vēlējās izjust atriebības, atmaksas jūtas. Viņš uzskatīja, ka atriebjas par kādu nodarījumu. Es to uzzināju tolaik, kad vēl strādāju. Tātad tu saki, ka viņš neoda pēc sviedriem?
Šie negaidītie vārdi Žozefīni pārsteidza, taču neizbrīnīja. Šērlijas pagātne, viņas saskarsme ar varmācības pasauli – tas viss atkal atgriezās viņas atmiņā, dzirdot šo vienkāršo frāzi. Slēpdama to, kas bija saistīts ar viņas izcelsmi, Šērlija savulaik bija darbojusies viņas majestātes slepenajā dienestā. Viņa bija strādājusi par miesassardzi, iemācījusies cīnīties, aizstāvēt sevi, no pretinieka sejas nolasīt viņa visniecīgākos nodomus, visniecīgākās trīsas. Viņa bija bieži satikusies ar ļaudīm, kas gatavi uz visu, izjaukusi sazvērestības, mācījusies ieskatīties noziedznieku prātos. Žozefīne apbrīnoja viņas aukstasinību. Katrs no mums var kļūt par noziedznieku, taču pārsteidzoši ir nevis tas, ka tā nenotiek, bet gan tas, ka tā nenotiek vēl biežāk, Šērlija mēdza sacīt, kad Žozefīne viņu izvaicāja.
– Tātad tas nevar būt Antuāns, – Žo secināja.
– Kāpēc tu tā domā?
– Pēc… pēc tam, kad biju saņēmusi pastkartīti, es nebiju labi izgulējusies un sev sacīju, ka tas varbūt ir viņš… Man kauns, taču jā…
– Es labi atceros, ka Antuāns pamatīgi svīda, vai ne?
– Jā. Kad tuvojās ieskaites, sviedri no viņa tecēja ar straumi. Viņš izskatījās tā, it kā būtu pabāzts zem ūdens krāna.
– Tātad tas nav Antuāns. Ja nu vienīgi viņš ir pārvērties… taču tu jau pati par to iedomājies.
– Ak… man kauns!
– Es tevi saprotu, šāda uzrašanās būtībā ir ērmīga. Vai nu viņš savulaik ir uzrakstījis to kartīti un pieprasījis, lai tā tiek nosūtīta pēc viņa nāves, vai arī ir dzīvs un dodas atpakaļ pie tevis. Pazīstot tavu vīru un viņa tieksmi uz teatrāliem efektiem, to nav grūti iedomāties. Viņam ļoti patika stāstīt pasakas. Viņš gribēja būt ļoti ietekmīgs, ļoti svarīgs! Iespējams, viņš gribēja izspiest no savas nāves visu iespējamo kā tie nožēlojamie aktieri, kuri stundām ilgi gatavojas mirt uz skatuves un stiepj savu tekstu garumā, cik ilgi vien spēdami, lai izceltos starp citiem.
– Tu esi ļauna, Šērlij.
– Tādiem kā viņš nāve liekas nejauka; tiklīdz viņš ir miris, viņu jau aizmirst, tiklīdz viņu apglabā, viņš jau ir tukša vieta.
Viņa bija aizskarta, un Žozefīne neuzdrošinājās viņu pārtraukt.
– Ar šo kartīti Antuāns ir izkarojis sev vēl vienu papildu dzīves daļu, lai jūs viņu neaizmirstu un būtu spiestas par viņu runāt.
– Protams, ka es biju satriekta… taču tas ir nežēlīgi pret Zoē. Viņa vienmēr ir uzskatījusi, ka viņas tēvs ir īsts varonis.
– Es par to nospļaujos! Viņš ir liels egoists. Es tavu vīru nekad neesmu pārāk augstu vērtējusi.
– Izbeidz! Viņš ir miris!
– Es ceru, ka tā arī ir. Citādi vēl gadīsies, ka viņš uzradīsies kā ziņnesis pie tavām durvīm!
Žozefīne izdzirdēja šņākoņu un nosprieda, ka ūdens tējkannā ir uzvārījies. Šērlija izslēdza gāzi, jo šņākšana izbeidzās ar spalgu svilpienu. Tea time. Žozefīne iztēlojās Šērliju virtuvē. Uzmetusi uz pleciem rītakleitu, viņa uzlej verdošo ūdeni uz smaržīgām lapiņām. Viņai piederēja vesela tēju kolekcija. Tās bija sabērtas metāla kārbās, un, paceļot vāku, no tām uzvēdīja skurbinoša smarža. Zaļā tēja, sarkanā tēja, melnā tēja, baltā tēja, “Princis Igors”, “Cars Aleksandrs”, “Marko Polo”. Kad tēja bija trīs minūtes ievilkusies, Šērlija izņēma lapiņas no tējkannas. Viņa ievēroja šo laiku ļoti rūpīgi.
– Kas attiecas uz Lukas vienaldzību, ko lai tev saku? – Šērlija turpināja, viegli pārlēkdama no viena sarunas temata uz otru. – Viņš tāds ir bijis jau no paša sākuma, un tu viņam ļauj tādam būt. Tu viņu esi uzcēlusi uz pjedestāla, tu viņu apvēdini ar mirrēm un vīraku un guli viņam pie kājām. Tu pret vīriešiem vienmēr esi izturējusies tieši tā, tu atvainojies par to, ka elpo, tu esi pateicīga, ja kāds atļaujas tev uzmest skatienu.
– Manuprāt, es vairs nemīlu viņu tā, kā mīlēju…
– Un tomēr? Runā, Žo, runā…
– Un tomēr es vienmēr jūtos kā liela, pavērta mute, kas alkst pēc mīlestības.
– Viņam vajadzētu par tevi rūpēties!
– Tieši tā… Esmu nolēmusi par sevi parūpēties pati.
Žozefīne pastāstīja, ko bija sapratusi, skatīdamās zvaigznēs un runādama ar Lielajiem Greizajiem Ratiem.
– Tu vienmēr runā ar zvaigznēm!
– Jā.
– Nudien, tā ir kā terapija, turklāt par velti.
– Esmu pārliecināta, ka viņš tur augšā visu dzird un man atbild. – Ja jau tu tam tici… Man gan nevajag neko stāstīt zvaigznēm, lai skaidri zinātu, ka tava māte ir noziedzniece, bet tu – nabaga muļķe, kura kopš dzimšanas ļauj sev kāpt uz galvas.
– Zinu, es beidzot esmu to sapratusi. Četrdesmit trīs gadu vecumā… Man vajadzēja aiziet uz policiju. Tev taisnība. Ir tik labi parunāt ar tevi, Šērlij. Pēc sarunas ar tevi viss kļūst skaidrs.
– Vienmēr ir daudz vienkāršāk visu saskatīt no malas, ja uz tevi pašu tas neattiecas. Un kā ar rakstīšanu, vai jau esi ķērusies pie darba?
– Patiesībā nē. Es staigāju pa apli. Meklēju sižetu romānam un nespēju to atrast. Es ik dienu iesāku tūkstošiem stāstu, kas vakarā jau ir izgaisuši. Ideja “Tik pazemīgai karalienei” man radās tad, kad runāju ar tevi, vai atceries? Tas notika manā virtuvē Korbevuā. Tev vajadzētu atgriezties, lai paturētu mani aiz rokas…
– Uzticies sev.
– Uzticība sev nav mana stiprā puse…
– Tev taču nav jāsteidzas.
– Man nepatīk dienām ilgi neko nedarīt.
– Aizej uz kino, pastaigājies, pavēro cilvēkus kafejnīcu terasēs. Ļauj savai iztēlei brīvi klejot, un kādu dienu, pati nezinādama, kā, tu atradīsi ideju stāstam.
– Stāstam par cilvēku, kurš ar dunci uzbrūk vientuļām sievietēm parkos, naktī, un par vīru, kurš tiek uzskatīts par mirušu, taču sūta pastkastītes!
– Kāpēc gan ne?
– Nē! Es to visu gribu aizmirst. Es gribu atgriezties pie sava zinātniskā darba rakstīšanas.
– Pie kā?
– Pie zinātniskā darba rakstīšanas.
