style="font-size:15px;"> – Viss kārtībā. Pagājušajā naktī slikti gulēju.
– Kā klājas Bleikam?
– Ļoti labi. Mums abiem klājas ļoti labi.
Es nevēlējos uzskaitīt patiesos iemeslus, kuru dēļ biju pavadījusi bezmiega nakti. Prātā atausa domas par Sofiju un abu nezināmo pagātni. Es tās padzinu, kad Marī no jauna ierunājās:
– Tu noteikti esi ļoti uztraukusies par kāzām un nevari vien sagaidīt, kad atkal varēsi satikties ar Eljotu. Augstā debess, es taču neesmu viņu redzējusi veselu mūžību!
Atcerējos pēdējo reizi, kad biju runājusi ar savu patēvu. Mūsu saruna bija sasteigta, un es mēģināju aizmirst pēkšņo vilšanos, kas bija mani pārņēmusi, uzzinot, ka viņš galu galā tomēr nebrauks uz Bostonu.
– Viņš neieradīsies, – es strupi paskaidroju.
– Kāpēc?
Brīdi svārstījos.
– Pirms kāda laika Eljots sazinājās ar mani, vēlēdamies ieplānot braucienu uz šejieni, lai pieminētu mammu. Tas notika pirms desmit gadiem.
Marī seja izstiepās, lūpas savilkās skumjā smaidā.
Aizvēru acis, nevēlēdamās domāt par to, kā Marī šo gadu laikā bija stājusies manas mātes vietā. Toties tagad mēs vairāk bijām draudzenes nekā kaut kas cits, un es uz viņu biju briesmīgi pārskaitusies.
– Un vispār mēs ar Bleiku gribam nelielas kāzas. Viss ir noticis tik strauji. Es vienkārši atliku to brīdi, kad vajadzēs pateikt Eljotam par kāzām, un, kad mēs beidzot sākām runāt par viņa ierašanos, izrādījās, ka viņš būs pārāk aizņemts ar Betu, lai atlicinātu laiku neilgam braucienam, tāpēc es nevēlējos likt viņam sajusties neērti, uzaicinot uz kāzām.
– Bet Eljots taču ir tavs… – Marī klusi nopūtās. – Nu, laikam gan tas ir jāizlemj tev pašai, Ērika. Tomēr es esmu pārliecināta, ka viņš noteikti pacenstos ierasties.
– Viņš piedāvāja apmaksāt man biļeti uz Čikāgu, un mēs ar Bleiku nolēmām doties turp šajā nedēļas nogalē, kad man būs dzimšanas diena. Tad es ar viņu parunāšu un visu izskaidrošu. Tas jau nemaz nav tik svarīgi.
Marī savilka uzacis.
– Izklausās, ka tas būs jautri, mīļā. Varu saderēt, ka Bleiks tevi pamatīgi lutinās. – Viņa man meitenīgi uzsmaidīja.
Arī man gribējās atbildēt ar to pašu, taču es spēju domāt vienīgi par to nolādēto reportieri un ziņām, kas varēja mūs apdraudēt kuru katru mirkli.
– Vai kaut kas noticis? – Marī pasniedzās un viegli noglāstīja man roku.
Vārgi pasmaidīju un atgāzos krēslā, lai izvairītos no viņas pieskāriena. Viesmīlis salēja mums glāzēs ūdeni, mēs pasūtījām maltīti, un atkal iestājās klusums.
Aši noklepojos.
– Vai tu vēl aizvien satiecies ar Ričardu?
– Protams. Kāpēc tu jautā?
Kodīdama lūpu, ar pirkstiem pārvilku pār klēpī ieklātās auduma salvetes malu. Zināju, ka šī saruna nebūs viegla. Nevēlējos apbēdināt Marī, tomēr viņai tas bija jāzina. Dziļi ievilku elpu un saņēmos.
– Gribu tev kaut ko pajautāt, un man vajag, lai tu atbildi godīgi. Es zinu, ka Ričards tev nav vienaldzīgs, taču tas ir svarīgi.
– Kas ir? Kas noticis?
– Vai tu viņam pateici, ka Daniels Ficdžeralds ir mans tēvs?
Marī cieši raudzījās manī. Viņas lūpas mēmi pavērās.
– Kāpēc tu to gribi zināt?
Marī reakcija mani satrieca. Es būtu viņai noticējusi, ja viņa nekavējoties būtu visu noliegusi.
– Tāpēc, ka policijai nez kā ir kļuvis zināms, ka esmu Daniela meita. Izmeklēšana viņa dēla nāves lietā vēl nav galā, tāpēc viņa dzīve tiek pētīta gluži kā ar mikroskopu. Tagad prese ir pieķērusies arī šim jaunumam. Es nupat izvairījos no kādas vietējās reportieres zvana. Man ir nelāgas aizdomas, ka ar to viss vēl nebeigsies.
– Vai tu liec man noprast, ka Ričards ir tajā visā iesaistīts?
Pūlējos neapvainoties par Marī uzbrūkošo toni. Dusmoties uz viņu nebūtu jēgas. Man vajadzēja panākt, lai viņa visu saprastu.
– Ričards bija ieradies uz svinīgo pasākumu. Atceries, tu teici, lai es viņu uzmeklēju, jo viņš bija atnācis kopā ar fotogrāfu. Mēs tā arī neparunājāmies, bet, kad policija izvaicāja mani par Marka nāvi, man tika rādītas fotogrāfijas, kurās mēs bijām redzami dejojam kopā. Ne jau tikai viena fotogrāfija vien. Tādu bija dučiem. Kāpēc kādam vajadzētu veltīt man tik daudz uzmanības, un kā šīs konkrētās fotogrāfijas nonāca pie policijas?
Marī ar trīcošu roku paņēma ūdens glāzi un ar grūtībām norija šķidruma malku.
– Tam noteikti ir kaut kāds cits izskaidrojums. Nesaprotu, kāpēc Ričardam būtu vajadzējis tā rīkoties.
– Varbūt tāpēc, ka viņš tevi izmanto, lai iegūtu informāciju par Danielu un mani.
Marī sarauca pieri un papurināja galvu.
– Tas nav iespējams.
– Viņš ir žurnālists, Marī. Tas ir viņa darbs.
– Viņš nemūžam tā nedarītu. Es viņu pazīstu. – Parasti tik rāmo Marī bija pārņēmis gandrīz vai drudžains nemiers. Patiesība bija sāpīga. Tas nu man bija skaidrs.
Paliecos viņai tuvāk.
– Ričards pats teica, ka viņa specialitāte ir politikas ziņu reportāžas, vai ne? Pretrunīgās ziņas par Daniela vēlēšanu kampaņu, Marka nāve un nu arī ārlaulības meita, kas palīdz viņam kampaņā, – kā gan viņš būtu varējis palaist garām kaut ko tādu? Vai atceries, ka jūs bijāt sastrīdējušies, taču tad pēc svinīgā pasākuma viņš atkal atgriezās pie tevis? Pēkšņi viss atkal bija labi.
– Izbeidz, Ērika, – viņa noskaldīja. – Tu pati nesaproti, ko runā.
– Kā tu varēji pastāstīt viņam par Danielu? Dieva dēļ, pat man tu to neteici desmit gadus. Bet viņam tu visu izstāstīji. Žurnālistam? Un tagad es pat nespēju iedomāties, kas notiks ar manu vai Bleika uzņēmumu, nemaz nerunājot par Daniela vēlēšanu kampaņu.
Marī nicīgi nosprauslojās.
– Tu raizējies par Daniela vēlēšanu kampaņu? Viņš tev neko nav devis. Viņš nav gribējis ielaisties ar tevi nekādās darīšanās, Ērika. Pateicoties Petijai, viņam radās iespēja kļūt par tēvu, bet viņš
