Bruņurupuču lēnais valsis. Katrīna Pankola
Чтение книги онлайн.
Читать онлайн книгу Bruņurupuču lēnais valsis - Katrīna Pankola страница 20
– Žozefīne, tu esi neiedomājama!
– Pagaidi, es vēl neesmu tiktāl tikusi! Man vēl divi vai trīs gadi ir smagi jāstrādā, lai beidzot varētu aizstāvēt disertāciju.
Un tad sekos visgrūtākais. Būs satraucoši aizstāvēt savu disertāciju žūrijas priekšā, kuras dalībnieku lielākā daļa ir īgni sieviešu nīdēji. Disertācija tiks sīki iztirzāta un jau pēc pirmās kļūdas noraidīta. Todien būs ieteicams uzvilkt plisētus svārkus, uzaut sandales, uzstiept vilnas zeķes un padusēs saaudzēt sīpolloku kušķiem līdzīgas spalvas.
Kā nopratusi, par ko viņa klusībā domā, Šērlija iesaucās:
– Žo, tu esi mazohiste!
– Zinu. Es nolēmu arī vairāk strādāt un iemācīties sevi aizstāvēt!
Pēc sarunas ar zvaigznēm mani burtiski pārpildījuši labi nodomi!
– Kaut kas no Piena Ceļa tev būs uzkritis uz pakauša! Un kā šajā pelēkās vielas juceklī tev sokas ar mīlas dzīvi?
Žozefīne nosarka.
– Kad esmu beigusi vākt materiālus saviem savārstījumiem un nolikusi Zoē gulēt…
– Tā jau es domāju – tu esi tik smalka kā cigarešu papīrs!
– Visa pasaule jau nevar lēkt gaisā no vīriešiem melnā!
– Trāpīji gan!
– Un kas tad ir noticis ar tavu vīrieti melnā?
– Es nekādi nespēju viņu aizmirst. Tas ir briesmīgi. Esmu nolēmusi ar viņu vairs nesatikties, mana sirds vairs viņu nevēlas, mans prāts viņu atraida, taču ikviena manas ādas pora kliedz pēc viņa. Žo, vai zini? Mīlestība dzimst sirdī, bet apmetas zem ādas. Un viņš ir palīdis man zem ādas. Slēpnī. Ak, Žo! Ja tu zinātu, cik ļoti man viņa pietrūkst…
Šērlija nodomāja: ikreiz, kad viņš man ieknieba ciskas iekšpusē, man palika zilums, es mīlēju šīs sāpes, ko glabāju kā viņa atstātās pēdas, kā pierādījumu par tiem mirkļiem, kurus nespēju pieņemt kā aizejošus, jo zināju, ka tiem vairs nekas nesekos, itin nekas, tikai mēģinājums tos mākslīgi atjaunot. Es domāju par viņu un skatījos uz šo zilumu, es to glāstīju, es to loloju, es tev to visu neesmu stāstījusi, mazā Žo…
– Un kā tev izdodas par viņu vairs nedomāt? – Žozefīne noprasīja.
– Es sakožu zobus… Esmu sākusi darboties organizācijā, kas cīnās ar lieko svaru. Dodos uz skolām un mācu bērniem pareizi ēst.
Mums draud briesmas kļūt par sabiedrību ar lieko svaru.
– Ne uz vienu no manām meitām tas neattiecas.
– Pats par sevi saprotams… tu viņām jau kopš bērnības esi gatavojusi līdzsvarotu uzturu. Starp citu, tava meita un mans dēls ir kļuvuši nešķirami.
– Hortenze un Gerijs? Tu gribi teikt, ka viņi ir iemīlējušies?
– Nezinu, taču viņi ļoti bieži satiekas.
– Vajadzēs apvaicāties, kad viņi atgriezīsies Parīzē.
– Es redzēju arī Filipu. Viņdien, Teita galerijā. Viņš nekustīgi stāvēja pie Rotko gleznas sarkanos un melnos toņos.
– Vai viņš bija viens? – noprasīja Žozefīne, pārsteigta, ka viņas sirds bija iepukstējusies straujāk.
– Ē… Nē. Viņš bija kopā ar kādu jaunu gaišmati. Filips iepazīstināja ar viņu kā ar gleznu eksperti, kura viņam palīdz iegādāties mākslas darbus. Viņš veido kolekciju. Kopš viņš vairs tik daudz nestrādā, viņam ir daudz brīva laika.
– Kādā ziņā viņa vēl ir eksperte?
– Nav ne jausmas.
– Ja tu nebūtu mana draudzene, tu man pateiktu, ka viņa ir …
– Itin nekas. Tev jābrauc uz Londonu, Žo. Filips ir pavedinošs, bagāts, izskatīgs, brīvs. Pagaidām viņš dzīvo kopā ar savu dēlu un ir ideāls laupījums izsalkušām vilku mātēm.
– Es nevaru, tu to labi zini.
– Irisa?
Žozefīne saknieba lūpas un neatbildēja.
– Zini, tas vīrietis melnā… Kad mēs satikāmies viesnīcā, kad viņš mani gaidīja numurā sestajā stāvā, izstiepies gultā… Es nespēju sagaidīt liftu. Es lēcu pār pakāpieniem, gandrīz izlauzu durvis un metos viņam virsū.
– Tu taču zini, ka mani tādi jūtu izvirdumi drīzāk nomoka.
Šērlija skaļi nopūtās.
– Varbūt tev vajadzētu kļūt citādai, Žo.
– Pārvērsties par amazoni? Es noveltos no zirga, tiklīdz tas laistos rikšos!
– Tu vienreiz noveltos un tad atkal uzrāptos seglos.
– Tu domā, ka es nekad neesmu bijusi iemīlējusies, pa īstam iemīlējusies?
– Es domāju, ka tu vēl daudz ko nezini, un tas ir vislabākais. Dzīve nekad nebeidz pārsteigt!
Žozefīne nodomāja: ja es par dzīvi zinātu vienīgi tik daudz, cik būtu iemācījusies, rakstot disertāciju, tad varbūt justos daudz brīvāk.
Viņas skatiens pārslīdēja virtuvei. Tā bija kārtīga un tīra kā laboratorija. Vajadzētu aiziet uz tirgu, nopirkt ķiploku un sīpolu virtenes, zaļos un sarkanos piparus, jaunos kartupeļus, grozus, no koka darinātus virtuves piederumus, lina dvieļus, salvetes, fotorāmīšus un kalendārus, lai noklātu savas dzīves sienas. Saruna ar Šērliju bija viņu nomierinājusi. Viņai radās vēlēšanās visur sakarināt lampiņu virtenes. Šērlija bija kas vairāk par labāko draudzeni. Viņai Žozefīne varēja izstāstīt visu, nebaidoties, ka viņas vārdiem varētu būt sekas vai tie varētu tikt izmantoti pret viņu pašu.
– Atgriezies ātrāk, – Žozefīne nočukstēja, nolikusi klausuli. – Man tevis pietrūkst.
Nākamajā rītā Žozefīne devās uz sava rajona policijas komisariātu. Pēc ilgas sēdēšanas gaitenī, kas oda pēc tīrīšanas līdzekļa ar ceriņu aromātu, viņa tika ievesta šaurā kabinetā bez logiem, ko apgaismoja iedzeltena griestu lampa, kas padarīja telpu līdzīgu akvārijam. Par uzbrukumu viņa pastāstīja kādai policijas virsniecei. Tā bija jauna sieviete ar brūniem zirgastē saņemtiem matiem, mīkstām lūpām un ērgļa degunu. Viņai bija gaiši zila blūze ar garām piedurknēm, tumši zila jaka un kreisās auss ļipiņā mazs zelta riņķītis. Uz galda bija nolikta plāksnīte ar viņas uzvārdu: Goluāza. Viņa lika Žo nosaukt