izmīlēt tepat uz galda. Šobrīd es valdos tikai ar pēdējiem spēkiem.
Ieskatījos viņam acīs, cenzdamās neļaut sev iztēloties šādu ainu.
– Vēl ir pārāk agrs, lai nodotos tik tukšiem draudiem, – es pajokoju, viegli pasmaidīdama.
Bleiks lēni un jutekliski pārlaida mēli pār apakšzobiem.
– Tie nav tukši draudi, un man šķiet, ka tu to labi zini. Tagad velc savu skaisto pēcpusi pie galda un pārsteidz mani.
Mirkli nogaidījusi, kamēr atkāpsies manā sejā iesities sārtums, es viņam pa priekšu devos pie garā apspriežu telpas galda, kur citi jau bija sākuši ieņemt savas vietas. Mēs apsēdāmies, Bleiks noklepojās un uzmeta skatienu lapai, ko bija nolicis sev priekšā.
– Klausieties visi, pie mums ir ieradies Džefs Velss, lai pastāstītu par savu uzņēmumu, kas nodarbojas ar valkājamo tehnoloģiju lietojumprogrammatūras izstrādi.
Džefam bija nedaudz pāri divdesmit gadiem. Viņš bija kalsns un bāls, garie, gaišie mati brīvi krita pār pleciem. Šis puisis izskatījās pēc tipiska programmētāja. Viņa plati ieplestās, zilās acis šaudījās no vienas sejas pie nākamās. Krampjaini norijis siekalas, viņš gaidīja, kamēr visi beidzot būs apsēdušies. Ak dievs, cik ļoti man šī zēna bija žēl! Kad mūsu acis sastapās, es pasmaidīju, lai viņam priekšā būtu vismaz viena draudzīga seja. Arī viņš pasmaidīja un, šķiet, nedaudz nomierinājās.
– Paldies, ka esat atnācis, Džef, – es iesāku. Lai gan biju uztraukusies, vēlme likt viņam sajusties nedaudz brīvāk lika man saņemties. Pamāju uz dokumentu kaudzi, kas bija nolikta viņam priekšā. – Pastāstiet mums par savu ideju.
Puisis izslējās un dziļi ieelpoja.
– Paldies, ka bijāt ar mieru mani uzklausīt. Gandrīz visu mūžu esmu nodarbojies ar programmēšanu, taču dažu pēdējo gadu laikā visu uzmanību esmu veltījis konkrēti lietojumprogrammatūras izstrādei. Kā daudzi no jums varbūt jau zina, nākamā gada laikā parādīsies jauns tirgus – valkājamo tehnoloģiju programmu nodrošinājums, konkrēti – lietojumprogrammatūra.
Džefs sāka sīki aprakstīt savu projektu. Viņš runāja aizrautīgi, gluži tāpat, kā mēs ar Sidu dažreiz mēdzām pārspriest savu biznesu gan savā starpā, gan ar citiem. Mēs visi – Sids, Bleiks, Džeimss un es – dzīvojām citā pasaulē, augsto tehnoloģiju burbulī. Mēs runājām citā valodā. Es gan nebiju kodētāja, tomēr man ļoti patika tehnoloģiju biznesa puse, un mūsu mazajā, ērmīgajā mikrokosmā es jutos kā savās mājās. Varēja skaidri manīt, ka arī Džefs mājo šajā pasaulē un, spriežot pēc viņa bālās sejas un izspūrušajiem matiem, tikai retu reizi iznāk no tās.
Turpmākās piecpadsmit minūtes Džefs sīki aprakstīja savu ieceri paplašināt jau izveidotās lietojumprogrammatūras izstrādi. Viņš atzīmēja visus kontrolpunktus, kurus pirms vairākiem mēnešiem biju ieurbusi sev prātā, gatavodamās prezentācijai Angelcom pārstāvju priekšā. Džefam runājot, varēja skaidri manīt gan puiša aizrautību, gan talantu, turklāt izklausījās, ka viņa ideja bija lieliska. Turpināju šo to atzīmēt sev priekšā noliktajā bloknotā, dedzīgi gaidīdama iespēju uzdot viņam kādu jautājumu un klusībā cerēdama, ka arī Bleiks ir tikpat sajūsmināts kā es.
Bleika telefons bija pārslēgts uz klusuma režīmu. Tā ekrāns iegaismojās, un viņš uz brīdi novērsa uzmanību no prezentācijas. Uzmetu viņam niknu skatienu. Viņš to nepamanīja, un es asi iebikstīju viņam ar kurpes purngalu. Viņš uzlūkoja mani tikpat neapmierināti un tad viegli, saprotoši pasmaidīja un pievērsa visu uzmanību tam, kuram šobrīd tā pienācās.
– Kādas lietojumprogrammas jūs jau esat izstrādājis? – Bleiks noprasīja, kad Džefs uz brīdi apklusa.
– Esmu izveidojis lietojumprogrammatūru lielākajām platformām, kas tiks laistas klajā pēc dažiem mēnešiem.
– Kā jums šķiet, cik īsā laikā jūs varētu palaist tirgū vēl kādu lietojumprogrammatūru?
– Tas ir atkarīgs no finansējuma. Man ir vajadzīgi vēl vairāki programmu izstrādātāji, kuri specializējas dažādās platformās un spēj vienlaikus darboties vairākos projektos. Šobrīd es visu daru praktiski viens pats. Es pamāju un prātā nedaudz parēķināju, samērojot viņa pieprasīto finansējumu ar paredzamo darbu grafiku. Pametu acis uz Bleiku, cerēdama ieraudzīt viņa sejā interesi. Pirms vēl biju paguvusi kaut ko pamanīt, viņš no jauna pievērsās Džefam.
– Labi, Džef, manuprāt, mēs esam pārrunājuši visus būtiskākos jautājumus. Vai jūs gribat teikt vēl kaut ko?
Džefs papurināja galvu.
– Manuprāt, galveno esmu pateicis, ja vien jūs nevēlaties man vēl kaut ko pajautāt.
Bleiks palūkojās apkārt, bez vārdiem mudinādams pārējos uzdot vēl kādu jautājumu. Visi klusēdami pamāja. Tad Bleiks uzrunāja abus sev līdzās sēdošos džentlmeņus.
– Ko teiksiet, kungi? Vai esat gatavi izlemt?
Pirmais investors, kurš bija piedalījies arī manā prezentācijā, aši noraidīja piedāvājumu. Tāpat viņš bija izrīkojies arī ar mani. Džefs sāka nervozi kodīt vaigu.
Arī abi nākamie investori atbildēja noraidoši, un nu mani pārņēma nemiers par Džefu. Puiša skatiens pievērsās Bleikam, viņa sejā bija skaidri redzamas bailes no vienbalsīga atraidījuma. Bleiks dažas reizes noklikšķināja pildspalvu.
– Es… – Viņš aprāvās un ar pildspalvu viegli paklaudzināja sev pa lūpām. – Manuprāt, es šoreiz pievienošos Hetevejas jaunkundzes viedoklim.
Viņš norādīja uz mani. Man pavērās mute. Džefa koncepcija man ļoti patika, taču, sekundēm ejot, biju cerējusi, ka Bleiks būs tas, kurš izteiksies pirmais. Atbalstījis roku pret krēsla atzveltni, Bleiks man blēdīgi uzsmaidīja. Nolādēts.
Nu Džefs izskatījās ne vien pārbiedēts, bet arī apjucis. Viņš nobālēja vēl vairāk.
– Man patīk, – steigšus paziņoju.
Džefs atplauka.
– Patiešām?
– Jā. Pagaidām man patīk viss. Manuprāt, šī iecere ir neticami daudzsološa. Es labprāt gribētu uzzināt kaut ko vairāk par jūsu konkrētajām idejām lietojumprogrammu jomā.
Puisis plati pasmaidīja.
– Liels paldies. Varat man jautāt visu, ko vien vēlaties zināt…
– Vai nākamnedēļ jums atrastos laiks, Džef? – Bleiks iejaucās, lai liktu Džefam novērsties no manis.
– Tas būtu ideāli. Protams, jebkurā jums izdevīgā laikā.
– Ļoti labi. Palūgsim sekretārei Grētai kaut ko izdomāt. – Bleiks uzmeta skatienu pārējiem. – Kungi, paldies par piedalīšanos. Manuprāt, tagad varam beigt.
Visi investori pamazām piecēlās kopā ar mums.
Džefs
