jūs man pirmīt teicāt, Žozefīne?
– Es teicu, ka ar mani ir notikušas divas lietas: kaut kas varmācīgs un kaut kas dīvains.
Viņa ar piespiešanos pasmaidīja, lai stāsts neizklausītos tik nopietns.
– Esmu saņēmusi kartīti no Antuāna… ē… jūs jau zināt, no mana vīra…
– Bet es biju pārliecināts, ka viņš ir…
Luka neuzdrošinājās izrunāt šo vārdu, un Žozefīne nopūtās:
– Miris?
– Jā. Jūs man teicāt, ka…
– Es arī tā domāju.
– Būtībā tas ir savādi.
Žozefīne gaidīja, ka Luka, reaģējot uz šo jaunumu, uzdos kādu jautājumu, izteiks pieņēmumu, izrādīs pārsteigumu, vienalga ko, taču viņš tikai sarauca pieri un noprasīja:
– Un kāds ir tas otrs, nelāgais jaunums?
Ko? Žozefīne klusībā noprasīja. Es viņam paziņoju, ka miris cilvēks raksta pastkartītes, nopērk marku, uzlīmē to uz pastkartītes, iemet to pastkastē, bet viņš man prasa – kāds ir tas otrs jaunums? Viņam tas nešķiet nekas īpašs. Viņam šķiet, ka visi mirušie naktīs pamostas, lai rakstītu vēstules. Vēl vairāk, mirušie vairs nav miruši un stāv rindā pastā. Tieši tas no viņiem vienmēr tiek sagaidīts. Norijusi siekalas, Žozefīne apņēmīgi paziņoja:
– Un vēl mani gandrīz noslepkavoja!
– Noslepkavoja, jūs? Žozefīne? Tas nav iespējams!
Un kāpēc gan ne? Varbūt no manis neiznāktu skaists līķis? Vai man ir beidzies lietošanas termiņš?
– Piektdien vakarā, kad atgriezos, jūs nesagaidījusi, man gribēja iedurt tieši sirdī. Lūk, tā!
Viņa papliķēja sev pa krūtīm, lai uzsvērtu šos traģiskos vārdus, un tas izskatījās smieklīgi. Viņa neizklausījās pēc cietušās. Luka noteikti domā, ka es cenšos pievērst sev uzmanību, lai pārspētu viņa brāli.
– Jūsu stāstā kaut kas nav kārtībā. Ja jums būtu iedurts, jūs būtu mirusi..
– Mani izglāba kurpe. Antuāna kurpe…
Žozefīne rāmi pastāstīja par notikušo. Luka klausījās, ar skatienu sekodams lidojošiem baložiem.
– Vai jūs jau ziņojāt policijai?
– Nē. Negribēju, lai Zoē par to uzzinātu.
Luka neticīgi raudzījās viņā.
– Nudien, Žozefīne! Ja jums uzbruka, jums par to vajadzēja ziņot policijai!
– Ko nozīmē “ja”? Man tiešām uzbruka.
– Iedomājieties – ja šis vīrietis uzglūnēs vēl kādai citai, tā būs jūsu vaina! Šī cilvēka nāve būs uz jūsu sirdsapziņas.
Luka ne mirkli nebija pasniedzies pēc Žozefīnes rokas, lai viņu mierinātu, ne reizi nebija pateicis: es esmu šeit, es jūs pasargāšu. Viņš spēja vienīgi uzskatīt Žozefīni par vainīgu un raizēties par nākamo upuri. Žozefīne veltīja viņam maigu skatienu. Vai tad šo vīrieti nekas nespēja aizkustināt?
– Jūs man neticat?
– Nu jā… es jums ticu. Es jums vienkārši ieteiktu aiziet un iesniegt sūdzību par šo nezināmo.
– Jūs nu gan par to esat labi informēts!
– Brāļa dēļ policijas komisariāti man nav nekas jauns. Esmu bijis visos, cik vien to Parīzē ir.
Žozefīne apstulbusi skatījās uz Luku. Viņš atkal bija sācis runāt par sevi. Viņš bija uz mirkli novirzījies no temata, lai paklausītos, un atkal griezies pie savas lielās nelaimes. Un tas ir viņš, mans mīļotais, mans brīnišķīgais vīrietis? Vīrietis, kurš raksta vēstuli par asarām, citē Žilu Mišlē: “dārgās asaras, tās plūst kā šķidras leģendas, brīnišķīga dzeja, kas krājas līdz debesīm, tās pārvēršas milzīgās kristālu katedrālēs, kas stiepjas līdz pat Visvarenajam”. Viņa sirds ir izkaltusi sausa, jā. Kā korinte. Luka uzlika rokas Žozefīnei uz pleciem, pavērsa viņu pret sevi un maigi, gurdi nočukstēja:
– Žozefīne, es nevaru uzņemties visas pasaules problēmas. Neuztveriet to pārāk nopietni, esiet tik laipna. Kopā ar jums man ir labi. Jūs esat mans vienīgais prieka, smieklu, maiguma patvērums. Nevajag visu izpostīt. Es jūs lūdzu…
Žozefīne padevīgi un piekrītoši pamāja ar galvu.
Abi turpināja pastaigu gar ezeru, sastapa citus skrējējus, citus peldošus suņus, bērnus uz divriteņiem un tēvus, kuri tiem sekoja slīpi no aizmugures, lai noturētu bērnus seglos, melnu milzi ar majestātisku, sviedros izmirkušu torsu, kurš skrēja puskails. Žozefīnei gribējās pajautāt: “Un par ko jūs ar mani gribējāt parunāt vakar, kad pasaucāt uz tikšanos krodziņā? Izklausījās, ka tas ir svarīgi,” tomēr viņa neko neteica.
Lukas roka glāstīja Žozefīnes plecu tā, ka viņai radās sajūta – viņš grib bēgt.
Šodien kāda maza daļiņa no viņas sirds bija no Lukas atsvešinājusies.
Vakarā Žozefīne meklēja patvērumu uz balkona.
Lūkojot pēc jauna dzīvokļa, pirmais jautājums, ko viņa bija uzdevusi nekustamā īpašuma tirdzniecības aģentiem vēl pirms apvaicāšanās par mājokļa cenu, izsauļojumu, stāvu, rajonu, metro staciju, visu ūdens notekcauruļu stāvokli, vienmēr skanēja šādi: “Vai tur ir balkons? Īsts balkons, kur var apsēsties, izstiept kājas un skatīties zvaigznēs?”
Žozefīnes jaunajam dzīvoklim bija balkons. Liels un skaists, ar melnām, izliektām, krāšņām margām ar kaļamās dzelzs vijumiem, kas līdzinājās skolas direktores rokrakstam uz tāfeles.
Balkons Žozefīnei bija vajadzīgs, lai varētu sarunāties ar zvaigznēm.
Sarunāties ar savu tēvu Lisjēnu Plisonjē, kurš bija miris 13. jūlijā, kad Žozefīnei bija desmit gadu, kad sprāga petardes, citi cilvēki dejoja, debesis izgaismoja salūts, bet suņi kauca kā traki. Žozefīnes māte bija otrreiz apprecējusies, izgājusi par sievu pie Marsela Grobza, kurš bija izrādījies par dāsnu, labu patēvu, taču nebija spējis atrast sev īsto vietu starp savu skarbo sievu un viņas divām meitiņām. Tāpēc Marsels bija pārtraucis šo vietu meklēt un mīlējis viņas no attāluma kā tūrists, kuram kabatā jau ir atpakaļceļa biļete.
Žozefīne pie šī paraduma ķērās ikreiz, kad viņas dvēseli pārņēma nemiers. Nogaidījusi, kad iestāsies nakts, viņa ietinās segā, izgāja uz balkona un sāka sarunāties ar zvaigznēm.
Visu, ko Žozefīne nebija paguvusi pateikt tēvam, kamēr viņš vēl bija dzīvs, tagad uzklausīja zvaigznes, lai to nodotu tālāk pa Piena Ceļu. Es zinu, Žozefīne
