gadu vecumā tava vecmāmiņa mani nosūtīja uz Skotiju. Vispirms uz internātu, kur valdīja ļoti stingra disciplīna, un pēc tam uz Edinburgas universitāti. Tāpēc, ka Londonā biju sākusi dzīvot skarbi. Es bēgu no mājām, atkal atgriezos, dzēru, mans deguns bija caurdurts ar lielām spraužamadatām, valkāju svārkus, kas izskatījās pēc galdautiem, un kūpināju paštītas cigaretes, kas piesmirdināja pils cēlos gaiteņus. Mani aizsūtīja uz Skotiju. Tur es turpināju izklaidēties, tomēr kārtoju eksāmenus, lai mani nevarētu izslēgt. Un tad es iepazinos ar kādu puisi, izskatīgu skotu, Dankanu Makalamu. Viņš bija no ietekmīgas ģimenes, kam piederēja pils, lauku saimniecības un meži…
– Vai tā bija sena skotu ģimene?
– Es ne reizi netiku vaicājusi par viņa ģimenes koku. Ne izcelsme, ne vizītkartes nevienu īpaši neinteresēja… Viens acu skatiens, viens otram iepatīkas, pavada nakti kopā un šķiras, un ja nejauši atkal satiekas, vai nu atkal atsāk, vai arī ne. Ar tavu tēvu es visu atsāku vairākas reizes…
– Kāds viņš bija?
– Nu… runā, ka tu esi viņam ļoti līdzīgs. Tev nebūtu grūti viņu pazīt, ja jūs sastaptos aci pret aci… Gara auguma, tumšiem matiem, acīm, kas atkarībā no garastāvokļa izskatījās zaļas vai brūnas, pleci kā regbija spēlētājam, žilbinošs smaids, īsi sakot, izskatīgs puisis… Viņam piemita kaut kas neatvairāms. Nemaz negribējās zināt, vai viņš bija gudrs, labs, drosmīgs, bija tikai viena vienīga vēlēšanās – mesties viņam ap kaklu. Es tāda nebiju vienīgā… Visas meitenes skrēja viņam pakaļ. Ak, jā… viņam uz vaiga bija gara, smalka rēta, viņš stāstīja, ka tā viņam iecirsta ar zobenu, Maskavā kaujoties ar kādu krievu dzērāju… Neesmu pārliecināta, vai viņš kādreiz vispār bijis Maskavā, taču iespaids bija lielisks, meitenes gandrīz ģība un gribēja pieskarties viņa rētai…
– Un tu esi pārliecināta, ka mans tēvs ir tieši Dankans Makalams? – Es biju viņā iemīlējusies, tikai biju sev aizliegusi tā domāt! Es drīzāk būtu bijusi gatava pārgriezt sev rīkli, nekā atzīt tik mietpilsoniskas jūtas, tomēr par vienu esmu pilnīgi pārliecināta. Kopš sāku ar viņu tikties, netiku gulējusi ne ar vienu citu.
– Kāda veiksme!
– Varbūt pat varētu sacīt, ka tu esi mīlestības bērns… Vismaz no manas puses.
– Cik dīvaina mīlestība, – Gerijs nopūtās, – izklausās mazliet pavirši…
– Tas bija diezgan grūts laiks… bija beigušies septiņdesmitie gadi ar savu “ievīsim ziedus matos un mīlēsim te vienu, te otru”, un pasaule atkal atgriezās realitātē. Un šī realitāte nebija priecīga. Tas bija laikmets, kurā valdīja Mārgareta Tečere, panki, grupa Clash, lielie streiki, un visur pieauga izmisums. Visi gan skaļi, gan klusībā uzskatīja, ka pasaule ir lielos mēslos. Un mīlestība tāpat.
– Un viņš, kad tu viņam pateici, ka…
– …tas notika krodziņā, bija sestdienas vakars, es jau visu dienu biju mēģinājusi ar viņu parunāt… Viņš bija kopā ar draugiem, ar alus kausu rokā, es piegāju viņam klāt… viegli drebēdama… Viņš pagriezās pret mani, aplika roku man ap pleciem, es izmetu: rāmāk! Es vairs neesmu viena! Es viņam visu pateicu, un viņš ar savu žilbinošo smaidu man atklāti paziņoja: mana mīļā, tā ir tava problēma. Tad viņš atkal pagriezās pret saviem draugiem un pameta mani stāvam. Un man vairs nebija, ko teikt.
– Viņš pat ne reizi nav vēlējies mani redzēt?
– Kad tu piedzimi, viņš mani jau bija pametis! Kad mēs nejauši sastapāmies, viņš par mani nelikās ne zinis. Pat tad, kad man jau bija milzīgs vēders!
– Bet kāpēc?
– Viena vienīga iemesla dēļ: ir tāda lieta, ko sauc par atbildību, un viņam kas tāds bija pilnīgi svešs jēdziens…
– Tu gribi teikt, ka viņš nebija labs cilvēks?
– Es neko negribu teikt, es tikai secinu…
– Un tu no manis neatbrīvojies…
– Es zināju, ka tevi neprātīgi mīlēšu, un nemaz nejutos piekrāpta…
– Un tālāk?
– Es dzemdēju viena pati. Slimnīcā. Aizgāju tur kājām, atgriezos tieši tāpat. Reģistrēju tevi ar savu uzvārdu. Ļoti drīz atsāku mācības. Atstāju tevi vienu savā mazajā istabiņā, ko īrēju no ļoti jaukas dāmas. Viņa man daudz palīdzēja, viņa tevi pieskatīja, mainīja tev autiņus, deva tev pudelītes, dziedāja dziesmiņas, kamēr biju universitātē…
– Kā viņu sauca?
– Hauela kundze…
– Hauela kundze?
– Jā. Viņa tevi ļoti, ļoti mīlēja. Kad mums bija jāšķiras, viņa raudāja… Viņai tolaik bija četrdesmit gadu, ne vīra, ne bērnu, viņa pazina tavu tēvu, apgrozījās tajās pašās Skotijas lauku aprindās. Viņas māte bija strādājusi kādā pilī, un viņas vecmāmiņa tāpat. Viņa sauca tavu tēvu par klaidoni un apgalvoja, ka viņš nav manis cienīgs. Viņa nedaudz dzēra, tomēr bija jauka… Tu biji ideāls bērns. Tu nekad neraudāji, tu visu laiku gulēji… Kad tava vecmāmiņa atbrauca uz Skotiju mani apciemot, viņa gandrīz dabūja trieku. Es par tevi nevienam nebiju stāstījusi… Mūs tūlīt pat aizveda uz Londonu. Tev bija trīs mēneši.
– Un tu vairs nekad neko neesi dzirdējusi par manu…?
– Vairs nekad.
– Un arī par to sievieti, Hauela kundzi?
– Viņa nevienu pašu reizi nav atbraukusi tevi apciemot. Kad devos prom, viņa pat nepalūdza manu adresi. Nu, tas arī ir viss. Nav jau nekas īpaši spožs, bet kā nu ir, tā ir…
– Biju iztēlojies, ka mana izcelsme ir daudz aizraujošāka… – Gerijs nomurmināja.
– Piedod… Tagad viss ir tavās rokās, padari savu dzīvi aizraujošu…
Un pēc divdesmit gadiem es šim nekrietnajam vīrietim grasos parādīt dēlu. Dēlu, kurš viņam ir bijis pilnīgi vienaldzīgs, kura dēļ viņš nav zaudējis ne mirkli miega. Viņam nav bijis jānodreb, ieraugot, cik rāda termometrs. Nav bijis jātaupa pēdējais grasis. Ne arī jātur viņa roka pie zobārsta.
Gatavs dēls, ko mīlēt. Un, kad es to viņam parādīšu, viņš iesauksies: “Mans dēls!”
Es esmu viņa tēvs. Es esmu viņa māte. Es esmu viņam gan tēvs, gan māte.
Viņš ir tikai spermatozoīdu izmetējs, kurš steidzas papriecāties un aizmukt.
Hortenze Kortesa par bailēm nelikās ne zinis.
Hortenze Kortesa nicināja bailes.
Hortenzei Kortesai šī sajūta izraisīja riebumu. Viņa apgalvoja, ka bailes ir kā vīteņaugs, kas apvijies ap galvu. Tas izlaiž savas āķiem līdzīgās saknes, izdzen lapas, aug aizvien lielāks, žņaudz, smacē, lēnām, lēnām. Bailes ir kā nezāle,
