nedēļas viņa bija izmetusi ārā veselu duci kabatlakatiņu.
– Un tu vēl grasies algot savam dēlam privātskolotāju! Tu nu gan labi izskatīsies tā dziļi kulturālā cilvēka priekšā ar savu kabatlakatiņu un bikšturiem!
– Es tieši šodien grasījos sākt meklēt tādu skolotāju, – Marsels pieķērās viņas vārdiem, dedzīgi vēlēdamies mainīt sarunas tematu.
– Un pieprasi no viņa atsauksmes! Es negribu redzēt ne kaut kādu pūderētu marķīzu, ne bārdainu marksistu. Sadabū man kādu vecu, labu vārdnīcu, lai es varu kaut ko saprast, kad viņš sāks runāt…
– Tātad tu esi ar mieru?
– Tā varētu teikt… Tomēr es vispirms gribu viņu redzēt, lai varētu izlemt. Ja nu viņš izrādās par Zobu Irbuļa spiegu…
Vai tiešām ir nepieciešams teikt patiesību, visu patiesību, Šērlija sev vaicāja, skatīdamās, kā Gerijs novāc galdu, notīra lazanjas trauku, paliek to zem karstā ūdens krāna, pievieno nedaudz mazgāšanas līdzekļa. Vai, runājot taisnību, var kļūt laimīgs? Es vis par to neesmu tik pārliecināta… Ja sākšu runāt, vairs nekas nebūs tā, kā senāk. Starp mums viss ir tik rāms un ierasts, es zinu, kā viņš pagriezīsies, uz kuras kājas atbalstīsies, kuru roku pastieps pirmo, kā pagriezīs galvu pret mani, savilks vienu uzaci, pieglaudīs matu šķipsnu, es to visu zinu, tā ir tik pazīstama aina.
Vakariņas ir galā, lazanja bija sulīga, mums dziedāja Glens Gūlds.
Un pēc divarpus minūtēm…
Man jārunā, jāsaber starp mums vārdu kaudze, jānosauc vārdā svešinieks, un nekas vairs nebūs skaidrs. Tam, kurš uzzina patiesību, varbūt no tās nav nekāda labuma, toties tam, kurš to atklājis, ir jāpiedzīvo mocības. Tiklīdz es atklāšu “patiesību” par viņa izcelsmi un vīrieti melnā, viņš mani izsmies. Un apmaiņā pret savu klusēšanu saņems mēneša īres maksu.
No rīta pa ceļam uz Hempstedas dīķi viņa bija pabraukusi garām lielam, džinsu labās īpašības slavinošam reklāmas plakātam ar saukli: “Cilvēkā patiess ir tas, ko viņš slēpj.” Un uzreiz zem tā: “Neslēpiet savu augumu, parādiet to ar džinsu palīdzību…” Viņa jau bija aizmirsusi šī zīmola nosaukumu, taču šie vārdi nebija devuši viņai mieru visu ceļu. Pieslēgusi divriteni pie barjeras dīķa malā, viņa ieraudzīja vīrieti ar cepuri galvā un velveta biksēm, kurš jau devās prom.
Damned!
Viņi bija sasmaidījušies. Viņš bija paberzējis degunu ar biezajā ādas cimdā ievilkto roku un atzinīgi pamājis ar galvu. Viņai bija palikusi vaļā mute, atceroties džinsu reklāmas frāzi: “Cilvēkā patiess ir tas, ko viņš slēpj.” Ko gan slēpa šis vīrietis ar labsirdīgo smaidu un platajiem pleciem? Šis vīrietis, pie kura viņai tik neprātīgi gribējās patverties? Varbūt viņš neko neslēpa, un tieši šī iemesla dēļ Šērlijai gribējās viņā nogrimt…
Ja tieši šajā mirklī vīrietis būtu pastiepis viņai roku, viņa tam būtu sekojusi.
Šērlija nopūtās un ar rādītājpirkstu uzslaucīja tomātu mērces lāsi no skaistās vaskadrānas, ko Gerijs bija atvedis no Francijas.
Viņa sāka prātot par ziņojumu, ko vakarā vajadzēja nodot: Kā padzīt pesticīdus no mūsu šķīvjiem. Kāda jēga lietot uzturā augļus un dārzeņus, ja tie izrādījās bīstami veselībai? Uz Eiropas Savienībā audzētu vīnogu ķekara bija konstatētas sešpadsmit indīgas vielas. Es cīnos ar vējdzirnavām.
Viņa paskatījās uz Geriju. Viņš bija salicis šķīvjus izlietnē. Tas nozīmēja, ka viņš negrasās tūlīt pat iedarbināt trauku mazgājamo mašīnu, tātad vēlējās sākt sarunu jau tūlīt.
Viņa sajuta rīklē kaut ko līdzīgu vates pikucim, kas bija padarījis sausu viņas mēli, plaušas, kuņģi. Viņa norija siekalas.
– Vai vari man uzvārīt zāļu tēju?
– Timiāna, rozmarīna, piparmētru?
– Vai verbenas tev nav?
Gerijs sadrūmis pavērās viņā:
– Es tev nosaucu trīs lietas, ko varu tev piedāvāt, un tu pieprasi ceturto, kuras man nav…
Viņš šķita mazliet aizkaitināts. Pat sasprindzis.
– Labi. Labi. Es ņemšu timiānu…
Viņš ielēja ūdeni tējkannā, sameklēja tējas trauku, timiāna maisiņu, tasi. Spriežot pēc Gerija aprautajām kustībām, viņš steidzās ātrāk apsēsties mātei pretī un uzdot viņai savus jautājumus. Vakariņu laikā viņš bija saglabājis pieklājību, lai abi varētu netraucēti paēst.
No plakātiem aplīmētās sienas raudzījās Bobs Dilans un Oskars Vailds. Bobs izskatījās nopietns un saguris, Oskara sejā vīdēja viegls, izvairīgs smaids, kas radīja vēlēšanos iecirst viņam pāris pliķus. Šērlija noprasīja:
– Vai tu jau esi saticies ar savu klavierskolotāju?
– Jā, šodien pēcpusdienā… viņš ir ļoti jauks. Biju aizgājis pie viņa uz Hempstedu, netālu no tās vietas, kur tu peldies. Viņš dzīvo vienā no tām mākslinieku studijām, pa kuru logu var redzēt dīķi… Tomēr man gan nešķiet, ka viņš no rītiem rūdās tajā ledus aukstajā ūdenī! Tas nenāktu par labu viņa locītavām.
– Kamēr es savas rokas varu droši vārdzināt…
– Tā es neteicu! Olalā! Tu visu uztver no nelāgās puses… Relax, mummy, relax… Tu sāc kļūt pārāk apnicīga!
Šērlija nolēma izlikties, ka šo pēdējo vārdu nav dzirdējusi. Ja viņi sāks strīdēties vārdu izvēles dēļ, tad pie savas sarunas tā arī nekad nenonāks. Tomēr viņa prātā atzīmēja, ka turpmāk vairs nedrīkst dot viņam iespēju tā runāt.
– Un kad tev jāsāk? – Pirmdien no rīta.
– Tik drīz…
– Mācību gads jau ir sācies, un es vēlos atgūt iekavēto… Katru otro dienu viena nodarbība pie viņa, pārējā laikā man pašam jāstrādā vismaz piecas stundas dienā… Redzi, klavierspēle man nav nekāds joks.
– Cik viņš prasa par vienu nodarbību?
– Par visu maksā Lielā māte.
– Man tas nepatīk, Gerij…
– Bet viņa taču ir mana vecmāmiņa!
– Man rodas iespaids, ka tu mani izstum no savas dzīves…
– Nevajag uzmest lūpu! Tu esi satraukta, jo grasies ar mani runāt un katrs nieks tevi izsit no sliedēm… Relax…
Viņš uzlika plaukstu uz Šērlijas rokas.
– Nu, tad sāksim… Jo ātrāk tu visu pateiksi, jo ātrāk zudīs spriedze.
– Labi…
