tevi piedrāžu, – Sofija izgrūda.
– Tu ne, bet viņš nupat gan. Tagad liec mūs mierā.
Viņš negrib tevi te redzēt.
Sofijas nevainojamos sejas vaibstus izķēmoja ņirdzīgs smīns.
– Es viņu padarīju par to, kas viņš ir, Ērika. Lai ko tu arī darītu, viņš nekad nespēs aizmirst tos gadus, ko ir pavadījis manī. Padomā par to, kad iesi pie altāra.
– Sofij! – Bleika seja savilkās niknā grimasē, un viņš draudīgi pagājās uz Sofijas pusi.
Pat neatskatījusies Sofija nozuda gaitenī. Mēs palikām divi vien. Man gribējās justies atvieglotai, taču manī plosījās niknums un nedrošība. Rokas, ko biju nolaidusi gar sāniem, trīcēja.
Bleiks pagriezās un devās atpakaļ uz kabinetu. Es viņam sekoju. Aizvēru durvis un atbalstījos pret tām.
Man vajadzēja pie kaut kā tverties. Cieši skatījos uz Bleiku. Viņš pa logu raudzījās uz plašo pilsētas ainavu.
Man gribējās kaut ko sacīt, tomēr es nebiju pārliecināta, ka spēšu apvaldīt emocijas, kas draudēja izlauzties. Es vēlējos, lai viņš visu vērš par labu, lai izdzēš tos briesmīgos vārdus, kurus Sofija bija sacījusi. Tie vēl aizvien smeldza, it kā viņa man ar tiem būtu fiziski iesitusi. Manas būtības nejaukākā daļa vēlējās ticēt, ka arī mani vārdi uz viņu bija atstājuši tādu pašu iespaidu.
– Piedod, – Bleiks beidzot ierunājās.
– Par ko?
Viņš pagriezās pret mani un ieurbās man sejā ar tām pašām zaļajām acīm, kas vēl pavisam nesen bija mani pakļāvušas.
– Par to, ka viņa bija te ieradusies. Par to, ka viņa tevi apbēdināja.
– Kāpēc viņa bija atnākusi? – Man jau bija radušās aizdomas, taču es vēlējos, lai viņš tās apstiprina. Man vajadzēja zināt, ka starp viņiem viss bija pilnīgi un neatgriezeniski beidzies.
– Es grasos atsaukt savu ieguldījumu Sofijas aģentūrā, piespiest viņu atpirkt manas akcijas. – Bleiks pieglauda matus. – Tu taču to vēlējies, vai ne?
– Jā.
– Nu, tad es to tagad daru.
– Vai tu to nožēlo? – Nespēju apslēpt izaicinājumu, kas bija ieskanējies manā balsī. Es nevēlējos saklausīt nožēlu.
Bleiks saspieda pirkstos virsdeguni.
– Agri vai vēlu tas tāpat bija jāizdara. Ir tādi cilvēki, ar kuriem labāk ir sadzīvot, nevis strīdēties. Sofija ir viens no šādiem cilvēkiem.
– Tas taču ir labāk, nekā visu mūžu būt viņas ķīlniekam, vai ne?
– Gan redzēsim. Viņa ir pieradusi dabūt to, ko vēlas. – Ko viņa teica par to… – Es izelpoju, nebūdama pārliecināta, cik ļoti grasos uzstāt pēc visa, ko šorīt jau bijām piedzīvojuši. – Par to klubu, – es klusi nobeidzu. Bleika skatiens ne mirkli nenovērsās no manas sejas.
– Ko tu gribi zināt?
Es vērīgi nopētīju viņu. Bleiks bija sakodis zobus. Viņa vaigā raustījās muskulis. Tas nodevīgi apliecināja visu, ko biju noklausījusies, – to, ko viņš droši vien nekādi nevēlējās man atklāt.
– Pastāsti man par to.
Bleiks nesteidzīgi un uzmanīgi pienāca klāt un nostājās tieši man priekšā. Es ar muguru atbalstījos pret durvīm. Viņš ar plaukstu atspiedās pret sienu līdzās manai galvai un izslējās pār mani. Pagāja dažas mēmas, tukšas sekundes.
– Tā vieta tagad ir pagātnē un tur arī paliks. Vai saproti?
Dažas reizes saraustīti ieelpoju. Kaut gan man ļoti gribējās to uzzināt, diez vai bija prātīgi viņu izprašņāt.
– Tu vari man uzticēties, Bleik.
Viņa lūpas gandrīz nemanāmi pavērās. Viņš zibenīgi pārlaida man skatienu, kas bija vārdos nenosaucamu emociju pilns. Pirms vēl kāds no mums bija paguvis bilst kaut vārdu, viņš sagrāba manu seju plaukstās un cieši noskūpstīja mani uz lūpām. Bleika kustības bija rupjas, viņa lūpas darīja man sāpes, it kā viņš censtos izdzēst pēdējās divdesmit minūtes. Varbūt viņš gluži vienkārši mēģināja izdzēst pagātni. Dažkārt mēs mēdzām šādi aizmirst, neredzot un nedzirdot neko, kas notika ap mums, taču tagad pat viņa dedzīgā kaisle nespēja nomākt to, kas bija pateikts, un visu, ko biju dzirdējusi.
Atgrūdu Bleiku ar varu. Saraustīta elpa dedzināja plaušas, es gandrīz apraudājos, jo no rīta izjustās emocijas beidzot bija izlauzušās virspusē.
– Nolādēts, runā taču!
Manās dzīslās iepulsējās adrenalīns, mīlestība un bailes, apzinoties, ka biju stājusies pretī Bleika nepielūdzamākajai daļai. Viņš apskāva mani un pievilka sev klāt tik cieši, ka vairs nespēju cīnīties pretī. Viņa elpa dejodama pārslīdēja pār manu kaklu, viņa atmaigušās lūpas gandrīz padevīgi pārslīdēja pār manu pulsējošo kakla bedrīti. Viņa maigums gandrīz vai pamudināja mani atslābt un pārstāt pretoties. Es atvilgu, vēlēdamās, kaut Bleiks spētu atkal vērst visu par labu.
– Liecies mierā. Lūdzu. – Viņš viegli pieglauda vaigu manam vaigam. – Vienkārši neprašņā.
Cieši aizmiedzu acis un atstūmu viņu, no visas sirds vēlēdamās, kaut patiešām to spētu.
Trešā nodaļa
Stingi raudzījos mēnesnīcā pa mūsu guļamistabas logu. Prātā atkal un atkal atkārtojās Bleika saruna ar Sofiju. Gluži kā nebeidzams ieraksts, ko nevarēja apturēt, lai cik ļoti es arī to vēlētos. Es grozījos un mētājos, cenzdamās iekārtoties ērtāk, tomēr nekādi nespēju aizmirst dusmas viņa balsī. Vēl ļaunāk, tajā bija dzirdamas arī sāpes – nepatīkams atgādinājums par abu kādreizējo mīlestību. Par to, ka Sofija vēl aizvien viņu mīlēja.
Un kas, pie velna, tas bija par klubu? Visu atlikušo dienu biju spējusi domāt gandrīz vienīgi par to, apvaldīdama vēlmi palūgt, lai viņš man pastāsta kaut ko vairāk. Ikreiz, kad runa bija par pagātni, katru sīkumu man no viņa nācās izspiest burtiski ar varu. Biju iecerējusi to darīt, tomēr šovakar vēl valdījos. Savā ziņā pēc Sofijas apmeklējuma nevēlējos sarūgtināt Bleiku vēl vairāk, tomēr dziļi sevī turpināju raizēties par to, ko varētu atklāt. Vai es patiešām vēlējos zināt par šo niecīgo pagātnes daļu, kas saistīja Bleiku un Sofiju?
Tomēr man drīz bija jākļūst par viņa sievu, un man nedeva mieru šī visnotaļ ticamā iespēja, ka viņa vienmēr varētu zināt par Bleiku kaut ko tādu, kas man nebūtu pat nojaušams. Tieši šī milzīgā neziņa nekādi neļāva man iemigt. Gāja minūtes un stundas. Bleiks man līdzās mierīgi gulēja. Mēnessgaisma meta ēnas pār viņa seju. Ja es nebūtu iegaumējusi katru viņa skaisto vaibstu, viņš šajā skarbi melnbaltajā
