būs kokteiļa salmiņi peņa formā, zibsnījošas diadēmas un tamlīdzīgas lietas.
Iesmējos un no jauna piepildīju savu vīna glāzi.
– Jūs nu gan grasāties mani izprecināt īsti stilīgi, vai ne? – Protams. Darīsim, ko spēsim. Baidos, ka tas gan nebūs smalks pasākums, – Allija piezīmēja.
Savilku uzacis, gandrīz vai nožēlodama, ka nebiju izvēlējusies pārsteigumu.
– Kaut kas traks! Ceru, ka tur vismaz nebūs nekādu striptīza dejotāju, citādi Bleiks dabūs trieku.
Fiona iesmējās.
– Vai nav vienalga? Mums taču nav vajadzīga viņa atļauja.
– Es visu dzirdēju! Un par tādiem sūdiem varat aizmirst! – no dzīvojamās istabas atskanēja Bleika balss.
– Bleik, kā tu runā! – Ketrīna atsaucās, uzvilkdama virtuves cimdus, lai izņemtu no cepeškrāsns lazanju.
Nogrozījusi galvu, Fiona pārliecās pāri Allijas plecam, lai paskatītos, ko viņa raksta.
– Šovakar mēs vienosimies par konkrētu datumu, bet visi plāni un aksesuāri paliks mūsu ziņā. Kaut kas tāds dzīvē gadās tikai vienreiz.
– Labi, bet neaizmirstiet, ka ballītes beigās es negribētu palikt bez līgavaiņa, – es aizrādīju. Tā tikai vēl trūka, lai Bleiks mūs iztraucētu un sarīkotu īstu skandālu par mūsu izdarībām dzērumā.
Ketrīna uzlika plaukstu man uz pleca.
– Es tavā vietā par to neuztrauktos. Nezinu, kam būtu jānotiek, lai viņš nevēlētos tevi precēt. Vispār nesaprotu, kāpēc viņš tevi vēl nav aizrāvis uz Lasvegasu. Tu taču zini, kāds viņš kļūst, kad kaut ko ieņem galvā.
– Zinu gan, – klusi nomurmināju.
Daudznozīmīgi uzlūkojusi mani, viņa paķēra no galda dažus uzkodu šķīvjus.
– Vakariņas gatavas!
Atlikušais tika pavadīts sarunās par Hīta darbu, Bleika jaunajām iecerēm un gaidāmajām kāzām. Kad vakariņas bija galā, es jutos pārēdusies un spēju domāt vienīgi par savu neprātīgo nākotni kopā ar šiem brīnišķīgajiem, mīlošajiem cilvēkiem.
Kad visi bija aizgājuši, devos uz guļamistabu, lai sāktu kravāt mantas gaidāmajam braucienam. Bleiks ienāca man līdzi, nostājās aiz muguras un apskāva mani.
– Beidzot esam divi vien. Man jau šķita, ka viņi nekad nedosies prom.
– Manuprāt, vakariņas bija izdevušās. Mums vajadzētu kaut ko tādu atkārtot biežāk. Tas bija jautri. – Vīns bija padzinis dažas manas raizes. Joprojām jutos nogurusi, tomēr jau mierīgāka.
– Drīz mums vajadzēs vairāk vietas.
Mūsu acis sastapās spogulī.
– Ak tā?
Bleiks noskūpstīja mani uz vaiga.
– Fiona beigu beigās kādu atradīs, un ģimene kļūs lielāka. Mums vajadzēs kādu labāku vietu, kur uzņemt viesus.
Brīdi apdomājos.
– Ak tā, – klusi noteicu. Pēkšņi man sametās karsti.
Bleiks atlaida mani un apsēdās uz gultas.
– Vai tu esi kādreiz domājusi par pārcelšanos?
– Ne gluži. Šis dzīvoklis ir tik jauks. Katrā ziņā daudz jaukāks par jebkuru mājokli, ko biju cerējusi atrast lielā pilsētā.
Klusībā dažreiz biju prātojusi par to, kā varētu justies mājoklī, kas piederētu mums abiem, nevis tikai Bleikam, taču mūsu dzīves notikumi bija izrādījušies pārāk strauji, lai par to ilgi domātu. Viņš jau tāpat bija man devis tik daudz, un es nedrīkstēju prasīt vēl vairāk, it īpaši tāpēc, ka ienākumu ziņā bijām tik nevienlīdzīgi. – Varbūt mums vajadzētu sākt meklēt mājokli ārpus pilsētas.
Pagriezos, lai uzlūkotu viņu. Tik pēkšņa sarunas temata maiņa šķita mulsinoša.
– Bet mēs abi taču strādājam šeit. Kāpēc mums vajadzētu pārcelties citur?
Bleiks paraustīja plecus.
– Viss reiz mainās. Varbūt mums beigu beigās gribēsies apmesties kādā citā vietā. Mums ļoti patīk Vīna dārzi, tomēr ir skaidrs, ka tie atrodas pārāk tālu no mūsu darbavietām.
Cieši skatījos uz viņu, cenzdamās saprast, vai patiešām kaut ko tādu vēlos. Pēdējā laikā manā dzīvē bija notikušas tik daudzas pārmaiņas. Tiklīdz biju sākusi par kaut ko izjust pārliecību, viss nez kā atkal apgriezās ar kājām gaisā.
– Es vienkārši esmu sācis par to prātot. Mums jau nevajag to pārrunāt tūlīt.
Novilcis sporta kreklu un džinsus, Bleiks palīda zem segas. Redzot viņa skaisto, puskailo augumu, es tūlīt aizmirsu par visu pārējo.
– Kā tev šodien gāja? Tu biji tik klusa. – Bleiks atbalstījās uz elkoņa, un viņa atmaigušajā sejā parādījās rūpes.
Iemetu dažus drēbju gabalus uz grīdas noliktajā koferī un ļāvu domām atgriezties pie nepatīkamās sadursmes ar Marī.
– Biju aizgājusi pusdienās kopā ar Marī.
– Un kā bija?
– Viņa atzinās, ka bija nejauši izpļāpājusies Ričardam par Danielu, tomēr viņa netic, ka tieši viņš ir bijis tas, kurš nopludinājis informāciju.
– Muļķības.
– Zinu. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka Marī ir viņā iemīlējusies un šāda rīcība viņai šķiet neiedomājama. – Nopūtos. – Es pametu viņu sēžam pie pusdienu galda un aizgāju. Jūtos briesmīgi, tomēr es vairs nespēju ilgāk klausīties, kā viņa aizstāv Ričardu.
Vēlreiz atcerējos mūsu sarunu. Jutos neapmierināta, ka Marī bija metusies aizstāvēt Ričardu. Uzvilku īsu krekliņu, iekāpu gultā un izslēdzu naktslampiņu. Bleiks pievilka mani sev klāt.
– Žēl, ka tev nācās par to runāt, taču nu vismaz tu zini.
Pamāju, pieglaudu galvu pie mīļotā krūtīm un viegli noglāstīju viņa gludo, muskuļaino augumu.
– Cerams, Marī atjēgsies un sapratīs, ka Ričards nav tāds, kā viņa ir iedomājusies.
Marī bija mani sarūgtinājusi, tomēr man viņas bija arī žēl. Es zināju, ko nozīmē bezcerīgi iemīlēties vīrietī, zaudējot spēju skaidri domāt. Es pati ne mirkli nebūtu šaubījusies, ja vajadzētu aizstāvēt Bleiku no ikviena, kurš būtu viņu apsūdzējis nekrietnā rīcībā. Cilvēki,
