– viņš iesaucās. – Jūsu meita var lepoties ar lielisku vārdu krājumu un nianšu izjūtu.
– Tas ir normāli, es eju trešajā klasē…
– Gluži kā mans dēls Gaetāns… un kurā skolā tu mācies?
– Pompa ielas skolā.
– Mani bērni iet turpat.
– Vai jūs ar šo skolu esat apmierināts? – noprasīja Žozefīne, baiļodamās, ka Zoē pieklājīgā klusēšana varētu sākt likties mulsinoša.
– Daži skolotāji ir izcili, citi neko nejēdz. Tāpēc vecākiem ir jāaizpilda tas, kā pietrūkst skolotājiem. Es apmeklēju visas skolas vecāku sanāksmes. Mēs tur noteikti satiksimies.
Lifts bija apstājies ceturtajā stāvā, un vīrietis izkāpa ar visu savu balto maisu, turēdams to uz priekšu pastieptā rokā. Viņš vēl pagriezās atpakaļ, viegli paklanījās un plati uzsmaidīja.
– Skaties, – Zoē iesaucās, – maisā kaut kas kustas!
– Nē taču. Viņam noteikti vajadzēja uznest no pagraba ievārījumu vai stirnas gaļu, kas nolikta saldēties pagrabā. Šis vīrietis pavisam noteikti ir mednieks. Vai dzirdēji, kā viņš runāja par dabu?
Izskatījās, ka Zoē tas nepārliecina.
– Es tev saku, tas kustējās!
– Zoē, izbeidz nemitīgi izdomāt pasakas!
– Man ļoti patīk visādi stāsti. Tie padara dzīvi mazāk skumju. Kad izaugšu liela, būšu rakstniece, uzrakstīšu “Nožēlojamos”…
Abas aši pavakariņoja. Žozefīnei veiksmīgi izdevās noslēpt skrambas uz kreisās rokas. Ēdot biezpiena sieriņu, Zoē vairākas reizes nožāvājās.
– Tu esi miegaina, meitiņ… Liecies gulēt.
Zoē grīļodamās devās uz istabu. Kad Žozefīne viņu apskāva, meitene jau bija pa pusei aizmigusi. Viņai pie auss, nodilis no vairākkārtējas mazgāšanas veļas mašīnā, bija izstiepies rotaļu lācītis. Zoē to vienmēr ņēma līdzi gultā. Viņa vēl aizvien tikpat dedzīgi vaicāja mātei: Nestors taču ir skaists, māmiņ, vai ne? Hortenze teic, ka viņš ir neglīts kā kliba uts! Žozefīne tikai ar grūtībām noturējās, nepiekritusi Hortenzei, tomēr varonīgi meloja, pūlēdamās saskatīt kaut nieku skaistuma bezveidīgajā, greizajā un noplukušajā lupatiņā. Viņas vecumā tam jau drīz vajadzētu pāriet, Žozefīne sev sacīja, viņa nevar uz visiem laikiem palikt maza… Zoē sarkanbrūnās, sajukušās cirtas izcēlās uz gultas baltās segas. Ar apaļīgās rokas mazo pirkstiņu viņa glāstīja to, kas reiz bija Nestora kāja, un tagad līdzinājās lielai, mīkstai vīģei. Kā pauts, Hortenze apgalvoja, liekot Zoē riebumā iesaukties: mammu, mammu, viņa teica, ka Nestoram kāju vietā ir divi lieli pauti!
Žozefīne saņēma Zoē roku, parotaļājās ar tās pirkstiem un uzspieda katram no tiem pa skūpstam. Tētim buča, mammai buča, Hortenzei buča, Zoē buča, bet kas tad ir pēdējais mazais pirkstiņš? Tas bija gulētiešanas rituāls. Cik reižu meita bija devusi Žozefīnei roku, lai viņa varētu noskaitīt burvju vārdus, kas padarīja miegu saldu un laimīgu? Žozefīni pāršalca skumjš maigums. Zoē vēl līdzinājās bērnam; apaļi, sārti vaigi, mazs deguntiņš, acis iegarenas kā paēdušam runcim, uz dūrēm bedrītes un krociņas. Nepateicīgais vecums vēl nebija izkropļojis viņas augumu. Žozefīne bija nobrīnījusies par bērnu ārsta vārdiem, kurš sacīja, ka viss notiks strauji, ka viņas mazā meitiņa nekur nesteidzas. Viņa visu dara pēc sava prāta. Kādu rītu viņa pamodīsies, un jūs viņu vairs nepazīsiet. Viņai būs krūtis, viņa iemīlēsies un ar jums vairs negribēs runāt. Izmantojiet šo brīdi, kamēr par viņu vēl nav jāuztraucas! Turklāt viņa varbūt nemaz negrib kļūt pieaugusi. Es ļoti bieži redzu, ka viņi turas pie bērnības kā pie ievārījuma burkas.
Hortenze, nežēlīgā cietsirde, jau sen uzskatīja, ka viņas mazā māsa ir pārāk vāja. Viena meita pazemīgi ubagoja mīlestību un atzīšanu, bet otra bija nepiekāpīga un izcirta sev ceļu ar zobenu. Zoē bija vienkārša un maiga. Hortenze – neizprotama, nelokāma, izturīga. Abas manas meitas ir kā viena austere. Hortenze ir tās čaula, bet Zoē – iekšpuse.
– Vai tu savā jaunajā istabā jūties labi, mīļā?
– Man ļoti patīk šis dzīvoklis, toties cilvēki gan ne. Man labāk gribētos atgriezties Korvebuā. Cilvēki šajā mājā ir dīvaini…
– Viņi nav dīvaini, mīļā, viņi ir citādi.
– Kādā ziņā citādi?
– Korvebuā tu pazini visus, tev bija draugi katrā stāvā, bija viegli ar viņiem sarunāties un tikties. Tu varēji iet no viena dzīvokļa uz otru. Bez jebkādām ceremonijām. Šeit viņu ir daudz…
Žozefīne meklēja īstos vārdus. Nogurums vilka uz leju plakstiņus un notrulināja.
– Daudz samākslotāki, daudz izsmalcinātāki. Ne tik familiāri.
– Tu gribi teikt, ka viņi ir stīvi un salti? Kā līķi.
– Es negribētu izmantot tādu vārdu, taču tev varētu būt taisnība, mīļā.
– Tas kungs, kurš kopā ar mums brauca liftā – es jutu, ka viņš iekšpusē ir pavisam auksts. Varētu teikt, ka viņu viscaur klāj zvīņas, un viņš redz tikai sevi …
– Un Pols? Tu domā, ka arī viņš ir stīvs un salts?
– Ak, nē! Pols…
Zoē aprāvās un klusi nomurmināja:
– Pols ir stilīgs, mammu, es ļoti gribētu ar viņu iedraudzēties.
– Bet tu taču vari kļūt par viņa draudzeni, mīļā…
– Tu domā, ka viņš uzskata mani par stilīgu?
– Lai nu kā, viņš ar tevi runāja, piedāvāja tevi iepazīstināt ar Vandenbrokiem. Es teiktu, ka viņš tevi grib satikt vēlreiz un uzskata tevi par ļoti jauku.
– Tu tiešām tā domā? Bet man liekas, ka viņš par mani neinteresējas. Zēni par mani parasti neliekas ne zinis. Hortenze gan ir stilīga.
– Hortenze ir četrus gadus vecāka par tevi. Kad tu būsi tikpat veca kā viņa, gan redzēsi!
Zoē domīgi raudzījās uz māti, it kā vēlētos noticēt, taču viņai būtu ļoti grūti iedomāties, ka valdzinājuma un skaistuma jomā viņa kādu dienu varētu līdzināties savai māsai. Nolēmusi neko neteikt, Zoē nopūtās. Aizvēra acis, aizvērsa seju un paviļāja pirkstos rotaļu lācīša kāju.
– Mammu, es negribu izaugt liela. Zini, reizēm man ir tik ļoti bail…
– No kā?
– Nezinu. Un no tā man ir bail vēl vairāk.
Tieši no šādām pārdomām visvairāk bija bail pašai Žozefīnei.
– Mammu…
