visu dienu bija gaidījis šo maģisko mirkli, kad varēs uzgulties Žoziannas augumam, lai lēni un spēcīgi ieslīdētu viņas klēpī, čukstot viņai ausī visus tos maigos vārdus, ko bija sakrājis, parakstot dokumentus un cīnoties ar ķīniešu piegādātāju un virtuves mēbeļu ražotāju, kurš atteicās samazināt cenu starpību.
– Par tavu dēlu. Šodien es viņu pieķēru lasām Labrijēra “Raksturus”.
– Velns un elle! Ak, kā es viņu mīlu! Ak, kā es ar viņu lepojos! Mans dēls, mana miesa, mans lielmeistars!
– Un tas vēl nav viss! Viņš man vispirms izstāstīja Labrijēra vēsturi un tad beigās paziņoja, ka grib iemācīties grieķu un latīņu valodu, lai varētu lasīt klasikas darbus oriģinālā…
Marsels Grobzs priecīgi pakasīja vēderu.
– Tā tam arī jābūt! Mans dēls! Ja arī mani kāds tā mazdrusciņ iedrošinātu, es arī apgūtu latīņu valodu, grieķu valodu, daiļliteratūru.
– Blēņas! Tu esi normāls cilvēks, es esmu normāls cilvēks, taču mēs esam radījuši monstru!
– Nē taču, nē… Tu redzi, Kūciņ, mēs abi esam audzināti ar pļaukām un pamatīgi mizoti, un nu esam tikuši pie maza ģēnija… Vai dzīve nav skaista?
– Ja neņem vērā Gledisu, tu taču zini, to mūsu pēdējo kalpotāju… Marsels apdomājās. Pēdējā laikā viņš bija piedzīvojis īstu kalpotāju staigāšanu. Neviens pie viņiem nepalika, lai gan atalgojums bija patīkams un darba apstākļi – ērti. Žozianna pret kalpotājiem izturējās ar cieņu, nebaidījās arī pati ķerties pie tīrīšanas līdzekļiem un iepļaukāt nekauņu, kurš uzdrošinājās viņus saukt par ateju berzējiem. Arī viņa pati ilgu laiku bija piederējusi pie ateju berzējiem.
– Viņa ir sakravājusi koferus! Un vai zini, kāpēc?
Marsels saliecās aizturētos smieklos.
– Nē? – viņš izgrūda, jau gandrīz smakdams.
– Juniora dēļ. Viņš gribēja, lai viņa lasa priekšā, bet viņa gribēja vadīt mājsaimniecību!
– Tāpēc, ka lasīt grāmatas ir labāk nekā tīrīt labierīcības…
– Tagad tu runā tāpat kā viņš! Kad es ar tevi iepazinos, tu teici “mazmājiņa” tāpat kā visi cilvēki!
– Tāpēc, ka… Kūciņ, es viņam katru vakaru lasu priekšā, un tas atstāj neizbēgamu iespaidu… Es saprotu šo puiku, viņš ir īsts rīma, viņu moka zinātkāre, viņš grib mācīties, nevis garlaikoties, kad ar viņu runā. Vajag, lai viņš visu laiku kaut ko apgūst. Tev ir jābūt nevis tikai mammai, bet arī Piko de la Mirandolai.
– Kas tā tāda? Kāda no tavām draudzenītēm?
Marsels sāka smieties un paņurcīja viņu.
– Izbeidz par to lauzīt galvu, manu ūbelīt. Mēs visi trīs esam tik laimīgi, bet tu ar saviem jautājumiem piesauc nelaimi…
Žozianna nomurmināja kaut ko nesaprotamu, un Marsels izmantoja izdevību, lai pārlaistu plaukstu viņas krūtīm.
– Vai tev nešķiet, ka viņš ir patiešām pārāk sarkans? – Žozianna atsāka, atvairījusi viņa roku. – Viņš visu laiku ir dusmīgs… viņš ir sarkans no dusmām. Viņš mani biedē… Man ir bail, ka viņš mani varētu apsteigt, man bail, ka viņš varētu mani nicināt. Es neesmu piedalījusies pieaugušo apmācībā! Es neesmu beigusi valsts labākās skolas!
– Bet Junioram par to ir nospļauties, viņš to visu ir pārspējis! Vai zini, ko vajag izdarīt, Kūciņ, mums ir jāpieņem mājskolotājs, viņam vienam pašam. Šim bērnam nav vajadzīga nekāda auklīte, viņam vajag kādu, kurš ar karoti iebarotu viņam visas zināšanas, kurš mācītu viņam par Zemes virsmu, grieķu un latīņu valodu, par to, kāpēc Zeme griežas un kāpēc tā ir apaļa. Vajag, lai viņam iemāca lietot lineālu, kompasu un trīsstūri, vilkt kvadrātsaknes…
– Un kāpēc tās vispār sauc par kvadrātsaknēm? Tur taču nav ne kvadrātu, ne sakņu! Nē, manu lielo vilciņ, ja pieņemsim mājskolotāju, es jutīšos vēl vientuļāka. Vēl neizglītotāka…
– Nē taču! Arī tu varēsi apgūt visas šīs brīnumainās lietas… Tu piedalīsies stundās, no pārsteiguma elsīsi un pūtīsi, skaisti savilksi lūpas un visu paturēsi prātā…
– Mana nabaga galva! – Žozianna nopūtās. – Tur iekšā gandrīz nekā nav. Es neko neesmu iemācījusies. Gribi, lai tev pasaku, kāda ir vislielākā netaisnība pasaulē, mans lielais vilks? Tā, ka man kopš dzimšanas nav izdevies tikt pie šīm skaistajām gudrībām.
– Nekas, gan tu atgūsi iekavēto! Turklāt tu pati biji tā, kura man teica: “Nabaga lempis! Nabaga vārgulis!”, un man ik vakaru vajadzēja pazemīgi apgūt kārtējo mācību. Tici man, skaistulīt, tu neesi dumjāka par savu dēlu, un Debesis mums šo bērnu ir dāvājušas, lai mēs kaut ko iemācītos… Viņš ir citāds. Nu un tad, lai viņš ir citāds! Man par to nospļauties. Ko tu īsti gribi? Bērnu ar zīmogu, ka viņš ir normāls? Nekādu normu vairs nav! Tiek štancēti mazi nastu ēzelīši, kuri neprot ne skaidri runāt, ne domāt! Pie velna ar visām tām svešajām normālo atvašu mātēm! Viņas pat nenojauš, kāds dārgums mums pieder, viņas to nevar zināt, viņas dzīvo kā ar acu aizsegiem! Toties mums… Kāda lieglaime! Kāda svētlaime! Kāds dievišķs pārsteigums katru dienas stundu! Nu, nāc man tuvāk, manu rausīt, izbeidz kult sev asinis, es tevi iepriecināšu, es likšu tev pacelties debesīs, manu lellīt, manu maigumiņ, manu brīnišķīgo skaistulīt, manu sieviņ, mana pajumte, mana kvadrātsakne, mana baudkārā Pompadūra…
Vārdu pa vārdam, un Kūciņa atmaiga, atdzīvojās, pārstāja tarkšķēt, ļāvās sava lielā lāča neveiklajam apskāvienam, un abi pa baudas līkumainajiem ceļiem pacēlās kaisles visaugstākajā pakāpē.
Nākamajā dienā, kad abi sēdēja pie brokastu galda, piezvanīja Anrietes advokāts. Anriete Grobza, dzimusi Plisonjē, Irisas un Žozefīnes Plisonjē māte, otrreiz precējusies ar Marselu Grobza kungu, bija gatava parakstīt laulības šķiršanas dokumentus. Viņa bija atteikusies no visām pretenzijām pret Marselu un pieprasīja tikai vienu: lai viņai tiktu atstāts vīra uzvārds.
– Un kāpēc tas Zobu Irbulis grib paturēt tavu uzvārdu? – neuzticīgi noprasīja Žozianna, vēl pavisam saņurcīta pēc mīlas nakts. – Viņai taču tas riebās, viņai no tā kļuva nelabi. Te kaut kas nav kārtībā, viņa mums vēl liks padancot, gan tu redzēsi…
– Nē taču, manu princesīt! Viņa ir padevusies, un tas ir galvenais. Nemeklē utis tur, kur to nav! Tīrais neprāts, tā vietā, lai trīcētu no laimes, tu visur redzi velnu ar visiem ragiem.
– Varētu domāt, ka viņa ir pārvērtusies par jēriņu! Es viņai nemaz neuzticos. Vilks spalvu gan met, bet tikumu ne. Un ja viņa atkal sāks…
– Viņa padosies, kad es tev saku. Esmu iegrūdis viņu ar degunu mēslos un piespiedis tos visus norīt citu pēc cita, viņa smok, viņa lūdzas pēc žēlastības…
Marsels Grobzs nošķaudījās,
