style="font-size:15px;"> Tumsā centos ielūkoties viņam acīs. Man sažņaudzās sirds, apzinoties, ka aiz viņa vārdiem un mūsu kopīgajiem pārdzīvojumiem slēpās kaut kas daudz lielāks. Tā arī nebiju saņēmusi drosmi vēlreiz apvaicāties par klubu un nemaz nejutos pārliecināta, ka vēlos to darīt. Varbūt viņam bija taisnība. Varbūt man vajadzēja likties mierā, tomēr kāda klusa balss prātā gluži vienkārši nevēlējās rimties.
Bleiks sarauca pieri.
– Kas noticis?
– Nekas. Esmu tikai nedaudz noraizējusies par darbu, – steigšus paskaidroju, lai nevajadzētu stāstīt par to, kas mani uztrauca daudz vairāk. – Laikam jau jūtos nedaudz nemierīga arī Daniela dēļ. Kad fakti atklāsies, viņa vēlēšanu kampaņa tiks iedragāta. Šorīt man piezvanīja žurnāliste un mēģināja izvilināt informāciju.
Bleiks atglauda man no pieres matu šķipsnu.
– Mums taču bija skaidrs, ka agri vai vēlu viss nāks gaismā.
– Zinu. Man tikai gribētos, kaut tas viss jau būtu beidzies. Kamēr Marka nāves izmeklēšana nebūs noslēgusies, es būšu spiesta sadzīvot ar šiem meliem. Man ir briesmīgi bail, ka policija varētu uzzināt patiesību.
– Tev vajadzēja viņiem to pateikt toreiz, kad tev bija tāda iespēja, Ērika.
Aizvēru acis, nojauzdama, kas tūlīt sekos.
– Tu taču zini, kāpēc es nevarēju to izdarīt.
– Tev gribas ticēt, ka Daniels nemaz nav tāds, kā patiesībā ir. Ka šāda atsevišķa rīcība, kaut arī viņš to paveica, lai glābtu pats savu kampaņu, ir kā atlīdzība par visu, ko viņš nav darījis tavā labā, un par visu, ko viņš tev nekad nav sniedzis.
Mani pāršalca emociju vilnis, acīs iedzēla asaras. Negribēdama padoties emocijām, kuras nevēlējos atzīt, es atgrūdu Bleiku un mēģināju aizgriezties. Viņš tūlīt pagrieza mani atpakaļ.
Pavēru muti, lai iebilstu, taču viņš apklusināja mani ar nesteidzīgu, valdonīgu skūpstu, piekļaudams plaukstu manam vaigam un apskaudams mani ciešāk. Kad viņš atrāvās, biju palikusi pavisam bez elpas. Bleika tumšās acis cieši raudzījās manī. Viņa īkšķis maigi pārslīdēja pār manu apakšlūpu.
– Neļaunojies. Šaubos, vai kādreiz spēšu piedot Danielam par to, ka viņš tev draudēja un gandrīz izjauca mūsu attiecības. Varbūt es ar viņu vairs nekad nesapratīšos.
Es padevos. Bleiks jutās aizvainots, jo mīlēja mani.
– Es saprotu, ka tev ir iemesls tā domāt.
– Es patiešām ceru, ka viņš vairs nekad nesagādās tev vilšanos. – Noglāstījis man vaigu, Bleiks noliecās, lai vēlreiz, nu jau maigāk, noskūpstītu mani uz lūpām.
– Es tevi mīlu, Ērika. Es gribu, lai tev viss būtu labi.
Aizvēru acis.
– Zinu.
– Nerunāsim vairs par Danielu.
Pamāju un nopūtos.
– Vai tu negribi zināt, ko esmu izdomājis par godu tavai dzimšanas dienai? – viņš jautājoši savilka uzaci.
Es viegli pasmaidīju.
– Varbūt.
Bleika plaukstas noslīdēja man gar sāniem, un viņš mani viegli pakutināja. Sāku smieties un atgrūdu viņu, lai izvairītos.
– Tu nemaz neizskaties tik iepriecināta, – viņš ķircinādamies aizrādīja.
– Es esmu priecīga. Izbeidz! – Nespēju apvaldīt smieklus. Viņš turpināja mani kutināt. Es mēģināju izlocīties, taču tad, sapratusi, ka Bleiks ir pārāk stiprs, iekniebu viņam.
– Ei! – Viņš strauji apvēla mani uz vēdera, satvēra aiz abām rokām un spēcīgi uzsita man pa sēžamvietu. Iesmilkstējos, tomēr nu, kad mokošā kutināšana bija galā, vairs nemēģināju pretoties. Paliku guļam, juzdama, kā no viņa pliķa sūrst āda. Iekodu lūpā, labi apzinādamās, ka mana jautrība pamazām pārvēršas iekārē.
– Tu pat vēl neesi pavaicājusi, ko es tev dāvināšu, – Bleiks piesmacis nomurmināja, uzguldamies man virsū. Atlaidis manas rokas, viņš glāstoši noslidināja plaukstas man gar sāniem. Viņa piebriedušais loceklis spiedās man pret sēžamvietu.
– Tu pat vēl neesi pajautājis, ko es vēlos, – mani vārdi izskanēja tieši tikpat daudznozīmīgi.
Bleiks izelpoja un man zem vēdera aizslidināja rokas aiz manām biksītēm. Pacēlu gurnus, lai viņš varētu man pieskarties.
– Es zinu, ko tu vēlies, Ērika. Es to zinu vienmēr, dažreiz pat labāk par tevi pašu.
Jā, tā patiešām bija taisnība. Cieši ieķēros spilvenā sev virs galvas, gatava ļauties iekārei. Vēlējos nozust tumsā un tagadnē. Pie velna ar visu pasauli! Viņa pirksti ieslīdēja manas kājstarpes miklajās krokās un viegli paberzēja piebriedušo klitoru, un man aizrāvās elpa.
– Kā būtu, ja es tev jau uzreiz pasniegtu kādu no tām dāvanām? Vai tu to gribētu?
Es pamāju, baidīdamās parunāt, lai skaļi neievaidētos.
– Nedzirdu. Pasaki to skaļi.
Bleika pirksti ieslīdēja manī, atgādinot, kur vēlējos sajust viņu visvairāk. Tad viņš tos atvilka, pametot mani tukšu un izsalkušu. Es iesmilkstējos un no jauna paslēju gurnus viņam pretī.
– Ērika, – viņš melodiski nodudināja man pie auss.
– Lūdzu, Bleik, – es pūlējos izrunāt vārdus, ko viņš vēlējās dzirdēt. Jau biju sākusi lūgties.
– Ko – lūdzu?
– Lūdzu, paņem mani. Es gribu saņemt dāvanu. Lūdzu…
Pacēlu gurnus un paberzējos pret viņu. Izgrūdis lāstu, Bleiks norāva man biksītes līdz pat ceļgaliem. Nemaz necenzdamies novilkt tās pavisam un izģērbties arī pats, viņš parāva lejup bokseršortus. Viņa karstais loceklis dedzināja man ādu. Tā mīkstais gals pārslīdēja pāri manai sēžamvietai un piespiedās pie ieejas manā klēpī.
– Visu, ko vien jubilāre vēlas. – Izdvesis šos vārdus, viņš ar vienu spēcīgu grūdienu ienāca manī līdz galam. Sakodu zobus, lai apvaldītu mēmo kliedzienu, kas draudēja izlauzties pār lūpām. Mans klēpis savilkās. Mani pārņēma atvieglojums un asa vēlme pēc turpinājuma. Bleiks sāka kustēties, ar gurniem grūzdams mani uz priekšu un leju, spilvenā un matracī. No katra grūdiena man viscaur pārskrēja burvīgas trīsas. Tur, kur mūsu ķermeņi saskārās, pulsēja gan klitors, gan tās vietas dziļi manī, kur tikai viņš spēja man sagādāt baudu. Mans uzbudinājums bija izmērcējis mūs abus, un, kustību ritmam kļūstot straujākam, viņš varēja slīdēt viegli.
