ar zeltītu maliņu.
Tas viss prasīja ārkārtīgu koncentrēšanos, un Marsels Grobzs to spēja paciest tikai ar lielām grūtībām. Ja darbs viņu kaut vai tikai uz divdesmit minūtēm šķīra no Kūciņas, Marsels viņu uzmeklēja kā suns ar atkārušos lūpu, kurš uzdūries brieža pēdām, iebāzis degunu sausās lapās un sapratis, ka tālumā ir briežu bars. Nespēdams noturēties, Marsels Grobzs uzlika plaukstu uz Kūciņas pleca, ieknieba viņai viduklī un uzspieda skaļu buču zīdainajai miesai, kas vīdēja zem īsā naktskrekla lencītēm.
– Laid mani vaļā, Marsel, – Žozianna nomurmināja, neatraudama skatienu no jau gandrīz gatavās olas.
Negribīgi atrāvies, Marsels devās apsēsties pie viņam klātā galda ar baltu galdautu. Viņam priekšā bija nolikta svaigi spiesta apelsīnu sula, vitamīnu pudelīte “60 gadiem un vairāk” un porcelāna tasīte, kurā bija iebērti kastaņu ziedputekšņi. Viņa acis kļuva miklas.
– Kāda gādība, kāda uzmanība, kāda izsmalcinātība! Zini, Kūciņ, labāka par visu ir mīlestība, kuru tu man dāvā. Bez tevis es būtu kā tukša pudele. Bez mīlestības nebūtu visas pasaules. Tas ir milzīgs, mežonīgs spēks, par kuru lielākā daļa cilvēku neliekas ne zinis. Šie nejēgas labāk ziedojas naudai! Bet, kad uzrodas mīlestība, tā padara vienkāršu visu dzīvi, mīlestība, kuru tu izplati visā pasaulē bez jebkādas klīrēšanās, tu kļūsti bagātāks, tu kļūsti labāks, tu kļūsti cēlāks, tu staro!
– Tu tagad esi sācis runāt atskaņās? – Žozianna noprasīja un nolika uz balti klātā galda lielu šķīvi. – Rasina aleksandrīnos?
– Tā ir laime, Kūciņ. Tā mani padara lirisku, priecīgu, pat skaistu. Vai tev nešķiet, ka esmu kļuvis skaists? Sievietes uz ielas atskatās uz mani un met uz mani acis. Es izmetu kādu jociņu, es ar viņām nekad nerunāju, taču jūtos apmierināts, tik apmierināts…
– Viņas uz tevi blenž tāpēc, ka tu runā pats ar sevi!
– Nē, Kūciņ, nē! Tā ir mīlestība, ko saņemu. Tā mani padara par spožu spīdekli. Viņas grib man pieskarties, lai sasildītos. Paskaties uz mani: kopš mēs dzīvojam kopā, esmu kļuvis skaistāks, jaunāks, es staroju, man pat ir parādījušies muskuļi!
Viņš uzsita pa savu ievilkto vēderu, atgāzās krēslā un saviebās.
– Nu, nu, Marsel Grobz… Nekļūsti muļķīgi sentimentāls un sāc dzert savu apelsīnu sulu, lai visi vitamīni neizgaro, kamēr tu te gvelz visādas blēņas.
– Kūciņ! Es runāju nopietni. Un esmu laimīgs, tik laimīgs… Es varētu aizlidot, ja mani nekas neturētu pie zemes!
Apsējis ap kaklu lielo salveti, lai nenotašķītu balto kreklu, Marsels piebāza pilnu muti un tūlīt noprasīja:
– Kā klājas mantiniekam? Vai viņš labi gulēja?
– Viņš nogulēja līdz astoņiem, es viņam nomainīju autiņus, pabaroju un hop! Gultā. Viņš vēl guļ, un par to, ka tu viņu varētu modināt, nevar būt ne runas!
– Tikai vienu mazu, vieglu bučiņu uz viņa labās kājas pēdiņas… – Marsels lūdzās.
– Es tevi pazīstu. Tu esi gatavs atvērt savu lielo rīkli un viņu aprīt!
– Viņam tas ļoti patīk. Kad es viņu pārtinu, viņš no prieka dūdo. Vakar es viņam trīs reizes nomainīju autiņus un uzziedu krēmu pret izsutumiem. Viņam ir pamatīgi pauti. Kā īstam nezvēram. Mans dēls ir izsalcis vilks, viņš ir kā loks ar tērauda bultām, ko sadurt meitenēm sirdīs un visur citur!
Marsels sāka smieties un saberzēja rokas, iedomājies par tik bramanīgu iespēju.
– Viņš tagad guļ, bet tev ir jāiet uz tikšanos birojā.
– Ir sestdiena, ja gribi zināt! Man ir norunāta tikšanās sestdien agri no rīta.
– Ir jau pusdienlaiks! Par kādu rītausmu tu runā?
– Kurš tad tik ilgi nogulēja?
– Tu pats tik ilgi nogulēji!
– Tas tāpēc, ka es vakar pasēdēju ar Renē un Žineti! Tā jau nav nekāda žūpošana! Un Juniors guļ kā Ziemassvētku baļķis… Ejam… atļauj man viņu noskūpstīt, pirms aizeju…
Marsela Grobza seja lūdzoši savilkās, viņš saņēma rokas, tēlodams kaismīgu lūdzēju, taču Žozianna Lambēra palika nelokāma.
– Maziem bērniem ir jāguļ. It īpaši septiņu mēnešu vecumā!
– Bet izskatās, ka viņam ir jau vismaz divpadsmit mēneši! Tu taču zini: viņam jau ir četri zobi, un, kad es ar viņu runāju, viņš visu saprot. Viņdien es sev vaicāju, vai man vajadzētu Ķīnā atvērt jaunu rūpnīcu, es runāju pavisam skaļi, būdams pārliecināts, ka Juniors ir aizņemts, rotaļājoties ar savām kājām – tu taču esi redzējusi, kā viņš noņemas ar savām kājām, esmu pārliecināts, ka viņš mācās skaitīt! – nu tātad viņš atvēra savu mazo, mīļo mutīti un pateica “jā”. Divas reizes pēc kārtas! Es tev zvēru, Kūciņ, viņš man pateica “jā”, kad es tev saku! Es apraudājos tā, ka uz laiku kļuvu akls.
– Varbūt tu tiešām esi akls, Marsel Grobz. Tu gvelz galīgas muļķības.
– Esmu pārliecināts, ka viņš man pateica go, daddy, go! Viņš prot runāt arī angliski. Vai tu to zini?
– Septiņu mēnešu vecumā!
– Tieši tā!
– Tāpēc, ka tu pirms gulētiešanas izmanto Assimil metodi? Vai tev nešķiet, ka tam vajadzētu notikt citādi? Tu mani biedē, Marsel, tu mani biedē.
Ikreiz, liekot gulēt savu dēlu, Marsels Grobzs atskaņoja kompaktdisku angļu valodas apmācībai. Tas bija nopirkts Rivoli ielas veikala WH Smith bērnu grāmatu nodaļā. Marsels nogūlās uz mīkstā paklāja, piespiedās pie gultiņas, novilka zeķes, aizlika aiz pakauša spilvenu un tumsā atkārtoja pirmās mācību stundas frāzes. My name is Marsel, what’s your name? I live in Paris, where do you live? I have a wife… Tikai a nearly wife, viņš tumsā precizēja. Sievišķīgā un maigā angliski runājošā balss viņu ieaijāja. Marsels iemiga un tā arī vēl ne reizi nebija ticis līdz pirmās mācību stundas beigām.
– Viņš runā neparasti daudz, es tev piekrītu, taču viņš nomurmina arī dažus vārdus. Lai nu kā, bet es dzirdēju viņu sakām go-Daddy-go. Esmu gatavs apzvērēt, ka tā bija!
– Marsel, savaldies. Tavs dēls ir parasts, pavisam parasts, taču tas viņam netraucē būt ļoti skaistam, ļoti ņipram, ļoti gudram… Taču nevajag no viņa taisīt daudzās valodās runājošu Ķīna imperatoru un biznesmeni! Kad tad viņš saņems pirmos apbalvojumus par padomiem valdībai?
– Es tev vienkārši stāstu, ko redzēju un dzirdēju. Es neko neizdomāju. Tu man vari neticēt, tās ir tavas tiesības, taču pienāks diena, kad viņš tev pateiks hello, mummy, how are you? Vai visu to pašu ķīniešu valodā, jo, lai viņš
