un to vajadzēja apklusināt. To uzzinājis, viņš kļuva ļoti dusmīgs. Neviens nedrīkst pie viņa rādīties. Es pazīstu viņa bērnus, nujā, bet viņi nekad neaicina ciemos. Vecāki viņiem neļauj to darīt. Pa dienu viņi nekad nenāk pagalmā. Viņi iznāk tad, ja vecāku nav mājās, jo citādi viņiem sadod pa ādu! Toties otrajā stāvā pie Vandenbrokiem vienmēr var nākt, viņiem ir liels televizors pa visu viesistabas sienu ar divām skandām un Dolby stereo. Kad Vandenbroka kundzei bija dzimšanas diena, viņa sarīkoja ballīti un ielūdza visu māju. Es draudzējos ar Flēru un Sebastjēnu. Ja Zoē vēlas, es varu arī viņu ar abiem iepazīstināt.
– Vai viņi ir jauki? – Žozefīne noprasīja.
– Jā, superjauki. Viņš ir ārsts. Sieva dzied operas korī. Viņai ir superskaista balss. Viņa bieži dzied vokalīzes, tās var dzirdēt liftā. Viņa vienmēr apvaicājas, kā man sokas ar mūziku. Viņa teica, ka varu iet pie viņiem spēlēt klavieres, kad vien es to vēlos. Flēra spēlē vijoli, Sebastjēns saksofonu…
– Es arī gribu iemācīties kaut ko spēlēt, – iejaucās Zoē, juzdamās atstāta novārtā.
Viņa paskatījās uz Polu padevīgi kā maza meitenīte. Ar savām zeltaini brūnajām acīm, sarkanbrūno matu cekulu viņa līdzinājās palīdzības lūdzējai.
– Tu nekad neesi spēlējusi nevienu instrumentu? – Pols pārsteigts noprasīja.
– Nē… – Zoē nokaunējusies atteica.
– Es sāku spēlēt klavieres, mācīties solfedžo un pārējos krāmus, tagad man tas viss ir jau līdz kaklam. Esmu pārgājis pie bungām.
Spēlēt grupā ir daudz jautrāk…
– Tev ir grupa? Kā to sauc?
– “Klaidoņi”. Šo nosaukumu izdomāju es… Labs, vai ne?
Žozefīne piedalījās abu jauniešu sarunā un atkal sajuta nemieru. Pašpārliecinātais Pols deva padomus visās jomās, bet Zoē atradās uz izmisuma robežas, jo nespēja piesaistīt viņa uzmanību. Viņas seja bija sasprindzināta, uzacis sarauktas, lūpas sakniebtas, bet skatiens – izmisuma pilns. Žozefīne varēja manīt, ka Zoē cenšas izdomāt kaut ko aizraujošu, lai izceltos zēna acīs. Kopš vasaras viņa bija ļoti izstiepusies, taču augums vēl bija bērnišķīgi apaļīgs.
– Vai tu negribi mums drusku parādīt, kā tu spēlē? – Zoē sāka diedelēt, iztukšojusi savu pavedināšanas paņēmienu krājumu.
– Varbūt tagad nav īstais brīdis, – Žozefīne iejaucās, ar acīm norādīdama uz kaimiņu pagrabu. – Varbūt kādu citu reizi…
– Ā! – Zoē vīlusies piekāpās.
Viņa bija padevusies un ar kurpes purngalu zīmēja lielus apļus.
– Tagad mums jāiet vakariņās, – Žozefīne turpināja, – un esmu pārliecināta, ka arī Pols drīz kāps augšā…
– Es jau pavakariņoju. – Puisis uzrotīja piedurknes, paņēma bungu vālītes, sabužināja matus un sāka bungot. – Vai jūs, lūdzu, aizvērsiet durvis aiz sevis?
– Čau, Pol! – Zoē uzsauca. – Gan vēl tiksimies!
Viņa viegli, vienlīdz bikli un izaicinoši pamāja ar roku, kā sacīdama: es labprāt ar tevi vēlreiz satiktos… protams, ja tu būsi ar mieru.
Puisis pat necentās atbildēt. Viņam bija piecpadsmit gadu, un viņš negrasījās ļaut sevi apžilbināt nepārliecinātai meitenei. Viņš bija tai delikātajā vecumā, kad nākas dzīvot ķermenī, kas mēdz šķist svešāds, un lai izliktos aukstasinīgs, savaldītos, reizēm, pats to nevēlēdamies, mēdza būt nežēlīgs. Nevērība, ar kādu viņš izturējās pret Zoē, liecināja, ka viņš vēlas izlikties stiprs, un, tā kā pa rokai nebija neviena cita, par upuri nācās kļūt Zoē.
Vīrietis elegantajā uzvalkā gaidīja pie lifta. Viņš pagāja sāņus, ļaujot viņām iekāpt pirmajām. Pavaicājis, uz kuru stāvu viņas brauc, nospieda piektā stāva pogu. Pēc tam arī ceturtā stāva pogu.
– Tātad jūs esat jaunās iedzīvotājas…
Žozefīne pamāja.
– Esiet sveicinātas mūsu mājā. Atļaujiet iepazīties: Ervē LefloksPinē. Es dzīvoju ceturtajā stāvā.
– Žozefīne Kortesa un Zoē, mana meita. Mēs dzīvojam piektajā. Man ir vēl viena meita, Hortenze, kura dzīvo Londonā.
– Es arī gribēju dzīvot piektajā, taču, kad te ievācos, dzīvoklis vēl nebija brīvs. Tur dzīvoja divi veci cilvēki, Legratjē kungs ar kundzi. Abi divi gāja bojā autoavārijā. Tas ir skaists dzīvoklis. Jums paveicies.
Kā to ņem, Žozefīne nodomāja, aizskarta par lietišķo toni, kādā vīrietis runāja par iepriekšējo iemītnieku nāvi.
– Es biju atnācis apskatīt šo dzīvokli, kad tas bija izlikts pārdošanā, taču tad mēs vēl šaubījāmies, vai pārvākties. Tagad es to nožēloju…
Viņš aši pasmaidīja un tad atkal kļuva nopietns. Vīrietis bija ļoti liela auguma un izskatījās skarbs. Seja ar raupjiem vaibstiem, stūraina, nelīdzena. Melnos, stīvos matus vienā pusē šķīra kārtīgs celiņš, viena šķipsna krita pār pieri, brūnās acis bija tālu viena no otras, uzacis līdzinājās divām melnām bultām, bet mazliet ieliektā virsdegune nobrāzta. Ļoti baltie zobi liecināja par nevainojamu emalju un izcila zobārsta darbu. Viņš ir patiešām milzīgs, Žozefīne sev sacīja, mēģinādama neuzkrītoši novērtēt vīrieša auguma garumu. Vairāk nekā metru un astoņdesmit divus centimetrus garš. Platiem pleciem, stalts, ar plakanu vēderu. Viņu viegli varēja iedomāties turam rokās tenisa raketi un saņemtu balvu. Ļoti izskatīgs vīrietis. Rokā viņš turēja aiz gala savilktu balta audekla maisu.
– Mēs te ievācāmies septembrī, tieši īstajā brīdī, lai pagūtu uz skolas sākumu. Tobrīd viss iznāca sasteigti, taču tagad viss ir kārtībā.
– Jūs redzēsiet, šī māja ir ļoti patīkama, cilvēki sirsnīgi, bet rajonā nav nekādu problēmu.
Žozefīne viegli saviebās.
– Jums tā nešķiet?
– Jā, jā, – Žozefīne steidzās piekrist, – taču alejas šovakar nav īpaši labi apgaismotas.
Viņa piepeši sajuta, ka uz deniņiem izspiežas sviedri, bet ceļgali sāk trīcēt.
– Tas ir sīkums. Rajons ir skaists un kluss, pie mums nekad neielaužas noziedzīgu jauniešu bandas, un mājas netiek aprakstītas ar grafiti. Man patīk Parīzes namu baltie mūri, un es neciešu, ja tos kāds aptraipa.
Vīrieša balsī ieskanējās vieglas dusmas.
– Turklāt te ir arī meži, ziedi, pļavas, no rīta var dzirdēt putnu dziesmas, var sastapt pat kādu bailīgu vāveri. Bērniem ir svarīgi būt saskarē ar dabu. Vai tu mīli dzīvniekus? – viņš noprasīja Zoē.
Zoē
