Viens, divi, viens, divi. Es rakstu zinātniskus darbus, apmeklēju konferences, uzstājos ar runām, rakstu disertāciju, drīz vien kļūstu par pētījumu daļas vadītāju, tādējādi sasniedzot savas karjeras virsotni. Nu labi…
Tas manī neatbalsojas, tas nerada nekādu prieku.
Es kļūstu māte. Es laižu pasaulē meitu, tad vēl vienu.
Tātad man ir jāatdzīvojas. Jāatrod sevī bērns. Tā mazā meitenīte, kura drebinās pludmalē. Man viņa ir jāsaņem aiz rokas, jāsamīļo, jānoskūpsta katrs viņas pirkstiņš, jāstāsta viņai pasakas pirms gulētiešanas, jāsaka mīļi vārdi, jāvelta viņai visa sava uzmanība, visa mana mīlestība, jāatdod viss, kas man ir. Es viņu mīlu. Nekas nevar būt pārāk labs mazai meitenītei, kura mirusi septiņu gadu vecumā, meitenītei, kuru es atdzīvināšu ar rūpēm, pārsējiem, skūpstiem.
Mana māsa pieprasa, lai es uzrakstu grāmatu, kurai viņa piedēvē savu vārdu. Es piekrītu.
Grāmata izpelnās milzīgus panākumus. Nu labi…
Man tiek atņemtas tiesības uz šo darbu, taču es neprotestēju.
Kad mana meita Hortenze televīzijā atklāj patiesību, kad viss nonāk atklātībā, es krītu izmisumā, negribu, lai mani redz, negribu, lai mani pazīst. Nav jau ko redzēt, nav ko pazīt: es esmu mirusi.
Neviens nespēj man pieskarties, jo kopš tās dienas pie saniknotās jūras Landos es esmu pārstājusi eksistēt.
Kopš tās dienas daudz kas ir noticis, taču viss ir aizslīdējis man garām.
Es esmu mirusi. Esmu tikai savas īstās dzīves atdarinājums.
Žozefīne pavērsa seju pret zvaigznēm. Šķita, ka Piena Ceļš mirdz. Tajā atvizēja tūkstošiem perlamutra šķembu.
Viņa sev apsolīja nopirkt baltas kamēlijas. Tās viņai ļoti patika.
– Šērlij?
– Žozefīne!
No Šērlijas mutes viņas vārds atbalsojās kā taures skaņas. Tas atspērās uz pirmās zilbes, pacēlās gaisā un izveidoja arabeskas: Žooooozefīīīīne! Viņu pārņēma bailes, ka sāksies izjautāšana: “Kas tev noticis? Kā tev iet? Vai tev nemaz nav kauna? Tu no manis kaut ko slēp…”
– Šēēērlij! Man tevis pietrūkst! Atgriezies dzīvot Parīzē, es tevi ļoti lūdzu! Man tagad ir milzīgs dzīvoklis, es varu tevi uzņemt, tevi un visu tavu svītu.
– Šobrīd man nav neviena pāža, kas būtu manī iemīlējies. Es staigāju ar tikumības jostu. Atturība ir mana bauda!
– Tad brauc šurp…
– Būtībā nav neiespējams, ka es kādu dienu varētu doties nelielā braucienā pie iedomīgajām vardēm.
– Tikai bez viltībām, bez iekarošanas, bez kārtējā Simt gadu kara! Šērlija sāka smieties. Šērlijas smiekli! Tie atsitās pret tapetēm, aizķērās aizkaros un aiz galdiem, piepildīja visu telpu.
– Kad tu atbrauksi? – Žozefīne noprasīja.
– Ziemassvētkos… Kopā ar Hortenzi un Geriju.
– Tu taču mazliet te padzīvosi? Dzīve bez tevis vairs nav tāda kā agrāk.
– Zini, tas jau izklausās pēc atzīšanās mīlestībā.
– Atzīšanās mīlestībā un draudzības apliecinājumi izklausās līdzīgi.
– Tātad… kā tev sokas tavā jaunajā dzīvoklī?
– Man ir radies iespaids, ka esmu pati sev viešņa. Es sēžu uz pašas dīvāna maliņas, pirms ienākšanas viesistabā es pieklauvēju un atpūšos virtuvē, jo tur jūtos vislabāk.
– Es par to nemaz nebrīnos!
– Izvēlējos šo dzīvokli, lai sagādātu prieku Hortenzei, bet viņa aizbrauca dzīvot uz Londonu…
Žozefīne smagi nopūtās, liekot noprast, ka ar Hortenzi vienmēr tā notiek. Pēc šīs ziedošanās starp viņām bija aizvērušās kādas durvis.
– Zoē jūtas tāpat. Mēs šeit esam svešas. Ir sajūta, it kā mēs atrastos citā valstī. Cilvēki izturas salti, atsvešināti, klīrīgi. Viņi nēsā svītrotus uzvalkus, un viņiem ir vairāki uzvārdi. Vienīgā dzīvespriecīgā šeit ir vārtu sardze. Viņu sauc Ifigēnija, viņa reizi mēnesī maina matu krāsu no irokēzu sarkanā līdz salti zilam, es nekad viņu nepazīstu, taču, kad viņa nes man pastu, viņas smaids ir īsts.
– Ifigēnija! Šī sieviete piedzīvos bēdīgu galu! Viņu nogalinās tēvs vai vīrs…
– Viņa dzīvo sarga namiņā kopā ar saviem diviem bērniem. Zēnam ir pieci, bet meitenei – septiņi gadi. Ik rītu pusseptiņos viņa iznes atkritumus.
– Ļauj man minēt: viņa drīz kļūs par tavu draudzeni… Es tevi pazīstu.
Tas nav nekas neiespējams, Žozefīne sev sacīja. Viņa dzied, kad uzkopj pie liftiem, un dejo ar putekļu sūcēja cauruli. Vienīgajā reizē, kad Žozefīne bija pieklauvējusi pie sarga mājiņas durvīm, Ifigēnija bija tās atvērusi, ģērbusies kā kovbojs.
– Es tev zvanīju sestdien un svētdien, bet tu necēli klausuli.
– Biju aizbraukusi uz laukiem netālu no Saseksas kopā ar draugiem. Lai nu kā, bet tagad esmu tev piezvanījusi. Kā iet pa dzīvi?
Žozefīne nomurmināja, ka viss ir labi… taču tad izstāstīja visu sīki un smalki. Šērlija vairākas reizes iesaucās oh! Shit! Žooooozefīīīīne!, lai izrādītu savu pārsteigumu un šausmas, pieprasīja pastāstīt sīkāk, apdomājās un tad ķērās pie visām problēmām pēc kārtas.
– Sāksim ar to noslēpumaino slepkavu. Lukam ir taisnība, tev vajadzēja parunāt ar pogainajiem. Tā ir taisnība, ka viņš varbūt to izdarīs vēlreiz! Iedomājies, ka viņš varētu nogalināt kādu sievieti tev zem loga…
Žozefīne tā nedomāja.
– Mēģini savā liecībā atcerēties visu, ko tu redzēji. Varbūt tev kaut kas īpaši palicis atmiņā?
– Viņam bija gludas zoles.
– Apavu zoles? Tu tās redzēji?
– Jā. Gludas un kārtīgas zoles, it kā viņš būtu izņēmis kurpes no kārbas. Skaisti apavi, zini, Weston vai Church stilā.
– Ā, – Šērlija novilka, – tas vis nav nekāds priekšpilsētas klaidonis, ja viņš staigā Church apavos. Izmeklēšanai tas nenāk par labu.
– Kāpēc?
– Tāpēc, ka no gludām zolēm neko nevar noteikt. Ne cilvēka svaru, ne augumu, ne to, kur viņš pirms tam bijis. Toties no kārtīgi nonēsātiem apaviem šīs vērtīgās ziņas var savākt. Vai tu
