pārņēma mani visu. Bleika skatiens bija nepārprotams. Jau nākamajā mirklī viņš mani kāri un neatvairāmi noskūpstīja. Alkdama pēc viņa, ļāvu viņa mēlei ieslīdēt starp savām pavērtajām lūpām. Tiecos pēc tās siltā maiguma un ļāvos viņam, bet ko gan viņš īsti grasījās darīt?
Bleiks pēkšņi pārtrauca mani skūpstīt, un man aizrāvās elpa. Viņa lūpas virzījās lejup, pakavējās man aiz auss, noslīdēja pāri kaklam, atstājot uz manas kailās ādas izvirtīgas iekāres pēdas.
– Bleik… vai mēs patiešām to darīsim?
Izlaidis pirkstus caur maniem matiem, viņš izjauca pirmīt tik rūpīgi sakārtoto mezglu.
– Apmēram pēc pusminūtes es būšu ienācis tevī līdz galam, tātad – jā.
Pūlējos ievilkt plaušās gaisu. Gaidas un bailes bija laupījušas man spēju paelpot.
– Vai tu jau esi mikla, Ērika? Es to jautāju tāpēc, ka grasos ienākt tevī tik spēcīgi. – Bleika pirksti cieši iespiedās man gurnos un pievilka mani pavisam cieši klāt. Nu mūs šķīra tikai apģērbs. – Ātri un spēcīgi. Vai tā tu vēlies?
Nolādēts, jā! Klusībā to nodomājusi, es tai pašā mirklī ieķēros viņam plecos, lai pievilktu viņu vēl tuvāk sev klāt.
Bleiks skarbi noskūpstīja mani, pavilka lejup kleitas izgriezuma malu un ļāva vaļu karstiem, mikliem skūpstiem pār manu atslēgas kaulu un pleciem. Atgāzu galvu, juzdama, ka prātā san iekāre. Mana elpa kļuva straujāka. Iepletu kājas platāk, lai atvēlētu viņam vairāk vietas, aptvēru viņa gurnus un piespiedos viņam klāt. Pacēlusi kāju, aizāķēju potīti Bleikam aiz augšstilba, lai pievilktu pie sevis ciešāk. Viņš asi izelpoja un piespieda savu tēraudcieto locekli pie manām izmirkušajām biksītēm.
– Ārprāts, kā es tevi gribu! Tūlīt. – Satvēris manu biksīšu aukliņas, viņš tās parāva lejup.
– Ak dievs, – es novaidējos, noreibdama no šī burvīgā pieskāriena un sāpīgi sajuzdama smeldzi kājstarpē. Mans augums bija vairāk nekā gatavs visam, ko Bleiks vēlējās man dot.
– Jau kopš pirmās dienas man ir gribējies iegūt tevi uz šī galda. Patiesībā man nav ne jausmas, kāpēc esmu tik ilgi kavējies.
– Tad pasteidzies, kamēr kāds nav mūs pieķēris. – Man nebija ne jausmas, kā un vai mēs šādā gadījumā varētu tikt cauri sveikā, tomēr bija skaidrs, ka Bleiku nebija iespējams atturēt, un es nemaz negrasījos to darīt. Steigšus atpogāju viņa kreklu, dedzīgi vēlēdamās sajust viņu sev līdzās.
Aplaizījis apakšlūpu, viņš vērīgi raudzījās, kā es glāstu viņa krūšu stingros muskuļus.
– Vai tu uztraucies?
Noriju siekalas. Mani atkal pārņēma nemiers.
– Jā, protams. Es negribu, lai mani pieķer.
– Manuprāt, gribi gan. – Bleika acis draiski iezibējās. Viņš noslidināja biksītes man pār potītēm un atkal atgriezās, kur bijis, pa ceļam viegli uzsizdams man pa gurnu.
– Kāpēc man vajadzētu kaut ko tādu vēlēties? – Mana vārgā, aizelsusies balss nodevīgi liecināja par iespaidu, kādu bija atstājusi šāda iedomu aina.
Bleiks pasniedzās pie bikšu rāvējslēdzēja, parāva lejup bokseršortus, atbrīvodams piebriedušo locekli, un dažas reizes to nesteidzīgi, neķītri paberzēja. Pārāk stipri iekodu sev lūpā, apspiezdama vaidu, kas varēja izlauzties cauri mūsu nedrošā patvēruma sienām. Izmisīgi alku sajust viņu sevī.
– Manuprāt, tev patīk doma par to, ka mūs kāds varētu pieķert. Publiskā vietā. Tur, kur mums nevajadzētu atrasties.
Manu prātu apmigloja iekāre un uzbudinājums. Cieši raudzījos viņā, iztēlodamās šādas iespējas. Tās visas bija pazemojošas, tomēr arī savādi erotiskas. Domās redzēju, kā pie mums ienāk kāds svešinieks un ierauga, kā Bleiks mani kaislīgi iegūst, tieši tā, kā viņš grasījās to izdarīt… drīz. Mans tukšais klēpis iepulsējās, alkdams tikt piepildīts.
– Nē, – es sameloju.
Viņš atkal ielaida pirkstus man matos un savilka tos dūrē pietiekami cieši, lai liktu man nodrebēt. Asi sajutu skarbu solījumu gūt virsroku pār mani. Ja pirmīt biju bijusi mikla, tad tagad burtiski pludoju.
– Jā, tu to gribi. – Dzirdot Bleika piesmakušo balsi, es gandrīz zaudēju savaldību. – Iedomājies tikai… tu gandrīz būtu sasniegusi baudas virsotni… tu atrastos jau tai tik tuvu, ka mēs nespētu apstāties pat tad, ja vēlētos.
Sirdij strauji pukstot, es iztēlojos viņa aprakstīto ainu. Jo ilgāk mēs par to runājām, jo ticamāka bija iespēja, ka tomēr kāds varētu ienākt un mūs pieķert.
– Nolādēts, Bleik, vienkārši izdari to, kamēr vēl kāds nav ienācis.
Viņš viegli paberzēja locekli pret manu kājstarpi.
– Nesakaitini mani, Ērika. Es tevi novedīšu tiktāl, ka tu sāksi kliegt, un tad visi zinās, ka esmu tevi paņēmis uz šī galda.
Aizvēru acis un atgāzu galvu.
– Bleik, lūdzu… es tevi lūdzu. Ņem mani vai arī… – Vai arī? Vai arī mitējies? Nē. Es viņu pārāk iekāroju, viņš man bija vajadzīgs tūlīt.
Viņš gandrīz nemanāmi ieslīdēja dziļāk. Nodrebēju, vēlēdamās, kaut varētu kaut kā ievilkt viņu sevī, taču viņš mani turēja stingri. Biju atkarīga no mīļotā žēlastības.
– Bleik, – es lūdzoši atkārtoju, ar nagiem ieķerdamās viņa gurnos. Viņa saspringtie muskuļi noraustījās.
Tad viņš noliecās pār mani un noguldīja mani uz galda. Viņa pirksti maigi pārslīdēja pār manu vaigu un lūpām un beidzot palika uz mana kakla. Ar brīvo roku satvēris mani aiz gurniem, Bleiks negaidot ielauzās manī. Mūsu ķermeņi strauji sakļāvās. Kad pār manām lūpām izlauzās nevaldāms kliedziens, viņš cieši noskūpstīja mani, lai to apslāpētu.
Mans klēpis krampjaini savilkās ap viņu. Ar kājām aptvēru viņa nekustīgo augumu, gaidīdama, kas būs tālāk. Ar trīcošām rokām ieķēros galda malā, lai nenokristu. Cauri Bleika tuvības izraisītajam neprāta uzplūdam izlauzās vēlme sajust, kā viņš ienāk manī līdz galam. Ar nākamo grūdienu viņš to izdarīja, atkal un atkal iekvēlinādams mana izsalkušā ķermeņa liesmas. Pūlējos neizdvest ne skaņas, tomēr no manām lūpām pret viņa karsto plaukstu lauzās klusas elsas un vaidi.
Atgādinājums par to, ka mūs var pieķert, lika manām maņām uzliesmot dzelošās bailēs. Man kļuva neizturami karsti. Izliecos, izgrūzdama Bleika vārdu. Nevēlējos tikt pieķerta, tomēr pat nāves draudi nebūtu spējuši piespiest mani klusēt. Bleiks prata iedvest neprātu gan manam ķermenim, gan prātam. Smagi elpodams, viņš vienmērīgi kustējās. Šķita, ka viņa sakostie zobi neļauj izlauzties kliedzienam. Atrāvis plaukstu no manām lūpām, viņš sataustīja manu krūti, ko vēl aizvien sedza kleita,
