mani ar pirkstu! Tad jau labāk nosprāgt tepat. Un tagad tu gribi mani iedzīt kapā ar sirdsapziņas pārmetumiem un padomiem par dzīvi. Bet es tevi nelikšu mierā! Es naktīs nākšu raustīt tevi aiz kājām, tavām mazajām, karstajām kājām, kuras būs savijušās ar mana vīra lielajām, aukstajām pēdām. Tu viņu slepus iekāro. Domā, ka es neko nezinu? Domā, es nedzirdu, kā tev trīc balss, kad tu ar viņu runā? Neesmu jau galīgi trula. Es zinu, ka viņš ir pievilcīgs. Es neļaušu tev gulēt, es neļaušu tev mērkt lūpas viņa pasniegtajās šampanieša glāzēs, kad viņš tevi noskūpstīs uz pleca, es tev kodīšu, Žozefīne!
Irisas vājās rokas izstiepās no rītakleitas piedurknēm, viņa sakoda zobus tā, ka zem ādas izspīlējās žokļu muskuļi, viņas acis kvēloja naidā un dusmās, kādu greizsirdīga sieviete vienmēr raida savai sāncensei. Šī greizsirdība, šis mežonīgais naids lika Žozefīnei sastingt. Viņa nomurmināja, it kā beidzot būtu to sapratusi:
– Bet tu taču mani ienīsti, Irisa…
– Beidzot tu to esi sapratusi! Beidzot man vairs nav jātēlo komēdijā par mīlošām māsām!
Irisa kliedza, nikni purinādama galvu. Tad, pieklusinājusi balsi un ieurbusies māsā ar kvēlojošu skatienu, viņa norādīja uz durvīm.
– Lasies prom!
– Bet, Irisa..
– Es vairs negribu tevi redzēt! Vari vairs te nerādīties! Beidzot būšu tikusi no tevis vaļā!
Irisa nospieda zvana pogu, lai izsauktu kopēju, un atkrita spilvenos, ar rokām aizspiedusi ausis, pat neklausīdamās Žozefīnes vārgajos mēģinājumos atsākt sarunu un salīgt mieru.
Kopš tā laika bija pagājušas trīs nedēļas.
Žozefīne par to nebija stāstījusi nevienam. Ne Lukam, ne Zoē, ne Hortenzei, ne Šērlijai, kurai Irisa nekad nebija patikusi. Žozefīnei nebija nekādas vajadzības nosodīt savu māsu, kuras labās īpašības un trūkumus viņa lieliski pazina.
Irisa bija gribējusi atgūt pirmo vietu, uz kuru viņai bija tiesības. Ne jau es mudināju Hortenzi viņu atmaskot, ne jau es lauzu mūsu vienošanos. Bet kā lai piespiež Irisu atzīt patiesību? Viņa ir pārāk daudz pārcietusi, lai spētu to saprast. Irisa apgalvoja, ka Žozefīne izpostījusi viņai dzīvi. Ir pārāk viegli apsūdzēt citus, ja pati esi vainīga. Tieši Irisai prātā bija iešāvusies doma likt Žozefīnei uzrakstīt romānu, lai pēc tam to uzdotu par savējo, tieši viņa bija māsu iekārdinājusi, piesolīdama atdot viņai visu par grāmatu saņemto naudu – tas bija ļoti viltīgs gājiens. Žozefīne bija ļāvusi, lai Irisa ar viņu izrīkojas pēc sava prāta. Māsas priekšā viņa jutās nespēcīga. Bet kur īsti bija viņas vājuma un mazdūšības robeža? Vai tad viņa nebija jutusies laimīga, dzirdot, kā Hortenze televīzijā paziņo, ka romānu “Tik pazemīga karaliene” ir sarakstījusi viņas māte, nevis tante? Es biju satriekta, tas tiesa, taču vairāk jau par Hortenzi, kura sev raksturīgā veidā bija pateikusi, ka mani mīl, ciena un atzīst par rakstnieci. Es nospļaujos par šo romānu. Es nospļaujos par šo naudu. Vēlos, lai viss atkal būtu kā agrāk. Lai Irisa mani mīl, lai mēs varētu divatā braukt atpūsties, lai viņa būtu skaistāka, gudrāka, elegantāka, es vēlos, lai mēs korī skaitītu “Kriks un Kroks kraukšķa vietā nokraukšķināja lielo Kruku” kā tolaik, kad vēl bijām mazas. Es vēlos atkal būt spiesta rēķināt, vai varu atļauties nopirkt sviestu. Mani jaunie panākumiem bagātas sievietes ieradumi man vairs nesagādā prieku.
Un tad Žozefīne ieraudzīja sevi kafejnīcas spogulī.
Pirmajā mirklī viņa to nepazina.
Vai šī sieviete ir Žozefīne Kortesa?
Šī elegantā sieviete skaistajā, gaiši brūnajā mētelī ar spīdīgajiem brūna samta atlokiem? Šī skaistā sieviete ar mirdzošai bebrādai līdzīgajiem matiem, labi veidotajām lūpām, pārsteigumā spulgojošām acīm? Vai tā ir viņa? Mīkstā cepure dižmanīgi liecināja par jauno Žozefīni. Viņa uzmeta skatienu šai svešajai sievietei. Ļoti priecājos ar jums iepazīties. Cik jūs esat skaista! Cik skaista un brīva jūs izskatāties! Es vēlētos jums līdzināties, nudien, es gribētu būt tikpat skaista un starojoša kā spogulī. Skatoties uz jums, man rodas dīvains iespaids, ka manī ir divas sievietes: jūs un es. Un tomēr tā nav viena un tā pati sieviete.
Žozefīne paskatījās uz kokakolas glāzi, kas bija nolikta viņai priekšā uz galdiņa. Viņa tai pat nebija pieskārusies. Glāzes sieniņas bija norasojušas. Viņa vilcinājās, nevēlēdamās tās iztriept ar pirkstiem. Kāpēc es pasūtīju kokakolu? Man riebjas kokakola. Man riebjas burbulīši, kas dzeļ degunā kā tūkstoš sarkanas skudras. Es nekad nezinu, ko kafejnīcā pasūtīt, tāpēc, tāpat kā visi pārējie, izvēlos kokakolu vai kafiju. Kolu, kafiju, kolu, kafiju.
Žozefīne pacēla acis uz krodziņa pulksteni: pusastoņi! Luka vēl nebija ieradies. Viņa izņēma no somiņas mobilo telefonu un uzspieda Lukas numuru. Ieslēdzās automātiskais atbildētājs, kas pa zilbēm nosauca vārdu “Džambelli” un lika atstāt ziņu. Šovakar viņi laikam nesatiksies.
Varbūt tā arī labāk. Ikreiz, atceroties briesmīgo strīdu ar māsu, Žozefīni pārņēma bezcerība un nespēks. Viņa vairs neko negribēja. Vienīgi sēdēt līdzās ietvei un noskatīties, kā garām soļo svešinieki, pilnīgi nepazīstami cilvēki no ielas. Vai, kādu mīlot, noteikti bija jācieš? Vai tāda bija maksa par mīlestību? Žozefīne neprata mīlēt. Viņa nespēja modināt citos mīlestību. Tās bija divas dažādas lietas.
– Kāpēc jūs nedzerat kokakolu, kundzīt? – noprasīja viesmīlis, piespiedis paplāti pie augšstilbiem. – Vai negaršo labi? Vai tā ir novadējusies? Vai vēlaties, lai atnesu citu?
Žozefīne viegli pasmaidīja un papurināja galvu.
Viņa nolēma vairs ilgāk negaidīt. Viņa atgriezīsies pie Zoē un pavakariņos kopā ar meitu. Promejot Žozefīne bija atstājusi uz virtuves galda aukstas uzkodas, vistas krūtiņu ar zaļo kāršu pupiņu salātiem, biezpiena sieriņu ar augļiem un zīmīti: “Aizgāju uz kino ar Luku, būšu ap desmitiem. Gribu tevi vēl noskūpstīt pirms gulētiešanas, es tevi mīlu, mana skaistulīte, mana mīļā. Mamma.” Žozefīnei nepatika vakaros atstāt meitu vienu, taču Luka bija uzstājis, ka noteikti jāsatiekas. “Man ar jums jārunā, Žozefīne, tas ir svarīgi.” Žozefīne sarauca pieri. Viņa bija pavisam aizmirsusi šos Lukas vārdus.
Viņa piezvanīja uz mājām, paziņoja Zoē, ka tomēr atgriezīsies uz vakariņām, un pamāja viesmīlim, lai tas atnes rēķinu.
– Tas jau ir nolikts uz apakštasītes, mīļā kundze. Vējš taču nebūs to nopūtis no šķīvja?
Atstājusi dāsnu dzeramnaudu, Žozefīne devās prom.
– Ei, jūs aizmirsāt savu sainīti!
Žozefīne pagriezās un ieraudzīja, ka viesmīlim rokā ir Antuāna paciņa. Viņa to bija atstājusi uz krēsla. Vai man vairs vispār nav sirds? Es aizmirstu to, kas palicis no Antuāna, es nododu māsu, pametu meitu, lai ietu uz kino ar mīļāko, un ko vēl?
Paņēmusi sainīti, Žozefīne to pabāza zem mēteļa pie sirds.
– Es gribēju jums pateikt… Man ļoti patīk jūsu cepure, – viesmīlis izmeta.
Žozefīne
