no Antuāna. Vai viņa kaut ko zina, vai Antuāns ir atradies, ko viņš dara un vai galu galā patiešām ir dzīvs? Es nespēju tam noticēt, es nespēju tam noticēt, Žozefīne klusībā atkārtoja. Paciņā ieliktajā vēstulē bija rakstīts par Antuāna briesmīgo nāvi. Tā taču bija līdzjūtības vēstule.
Šis jaunums viņu satrauca. Žozefīne jau gandrīz bija aizmirsusi piedzīvoto uzbrukumu. Abi šie notikumi bija satricinājuši viņas prātu, radot gan bailes, gan apjukumu. Viņa tikai ar grūtībām spēja atbildēt Zoē, kura, jūsmodama, ka tēvs drīz atkal uzradīsies, uzdeva tūkstošiem jautājumu, kala plānus, runāja par tikšanos, skūpstiem, un nespēja nosēdēt mierīgi, līdzinādamās nevaldāmai kankāna dejotājai ar bērnišķīgām matu cirtām.
Viņas patlaban ēda brokastis, kad iezvanījās telefons.
– Žozefīne, te Luka.
– Luka! Bet kur jūs bijāt pazudis? Es jums vakar visu dienu zvanīju!
– Es nevarēju ar jums runāt. Vai jūs šodien pēcpusdienā esat brīva, lai varētu pastaigāties pie ezera?
Žozefīne aši pārlika. Zoē grasījās doties uz kino kopā ar kādu meiteni no klases. Viņai bija trīs stundas brīva laika.
– Trijos pie zvejas laivām? – Žozefīne ierosināja.
– Es tur būšu.
To teicis, Luka nolika klausuli. Žozefīne turēja klausuli rokā, brīnīdamās par to, cik bēdīga jutās. Luka bija runājis ļoti strupi. Viņa balsī nebija ieskanējies ne mazākais maigums. Žozefīnei acīs draudēja sariesties asaras, un viņa tās aizturēja, samirkšķinādama plakstiņus.
– Kas noticis, mammu?
Zoē satraukti raudzījās viņā.
– Tas bija Luka. Man bail, ka viņš nevarēs atnākt, jo kaut kas atgadījies ar viņa brāli, tu jau zini, Vitorio.
– Ā, – Zoē noteica, nomierinājusies, ka māte noraizējusies tikai par kādu nepazīstamu cilvēku.
– Vai gribi vēl vienu grauzdiņu?
– O jā! Lūdzu, mammu.
Žozefīne piecēlās, nogrieza maizes šķēli un uzlika to grauzdēties.
– Ar medu? – viņa noprasīja.
Runājot ar Zoē, viņa centās, lai meita nesaklausītu skumjas viņas balsī. Žozefīnes sirdi bija pārņēmis tukšums. Kopā ar Luku es jūtos laimīga tikai laiku pa laikam. Es čiepju laimi kā zagle. Es viņā burtiski ielaužos. Viņš aizver acis, izliekas, ka mani neredz, un ļauj sevi aplaupīt. Es vēlētos noslēpties viņa ķermenī.
– Vai tas ir Hortenzes labais medus?
Žozefīne pamāja.
– Viņa nepriecātos, uzzinājusi, ka viņas prombūtnes laikā tas ir izēsts.
– Bet tu taču negrasies izēst visu burku!
– Nekad jau nevar zināt, – Zoē apmierināti pasmaidīja. – Tā ir vēl neiesākta burka. Kur tu to pirki?
– Tirgū. Pārdevējs teica, ka pēc atvēršanas burku vajag paturēt saudzīgā ūdens peldē, kamēr medus kļūst pavisam šķidrs un, kad to ieliks ledusskapī, tas vairs nesacukurosies.
Iedomājusies, ka varētu Zoē par prieku veikt šo medus ceremoniju, Žozefīne atkal atcerējās par Luku un aizgaiņāja šīs atmiņas.
– Tu esi tik mīļa, – Žozefīne pasmaidīja un sabužināja Zoē matus.
– Es labāk gribētu būt koala… tad man nevajadzētu frizēties.
– Tev taisnība!
– Tiem, kuri nav koalas, dzīve ir grūta! – Zoē nopūtās un izslējās. – Kad Hortenze atgriezīsies, mammu?
– Nezinu…
– Un Gerijs, kad viņš atgriezīsies?
– Nav ne jausmas, mīļā.
– Un Šērlija? Vai tev ir kādas ziņas par viņu?
– Vakar mēģināju viņai zvanīt, taču neviens neatbildēja. Viņa būs aizbraukusi kaut kur pavadīt nedēļas nogali.
– Man viņu pietrūkst… Klausies, mammu, mēs taču vairs neesam kā liela ģimene, vai ne?
– Tieši tā. Ģimenes ziņā mums kaut kā pietrūkst, – Žo pieklājīgi piekrita.
– Un Anriete? Vai tu negribi ar viņu salīgt mieru? Tad man būtu vismaz viena vecmāmiņa. Varbūt viņa nenāk tāpēc, ka netiek aicināta?
Visa pasaule sauca Anrieti vārdā, viņa nevēlējās tikt dēvēta par omīti vai vecmāmiņu.
Zoē bija uzsvērusi vārdu viena. Antuānam vairs nebija citu ģimenes locekļu. Viņš bija vienīgais dēls, viņa vecāki jau sen bija miruši, viņš bija sastrīdējies ar saviem tēvočiem, tantēm, brālēniem un māsīcām, un nekad ar viņiem nesatikās.
– Tev ir viens tēvocis un viens brālēns, tas jau ir kaut kas.
– Ar to ir par maz. Manā klasē meitenēm ir īstas ģimenes…
– Vai tev Anrietes patiešām pietrūkst?
– Reizēm, jā.
– Ir jāsaka “reizēm”, nevis “reizēs”, manu mīlulīt…
Zoē pamāja ar galvu, taču neko neatbildēja. Par ko gan viņa domā, Žozefīne sev vaicāja, vērodama meitu. Zoē seja bija satumsusi. Viņa kaut ko prātoja. Viņa viscaur bija nodevusies vienai vienīgai domai, kuru klusējot pārcilāja, atspiedusi zodu plaukstā un ietiepīgi saraukusi pieri. Žozefīne sekoja meitas sejas izteiksmes pārmaiņām, netraucēdama viņai sarunāties pašai ar sevi. Zoē skatiens kļuva caururbjošs, tad noskaidrojās, viņas uzacis savilkās un atkal atslāba. Beidzot Zoē paskatījās mātei tieši acīs un nemierīgi noprasīja:
– Paklau, mammu, vai tev šķiet, ka es izskatos līdzīga vīrietim?
– Nekādā gadījumā! Kāpēc tu tā jautā?
– Vai man nav pārāk plati pleci? – Nē taču! Cik muļķīga iedoma!
– Es nopirku žurnālu Elle. To lasa visas meitenes manā klasē…
– Un tad…
– Man nemūžam nevajadzēja lasīt Elle. Visas meitenes tajā žurnālā ir tik ļoti skaistas… Es nekad nebūšu tāda kā viņas.
Zoē ar pilnu muti kāri tiesāja jau ceturto grauzdiņu.
– Jebkurā gadījumā es uzskatu, ka tu esi skaista
