style="font-size:15px;"> Jauneklis bija sakodis zobus un saspringti smaidīja. Viņa acis bija plati ieplestas, bet kustības tik saraustītas, it kā viņš šorīt būtu izdzēris visus Bostonas kafijas krājumus.
– Pirms dažiem mēnešiem es izskatījos tāpat, – sacīju. – Tā ir biedējoša sajūta – tu nevari pat iedomāties, kā tas ir. Un vēl man droši vien ir posttraumatiskā stresa sindroms pēc visa, ko man šajā telpā tevis dēļ ir nācies pārdzīvot. Divreiz.
Manas pūles izvilināt nožēlu Bleika uzjautrinātajā sejā izrādījās veltīgas. Tikai pirms dažiem mēnešiem mēs bijām satikušies tieši šai pašā telpā, izraisot negaidītu notikumu virkni, kas bija novedusi pie mūsu pašreizējās kopdzīves.
– Redzu, ka tu jūties patiešām izmisis, – piebildu, cenzdamās izlikties neapmierināta, un papūtu kūpošo kafiju.
– Es uzvedos kā stulbenis. Es to atzīstu.
– Kā pilnīgs kretīns, – es pārlaboju.
Viņa lūpas savilkās pašapzinīgā smaidā.
– Ļoti jauki, tomēr es nebūtu ar mieru mainīt itin neko, jo tagad tu esi mana.
Ar plati ieplestām kājām nevērīgi nostājies man priekšā, Bleiks ar savām zaļajām acīm cieši raudzījās man sejā. Nudien, es piederēju viņam. Jutu, ka satraukums pamazām gaist. Cīnījos ar pēkšņu vēlmi visu šo uzvalkos ģērbto cilvēku priekšā skūpstīt Bleiku tik ilgi, kamēr viņš pārstās smīnēt. Šis vīrietis padarīja mani traku visos iespējamos veidos.
– Un ko tu pati par to domā? Vai tu kaut ko nožēlo? – viņš jautāja.
Bleika skatiens satumsa, it kā viņš būtu nopratis manas domas; uzjautrinātā, pašapzinīgā vīrieša vietā uzradās mīlētājs, kura rokās bija mana sirds. Ieelpoju caur degunu, gaidīdama pieskārienu, kas bieži sekoja šādam skatienam. Vienkāršu, mierinošu pieskārienu, kurā bija jūtama visa mūsu mīlestība.
Bleiks ar pirkstu galiem liegi noglāstīja man vaigu un noliecās. Viņa lūpu maigo pieskārienu manam vaigam viegli varēja noturēt par klusu vārdu apmaiņu starp diviem kolēģiem. Es sajutu viņa smaržu, man aizrāvās elpa, un tā palika iesprostota manās plaušās. Es vēlējos tajā iegremdēties, ienirt šajā neatkārtojami vīrišķīgajā aromātā.
Bleiks atkāpās un atkal nevērīgi nostājās man priekšā. Viņa kafijas tase no jauna pacēlās pie skaistajām lūpām, kuru pieskārienu man gribējās sajust vēlreiz. Ak dievs, šīs lūpas man bija likušas ciest tik jutekliskas mokas!
Aizvērusi acis, papurināju galvu. Man nebija ne ko teikt, ne nožēlot. Viņam bija taisnība. Visi sāpīgie pārdzīvojumi tomēr bija izrādījušies pietiekami vērti. Mēs bijām gan rīkojušies aplami, gan nodarījuši viens otram pāri, tomēr mums kaut kā bija izdevies to visu pārdzīvot un iegūt jaunus spēkus. Mēs pazinām viens otru līdz sirds dziļumiem. Es nezināju, kas mani sagaida, tomēr nespēju iztēloties nākotni kopā ar kādu citu, izņemot Bleiku.
– Vai tu joprojām uztraucies? – viņš klusi pavaicāja. Atvēru acis. Bleiks atkal uzjautrināts smaidīja, viņa acīs bija manāms pirmīt neredzēts siltums.
– Nē, – es atzinu, pārāk asi izjuzdama pārējo ļaužu klātbūtni un nespēdama izprast pēkšņās pārmaiņas noskaņā. Centos atvairīt sajūtu, ka mana sirds burtiski atveras; tā man mēmi atgādināja, cik izmisīgi es viņu mīlu. Biju kļuvusi par verdzeni gan šim vīrietim, gan ķermenim, kas jau daudzreiz nebija man ļāvis izprast dzīvi ārpus mūsu guļamistabas. Man gribējās, kaut mēs šobrīd būtu divi vien un es varētu viņam netraucēti pieskarties. Tā bija smeldzīga vēlēšanās.
– Labi. Tas būs jautri, goda vārds. – Viņš panācās man tuvāk, aplika roku man ap vidukli un sāka viegli glāstīt man krustus.
Varbūt šāda rīcība vairs nemaz nebija tik pavirša. Lai kur mēs arī atrastos, Bleiks prata likt citiem manīt, ka esmu viņa īpašums. Par to nebija nekādu šaubu ne apspriežu telpā, ne guļamistabā. Man īsti nebija iebildumu. Šobrīd man gribējās cieši piespiesties viņam klāt, ieelpot viņa smaržu un ļaut, lai viņa apskāviens liek man aizmirst par visu pasauli.
– Pēc dažām minūtēm mēs sāksim. Vai negribi kaut ko ieēst? Tu šorīt paliki bez brokastīm, – viņš klusi sacīja, silti elpodams man pie kakla.
Papurināju galvu.
– Nē, paldies. – Uz brīdi apklusu, nespēdama padzīt sevī modušās šaubas. – Bleik…
– Kas ir, mazā?
Bleika iecienītais mīļvārdiņš klusi pārripoja pār viņa skaistajām lūpām. Un viņa skatiens… es būtu varējusi pieprasīt Houpa dimantu uz sudraba paplātes, un man nebija nekādu šaubu, ka viņš izdomātu, kā to sagādāt.
– Vai tu tiešām gribi, lai es te atrodos?
Bleiks saviebās. Viņa skaistos vaibstus sabojāja neliela pierē ievilkusies grumba.
– Par ko tu runā? Protams, ka gribu. Esmu tevi iesaistījis valdē vairāku iemeslu dēļ, un ne jau visi ir bijuši savtīgi. Tev šeit atrasties ir tieši tādas pašas tiesības kā jebkuram no šiem puišiem.
Es izteiksmīgi saviebos.
– Diez vai.
– Tu esi piedzīvojusi gan neveiksmes, gan panākumus, un tev ir, ar ko dalīties. Tu pati to zini.
Viņš noņēma plaukstu, ko bija mierinoši uzlicis man uz muguras, un maigi noglāstīja manu roku un vaigu. Tad pavērsa augšup manu zodu, un nu es redzēju vienīgi viņu un vairs nespēju domāt ne par ko citu.
– Nešaubies par to, Ērika. Nekad neapšaubi savu vērtību.
Viegli papurināju galvu.
– Šķiet, es raizējos par to, ka tevis minētie iemesli vairāk ir saistīti ar… mums nekā ar manām tiesībām te atrasties. Ja nu no manis nebūs nekāda labuma? Es nevēlos tevi apkaunot visu šo cilvēku priekšā.
Bleiks pagriezās ar visu savu iespaidīgo augumu un nostājās man pretī.
– Tagad paklausies. Šodien tev pirmo reizi jāuzstājas kā topošajai investorei, tāpēc tu drīksti būt nedaudz nervoza. Vienkārši uzdod visus jautājumus, kādi vien tev ienāk prātā. Ja neko nespēsi iedomāties, pie tā droši vien būs vainīgs tas nabaga puisis, kuram tūlīt kļūs nelabi. Viņš ir tas, kurš šobrīd riskē visvairāk, tādēļ esi tik laipna, izdzer kafiju, cēli aizsoļo turp tā, it kā tev piederētu viss šis nams – jo pēc dažām nedēļām, kad mēs apprecēsimies, tā arī notiks –, un dari to, kas tev izdodas vislabāk. Izturies kā priekšniece. Mēģini saskatīt šajā puisī talantu un izlemt, vai viņa uzņēmums ir riska vērts.
Noriju siekalas. No satraukuma man svila rīkle. Bleika uzticēšanās bija neaptverama. Bet viņā jau viss bija neaptverams un satriecošs.
– Tu esi neiedomājams, vai tu to zini?
Viņa
