akmens templim, sarkanajai kļavai un baltajām alejām, it kā atvadītos no zaudētas paradīzes.
Nebilzdama savam dēlam ne vārda, viņa aizsoļoja prom cēli kā sašutusi karaliene.
Juniors pārskaities tipināja viņai pa priekšu, pukodamies, ka nevienam nevar uzticēties, ka viņš ir ar mieru parotaļāties savai mātei par prieku, taču nekādā gadījumā negrasās pavadīt pēcpusdienas kopā ar kaut kādu uzmācīgu nejēgu un muļķi, kurš pats nemaz neapjēdz, cik ļoti traucē citiem. Gudram zēnam gan vajadzētu saprast, ka Juniors nebija gājis turp, lai tēlotu labiņo. Viņam nevajadzētu uzbāzties citiem. Viņam būtu pieklājies likt mierā bumbu un ļaut Junioram izbaudīt brīnišķīgu vientulību. Es zinu, ka dzīve ir pilna ar visādiem nejēgām, Juniors nopūtās, un ka ar šo nejauko realitāti ir jāsamierinās, taču tas Emīls man briesmīgi riebjas. Es būšu gudrs matemātiķis vai raķešu labotājs. Es iemācīšos visu par kvadrātsaknēm un centrbēdzes spēku. Es to visu jau kādreiz zināju, man tikai tas atkal jāatceras.
Viņi jau atradās pie mājām un patlaban gāja garām avīžu kioskam, kad Juniors kādā plauktā zem žurnāla caurspīdīgā apvalka ieraudzīja kompasu. Viņš apstājās un no prieka sāka siekaloties. Kompass! Viņš pats nesaprata, kāpēc, taču šis priekšmets viņam šķita pazīstams. Kur gan viņš jau agrāk bija redzējis kompasu? Bilžu grāmatā? Tēva birojā? Vai citā dzīvē…
Viņš parādīja ar pirkstu uz žurnālu, kura ielocē slēpās šis dārgais priekšmets, un paziņoja:
– Es to gribu!
Žozianna novērsās un ar mājienu mudināja viņu pasteigties.
– Es gribu kompasu… Es gribu zināt, kā tas darbojas.
– Tu neko nedabūsi. Tu uzvedies nejauki. Tu esi mazs, savtīgs un nežēlīgs puišelis.
– Es neesmu ne savtīgs, ne nežēlīgs. Es esmu zinātkārs, es gribu mācīties, es atsakos tēlot mazu bērnu, un es vēlos zināt, kā darbojas kompass…
Žozianna satvēra viņu aiz rokas un vilka uz mājas durvju pusi. Juniors saspringa, atspērās un mēģināja turēties pretī mātei, kura beigu beigās paņēma viņu uz rokām, iestiepa liftā, iecirta viņam divas pļaukas, iegrūda viņu istabā un aizslēdza durvis.
Juniors ierūcās un no visa spēka iekliedzās:
– Es ienīstu sievietes. Viņas ir stulbas un iedomīgas koķetes, kuras domā tikai par savām izpriecām un kalpošanu vīriešiem! Kad izaugšu liels, kļūšu par homoseksuālistu…
Žozianna aizspieda ausis un aizskrēja izraudāties uz virtuvi.
Viņa raudāja ilgi, viņa raudāja aizrautīgi, viņa apraudāja savu zudušo sapni par mātes laimi. Viņa sevi mierināja, sacīdama, ka visas citas mātes ilgojas pēc ideāla bērna, tieši tāda, kādu viņas vēlas, un Debesis viņām to atsūta, ja vien viņas pietiekami ilgi gaida. Tās, kurām paveicas, saņem mazu Emīlu, bet, ja nepaveicas, tad atliek vienīgi samierināties.
Viņa devās atbrīvot savu dēlu un atvēra viņa istabas durvis.
Viņš gulēja uz paklāja savā saņurcītajā apģērbā. Viņš bija ilgi raudājis, ilgi trakojis, ilgi dauzījis pa durvīm, kamēr beidzot pārgurumā sabrucis un aizmidzis tik ciešā miegā kā tie varoņi, kuri trīs dienas un trīs naktis ir cīnījušies ar zobeniem. Rudās cirtas izspūrušas, uz kakla, vaigiem, krūtīm sarkani plankumi. No mutes ar koši sarkanajām smaganām nāca viegla šņākoņa. Nogāzts Herkuless, kurš guļ zemē, drudžaini sakarsis dusmās.
Žozianna atslīga viņam līdzās. Sāka vērot, kā viņš guļ. Nodomāja: tas ir bērns, tas ir mans bērns, viņš pieder man. Ilgi raudzījās uz Junioru, tad pacēla viņu, uzlika sev uz krūtīm kā pērtiķu māte mazu pērtiķēnu, sāka šūpot un dziedāt: “Mammu, mammu, vai maziem kuģīšiem, kuri jūrā peld, ir kājas? Jā, mazo muļķīt, ja tiem kāju nebūtu, tie nekur nepeldētu…”
Juniors pavēra vienu aci un paziņoja, ka šī dziesmiņa ir idiotiska. – Ne jau tas bērns ir muļķis, bet gan viņa māte, – viņš pusmiegā iebilda. – Kuģiem nav kāju!
– Guli, manu mazulīt, guli… Mammīte tevi mīl un tevi pasargās… Viņš laimīgi pietvīka, piespieda vaigu un dūrītes mātei pie vēdera, un viņa ar asarām acīs piekļāva viņu sev klāt, cieši apskāva un turpināja dziedāt istabas tumsā.
– Mammīt…
Žozianna satrūkās no tik maigas uzrunas un no jauna piespieda viņu sev klāt.
– Mammīt, vai tu zini, kāpēc Labrijērs uzrakstīja “Raksturus”?
– Nē, manu mīļo bērniņ, taču tu vari man to pastāstīt…
Saritinājies mātei klēpī, viņš klusi iesāka:
– Nu, redzi, viņš ļoti mīlēja vienu meiteni, iespiedēja meitu, kuru sauca par Mišlē. Viņu mīlestība bija šķīsta. Kādu dienu viņš meiteni bildināja, taču viņai nebija pūra. Tad viņš uzmeklēja meitenes tēvu, Mišlē kungu, un iedeva viņam “Raksturu” manuskriptu, pie kura bija strādājis gadiem ilgi. Viņš sacīja: “Ņemiet, godīgais cilvēk, nodrukājiet šo grāmatu, un, ja tā nesīs peļņu, atdodiet to savai meitai, lai viņai būtu pūrs.” Tā Mišlē kungs varēja sarīkot skaistas kāzas… Vai tas nav brīnišķīgi, mammu?
– Jā, bērniņ, tas ir brīnišķīgi. Pastāsti man vēl kaut ko par Labrijēru. Izklausās, ka viņš ir bijis ļoti labs cilvēks…
– Zini, man vispirms vajag to visu izlasīt… Kad būšu iemācījies tekoši lasīt, es tev visu pastāstīšu. Mums vairs nevajadzēs iet uz parku, mēs paliksim mājās divi vien, un es tev piestāstīšu pilnu galvu ar skaistām lietām… Jo es gribu iemācīties arī grieķu un latīņu valodu, lai varētu lasīt Sofokla un Cicerona darbus.
Viņš sarauca pieri, it kā būtu kaut ko atcerējies, un piebilda:
– Mammu, kāpēc tu pirmīt biji tik dusmīga? Vai tad tu neredzēji, ka tas puišelis Emīls ir dumjš un lempīgs?
Žozianna saņēma vienu rūsganu cirtu, un tā izslīdēja viņai starp pirkstiem kā garš diegs audēja stellēs.
– Es vēlētos, kaut tu būtu tāds pats kā citi, kā pārējie bērni tavā vecumā… Es negribu ģēniju, es gribu divgadīgu bērnu.
Juniors uz mirkli apklusa un tad sacīja:
– Es nesaprotu. Es centos tev atvieglot rūpes par manis audzināšanu. Es domāju, ka tu lepojies ar mani. Zini, man sāp, ja tu mani nepieņem tādu, kāds esmu… Tu redzi tikai manu citādību, bet vai tad tu nespēj saskatīt manu lielo mīlestību un visas tās pūles, ko es lieku lietā, lai tevi iepriecinātu? Nevajag būt pret mani tik bargai tikai tāpēc, ka neesmu tāds kā citi…
Žozianna izplūda šņukstos un sāka viņu apbērt ar smacējošiem, no asarām mikliem skūpstiem.
– Es esmu tik izmisusi, bērniņ, tik izmisusi… Mēģināsim rast tādus mirkļus kā šis, kad esam tikai divi vien, mirkļus, kas liek manai sirdij pārplūst, un kad
