sākt uzskaitīt visus tos emocionālos iemeslus, kuru dēļ man vajadzēja, lai Daniels nenonāktu aiz restēm. – Ko vēl tu viņam pastāstīji?
– Nezinu, Ērika. – Marī atbalstīja pieri plaukstā un aizvēra acis. – Biju nedaudz iedzērusi, un mēs sākām runāt par taviem panākumiem. Tiklīdz biju sākusi stāstīt par visu, ko tev ir izdevies paveikt, es droši vien nedaudz aizrāvos. Un tomēr, paturot prātā to, cik tu man esi svarīga, man ir grūti noticēt, ka viņš varētu nodarīt tev pāri, izmantojot šo informāciju nepiedienīgos nolūkos.
– Toties es esmu gandrīz pilnīgi pārliecināta, ka viņš to ir izdarījis. – Un, ja to kādreiz uzzinātu Daniels, Ričardam klātos plāni.
– Vai tad neviens cits to nezina? Pat tie cilvēki, ar kuriem kopā tu strādā?
Nometu salveti uz galda un strauji atstūmu krēslu. Biju zaudējusi pacietību, redzot, kā Marī nepārprotami nevēlas samierināties ar patiesību.
– Izdomā pati, ko tu vēlies darīt, Marī, taču esi tik mīļa: kad nākamreiz satiksi Ričardu, pajautā viņam, kam vēl viņš ir izstāstījis to, ko tu viņam pateici. Kad to darīsi, ieskaties viņam acīs un pēc tam pastāsti man, vai tu viņam noticēji.
Piecēlos, lai dotos prom, un paķēru somiņu.
– Ērika, pagaidi.
Es apstājos.
– Reiz tu mani brīdināji, lai es uzmanos no Daniela. Ja Ričards tev nav vienaldzīgs, varbūt tev vajadzētu dot viņam tādu pašu padomu.
Pagriezos un devos prom, izlikdamās nedzirdam Marī pēdējo saucienu. Jau tāpat biju pateikusi pārāk daudz. Bet, velns parāvis, ja Ričards jau bija ticis Danielam uz pēdām, viņam taču vajadzēja zināt, ka Daniels nepazina jokus. Varbūt Ričardam jau bija radušās aizdomas par Marka šķietamo pašnāvību. Man nebija ne jausmas, kurš Daniela nometnē zināja patiesību, taču es biju likusi Bleikam nozvērēties, ka viņš klusēs, un arī pati negrasījos nogādāt savu tēvu aiz restēm.
Pārnācu no darba agrāk un nometu iepirkumus uz virtuves galda. Par spīti uzbāzīgajam nogurumam, sparīgi ķēros pie vakariņu gatavošanas. Šovakar ciemos bija gaidāma Bleika ģimene, un es ar prieku biju uzņēmusies namamātes pienākumus, jo šajā nedēļas nogalē mēs nevarējām doties uz ieplānotajām vakariņām pie viņa vecākiem. Veltīju visu uzmanību divu lielu lazanju gatavošanai un uz laiku aizmirsu raizes, kas atkal draudēja mani pārņemt.
Ielikusi cepamās pannas cepeškrāsnī, ielēju sev pilnu glāzi vīna, dedzīgi kārodama pēc nelielas prāta atelpas. Aši pieklauvējusi, pa durvīm ienāca Allija.
– Sveika, – viņa uzsmaidīja un apskāva mani. – Pēc pusdienām tu vairs neatgriezies darbā. Biju par tevi noraizējusies.
– Man vajadzēja šo to nopirkt nedēļas nogalē gaidāmajam braucienam, un es gribēju pagatavot vakariņas. Vai viss norit, kā nākas?
– Jā. Ak jā, tev zvanīja Alekss, bet es viņam pateicu, ka tevis nav darbā un ka nedēļas nogalē tev būs jāizbrauc. Viņš teica, ka nākamnedēļ ieradīšoties, un tāpēc es ierakstīju tavā plānotājā, ka pirmdien tev ar viņu jāsatiekas. Ceru, ka neiebilsti.
– Protams, ka ne.
– Vai tu uztraucies par to braucienu uz Čikāgu?
Vai es par to uztraucos?
– Laikam gan. Tas būs nedaudz savādi. Kādu laiku neesmu tur bijusi, tomēr man ļoti gribas uz brīdi tikt prom no šejienes.
Allija piegāja pie galda, lai ielietu sev glāzi vīna.
– Varu saderēt, ka Bleiks par godu tavai dzimšanas dienai ir izdomājis kaut ko varenu. Tā būs tava pirmā dzimšanas diena, kuru jūs nosvinēsiet kopā! – Draudzene plati pasmaidīja un saskandināja ar mani.
Iesmējos un iemalkoju vīnu. Par svinībām gandrīz nemaz nebiju domājusi. Man bija jānoņemas ar kāzām un nebeidzamajiem ikdienas darbiem, jāsatiekas ar dažādiem ļaudīm, un dzimšanas dienas svinēšana nemaz nešķita tik svarīga.
Mēs ar Alliju sākām tērzēt par darbu un to, kā viņa kopā ar Hītu bija iekārtojusies abu jaunajā dzīvoklī. Viņiem klājās labi; par to skaidri liecināja gan Allijas skatiens, gan bezrūpīgais smaids, kas laiku pa laikam pavīdēja viņas lūpās. Jutos tik pateicīga, ka viņiem bija paveicies. Droši vien viņi viens otram bija vajadzīgi, gluži tāpat kā mēs ar Bleiku. Bijām pamazām sākuši viens uz otru paļauties.
Pēc dažām minūtēm ienāca arī Hīts un Bleiks. Allija piegāja pie Hīta, kurš viņu sirsnīgi apskāva un maigi noskūpstīja uz lūpām. Es redzēju tikai Bleiku, kas nevērīgi man tuvojās.
– Sveika, skaistulīt.
Pavērsu seju pret viņu, lai saņemtu šķīstu skūpstu. Bleika skatiens bija silts, tomēr ap acīm bija ievilkušās raižu grumbas.
– Kā tev šodien gāja?
Pirms biju paguvusi atbildēt, pa durvīm ienāca Ketrīna, Gregs un Fiona, nesdami vīnu un dažādus kārumus. Viņi drūzmējās virtuvē, runāja, neklausīdamies cits citā, un apskāvās. Klusībā pasmaidīju. Man tik ļoti patika gan viņu spars, gan tas gaišums, ko viņi ienesa mūsu dzīvē.
– Kā tad klājas maniem balodīšiem? – Ketrīna noprasīja, pastiepdamās, lai noskūpstītu Bleiku uz vaiga.
Viņš pasmīnēja.
– Mums viss ir kārtībā, mammu.
Mīļi papliķējusi viņam pa vaigu, Ketrīna pievērsās man.
– Es tev palīdzēšu, mīļā. Skat, ko tu esi pagatavojusi! Tā jau Gregs paliks bez darba.
Es iesmējos.
– Diez vai tā būs. Grega gatavotā lazanja ir pasakaina.
Grega lūpas savilkās lepnā smaidā.
– Paldies!
– Ai! – Fionai iemirdzējās acis. – Man ar tevi šis tas jāapspriež. – Viņa pamirkšķināja Allijai.
– Labi. – Allija norādīja uz Bleiku, Hītu un Gregu, kuri bija sastājušies ap virtuves galdu. – Zēniem jādodas uz dzīvojamo istabu. Meitenēm jāapspriežas.
Hīts izteiksmīgi saviebās.
– Tā tikai vēl trūka.
Allija viņu apklusināja un izstūma no virtuves kopā ar pārējiem.
Kamēr puiši omulīgi iekārtojās dzīvojamajā istabā, Allija paliecās tuvāk un klusi ierunājās:
– Ja jau Fiona beidzot ir klāt, mums vajadzētu izplānot tavu vecmeitu ballīti. Man tikai jāzina, vai tu gribi, lai mēs tev sagādājam pārsteigumu, vai arī tev ir kāda īpaša vēlēšanās.
– Nu, es laikam nevēlos nekādus
