ir vajadzīgs kāds draugs.”
Žozefīne aizgāja uz savu istabu un aizvēra durvis. Beidza šņukstēt. Novilka mēteli, nometa to uz gultas, novilka džemperi, svārkus, ieraudzīja asiņu pēdas uz mēteļa piedurknes, divus garus, vertikālus griezumus priekšdaļas kreisajā pusē, saritināja mēteli lodē, sameklēja lielu atkritumu maisu, sabāza tajā visas drēbes un iegrūda pašā skapja dziļumā. Vajadzēja rīkoties ātri. Viņa apskatīja rokas, apakšstilbus, augšstilbus. Citu brūču nebija. Žozefīne devās nomazgāties dušā. Ejot garām pie tualetes durvīm piestiprinātajam lielajam spogulim, viņa pacēla roku pie pieres un paskatījās spogulī. Bāla. Nosvīdusi. Izmocīta. Žozefīne pieskārās matiem, meklējot cepuri. Tā bija pazudusi. Nokritusi zemē. Žozefīne gandrīz noslāpa asarās. Vai vajadzētu kāpt lejā, lai cepuri uzmeklētu, pat nezinot, kur meklēt? Viņai trūka drosmes to darīt.
Viņš bija dūris. Tieši krūtīs. Ar nazi. Ar šauru asmeni. Es varēju nomirt. Žozefīne bija lasījusi laikrakstā par četrdesmit sērijveida slepkavām, kuri atradās brīvībā Eiropā. Viņa bija gribējusi zināt, cik daudz to ir Francijā. Tomēr vīrieša izgrūstie rupjie vārdi, šķiet, liecināja, ka viņš bija gribējis nokārtot kādu rēķinu. “Tu vēl dabūsi, tu vēl nožēlosi, lecīgā vecene, tu aizvērsies, stulbene, tu aizvērsies!” Šiem vārdiem bija sāpīga atbalss. Viņš mani noteikti sajauca ar kādu citu. Es samaksāju kādas citas vietā. To sev vajadzēja pateikt katrā ziņā, jo citādi dzīve kļūs nepanesama. Viņa vairs neuzticēsies nevienam. Viņu nemitīgi mocīs bailes.
Žozefīne noskalojās dušā, izmazgāja un izžāvēja matus, uzvilka sporta krekliņu, džinsus, uzkrāsojās, lai nomaskētu iespējamās uzbrukuma pēdas, mazliet uzsārtināja lūpas, nopētīja sevi spogulī un izmocīja smaidu. Nekas nav noticis, Zoē neko nedrīkst zināt, izliecies priecīga, izturies tā, it kā nekas nebūtu noticis. Nevienam nekas nav jāstāsta. Ir jāturpina dzīvot ar šo noslēpumu. Vai arī jāpastāsta Šērlijai. Es varētu visu pastāstīt Šērlijai. Šī doma Žozefīni nomierināja. Viņa skaļi nošņaukājās, lai atbrīvotos no spriedzes un bailēm, kas nospieda krūtis. Jāiedzer arnika, lai neizveidotos zilumi. Žozefīne izņēma no zāļu skapīša nelielu pudelīti, atskrūvēja to, uzbēra devu uz mēles un ļāva tai izkust. Varbūt ziņot policijai? Kamēr vēl zilumi nav izzuduši? Jā, bet tad… Zoē visu uzzinās. Zoē neko nedrīkst teikt. Žozefīne atvēra durtiņas zem vannas un noglabāja Antuāna sainīti.
Tur neviens to neatradīs.
Viesistabā Žozefīne ielēja sev lielu glāzi viskija un devās pie Zoē uz pagrabu.
– Mammu, tas ir Pols…
Žozefīnei paklanījās zēns Zoē vecumā, tievs kā maikste, ar gaišu matu cekulu, melna sporta krekla apspīlētām krūtīm. Zoē uzmeta mātei atzinīgu skatienu.
– Labdien, Pol. Tu dzīvo šai pašā mājā? – Žozefīne klusi apvaicājās.
– Trešajā stāvā. Mani sauc Mersons. Pols Mersons. Esmu gadu vecāks par Zoē.
Puisim likās svarīgi uzsvērt, ka viņš ir vecāks par šo meiteni, kura viņu uzlūkoja ar pielūgsmes pilnām acīm.
– Un kā tad jūs iepazināties?
Žozefīne pūlējās runāt tā, it kā nejustu sirds asos, sāpīgos pukstus.
– Es pagrabā dzirdēju troksni, kāds taisīja “bum–bum”, nokāpu lejā un ieraudzīju Polu, kurš spēlēja bungas. Skaties, mammu, viņš savā pagrabā ir iekārtojis mūzikas studiju.
Zoē uzaicināja māti iemest skatienu Pola studijā. Tur bija novietotas bungas, lielas bungas, caurspīdīgas bungas, trīs tamtami un divi šķīvji. Visu papildināja mūziķa krēsls ar melnu skrūvi un uz caurspīdīgajām bungām noliktās bungu vālītes. Uz krēsla bija sakrautas nošu partitūras. Pie griestiem šūpojās spuldze, kas meta blāvu gaismu.
– Ļoti labi, – Žozefīne piezīmēja un apvaldīja šķavas, jo degunā iekutējās putekļi. – Ļoti labs materiāls. Patiešām profesionāli.
Viņa runāja, pati nezinādama, ko. Viņa neko nesaprata.
– Normāli. Tas ir Tama Swingstar. Es to dabūju pagājušajos Ziemassvētkos, un nākamajos es tikšu pie Ride Giantbeat.
Žozefīne klausījās, precīzo atbilžu iespaidota.
– Un vai pagrabā tu esi ierīkojis skaņu izolāciju?
– Nuja… Jo citādi ir troksnis, kad es spēlēju. Es vingrinos šeit un vēl eju pie viena puiša, kurš dzīvo mājā Kolomba avēnijā. Pie viņa var spēlēt, nevienam netraucējot. Šeit cilvēki sūdzas… It īpaši tas tips kaimiņos.
Viņš ar zodu norādīja uz līdzās esošo pagraba telpu.
– Varbūt tev nav pienācīgas skaņu izolācijas … – Zoē ieminējās un paskatījās uz pagraba sienu, kas bija klāta ar baltu izolācijas materiālu.
– Tikai nevajag pārspīlēt! Te ir pagrabs. Pagrabā nav jādzīvo. Tētis teica, ka es varu laist vaļā maksimāli, jo tas vecis ir profesionāls īgņa. Vienmēr ar kaut ko neapmierināts. Visās mājas līdzīpašnieku sapulcēs viņš ar kādu salamājas.
– Varbūt viņam ir pamatots iemesls tā darīt…
– Tētis teica, ka ne. Viņš visiem krīt uz nerviem. Viņš par visu uztraucas. Ja kāda automašīna tiek novietota uz ietves, viņam piemetas histērija! Mūs viņš labi pazīst, mēs te jau dzīvojam divus gadus, bet vai zināt…
Puisis pašūpoja galvu kā bezpalīdzīgs pieaugušais. Viņš bija vecāks par Zoē, taču viņa sejā vēl bija redzamas bērnības pēdas un šaurie pleci vēl nebija tik plati kā pieaugušam vīrietim.
– Nolādēts! Re, kur viņš ir! Slēpjamies! – Pols nočukstēja.
Viņš aizrāva pagraba durvis ciet aiz sevis un Zoē. Žozefīne ieraudzīja ļoti labi ģērbušos gara auguma vīrieti, kurš izturējās tik valdonīgi, it kā pagraba gaiteņi piederētu viņam.
– Labvakar, – Žozefīne norija siekalas un pagriezās pret sienu.
– Labvakar, – atteica vīrietis un pagāja viņai garām pat nepaskatījies.
Viņam mugurā bija pelēka lietišķa stila žakete un balts krekls. Apģērbs izcēla katru muskuli viņa spēcīgajās krūtīs, kaklasaites mezgls laistījās, bet krekla nevainojamās aproces stingri saturēja pelēka perlamutra aproču pogas. Sameklējis kabatā atslēgas, viņš atslēdza sava pagraba durvis un aizvēra tās sev aiz muguras.
Pārliecinājies, ka vīrietis ir prom, Pols atkal iznāca ārā.
– Vai viņš kaut ko teica?
– Nē, – Žozefīne atbildēja. – Manuprāt, viņš pat nepaskatījās.
– Nemaz nebrīnos. Viņš netērē laiku pļāpām.
– Vai tā saka tavs tēvs? – noprasīja Žozefīne, uzjautrināta par zēna nopietnību.
– Nē.
