanās.
– Es tagad nevaru atgriezties. – Lūsija atraka kādu drusciņu no pārdrošības, kas viņai neierobežotā daudzumā bija piemitusi pusaudzes gados, pirms atbildības nasta bija to atņēmusi. – Ja tu neņemsi mani līdzi, es sameklēšu kādu, kurš to izdarīs.
Varbūt viņš zināja, ka viņa blefo, jo tikai novīpsnāja vien. – Tici man. Tāda čiksa kā tu nav radīta tam, lai pavadītu astoņas stundas dienā motocikla seglos.
– Varbūt arī nav. Taču vienu dienu es izturēšu.
– Aizmirsti.
– Tūkstoš dolāru, plus izdevumi.
Motociklists sabāza segu sedlu somā.
– Tu domā, es noticēšu tam, ka tu samaksāsi?
Viņa saspieda plaukstas kopā.
