laikam bija mājiens. Nāc, iziesim ārā. Vakars ir tik jauks.
Pagalms aiz Eljota mājas bija iežogots. Tā lielāko daļu aizņēma liels rotaļlaukums, bet viss pārējais bija piemētāts ar meiteņu rotaļlietām. Apsēdos uz iekšpagalmā nolikta krēsla, bet Eljots tikmēr iekurināja mazo āra kamīnu. Tad viņš izslējās un noskatījās, kā liesmas pamazām pieņemas spēkā.
– Neticami, ka tu grasies precēties.
Iesmējos.
– Es arī nespēju tam noticēt. Jau kopš bildinājuma man ir grūti to aptvert.
– Izskatās, ka Bleiks ir lielisks puisis. Es patiešām priecājos par jums abiem.
Es pasmaidīju un pamāju.
– Man arī tā liekas.
– Vai viņš ir labs pret tevi?
Biju spiesta iesmieties.
– Viņš ir brīnišķīgs. Pavisam brīnišķīgs.
– Es tikai rūpējos par tevi. Tā arī neesmu paguvis aizbaidīt kādu no taviem puišiem. Man ir tāda sajūta, ka tagad vajadzētu atgūt zaudēto, – Eljots paziņoja.
Viņa greizais smaids liecināja, ka viņš nerunā īsti nopietni.
– Tev noteikti būs tāda iespēja, kad Klēra un Marisa būs izaugušas lielas. Viņas būs īstas skaistules.
– Ak kungs, neatgādini man par to, – Eljots paberzēja pieri.
Es atlaidos krēslā un sāku skatīties zvaigznēs. Vakars bija vēss, taču kamīns sildīja man kājas.
– Esmu priecīga, ka varējām atbraukt, – es atzinos. – Ir lieliski jūs visus satikt. Neticami, ka pagājis jau tik ilgs laiks.
– Jā. Patiesībā pat pārāk ilgs. – Eljots nopūtās, iztukšoja savu glāzi un nolika to uz galda sev līdzās.
– Es patiešām lepojos ar tevi, Ērika.
Īsu brīdi raudzījāmies viens otrā. Tad es nodūru galvu. Biju pēkšņi sakautrējusies.
– Paldies, Eljot.
– Es ik dienu skatos, kā Marisa un Klēra aug, un redzu viņās tevi. Kaut gan es tveru katru mirkli, jo zinu, ka tas nebūs mūžīgs, man no jauna nākas daudz ko atcerēties, un es ļoti nožēloju, ka nevarēju biežāk būt tev līdzās.
– Būs jau labi. – Īsti nezināju, ko teikt. Arī es biju gribējusi, lai viņš biežāk būtu man līdzās, tomēr pamazām biju samierinājusies, ka tas nebūs iespējams.
– Nē, nebūs vis. – Eljots paliecās uz priekšu, ar elkoņiem atbalstījās pret ceļgaliem un sāka vērot liesmas.
– Gribu, lai tu zinātu, ka es nekad neesmu nevienu mīlējis tā, kā mīlēju tavu māti. Viņa patiešām bija ārkārtīgi apbrīnojama sieviete. Un tu biji mazs, nevainojams viņas turpinājums. Velnišķīgi gudra un atjautīga. Es nespēju neiemīlēt arī tevi. Zināju, ka man ir ļoti paveicies ar tādu meitu. Un tad, kad viņa saslima… – Eljots skumji papurināja galvu un sakoda zobus. – Tas bija tik negaidīti. Visa mana pasaule apgriezās ar kājām gaisā. Es biju jauns, un Patrīcija bija mana dzīve. Un tad… Man kļuva briesmīgi bail, ka es varētu tev nodarīt kaut ko nelāgu. Pēkšņi man sāka likties, ka nav nekā biedējošāka, kā vien kļūt par tēvu. Man bija bail, ka es visu sabojāšu. Ka nespēšu attaisnot viņas cerības, vai saproti?
Man gribējās Eljotu mierināt, pateikt, ka viss tomēr bija beidzies labi. Tā taču bija taisnība, vai ne? Pasniedzos pēc viņa rokas. Viņš īsu brīdi cieši turēja manu plaukstu un tad to atlaida, lai no jauna pievērstos liesmām, kas sildīja mūsu kājas.
– Es tik daudzas reizes mēģināju tev piezvanīt, – Eljots klusi sacīja. – Laika gaitā es gribēju papūlēties visu izskaidrot, taču darīt to pa telefonu ir ļoti grūti. Es gribēju arī apciemot tevi, taču sagadījās tā, ka nekas neiznāca. Es zinu, tas nav nekāds attaisnojums.
– Tagad es esmu šeit. Un es visu saprotu. Grūti iedomāties, ko tev nācās pārdzīvot. Man tevis pietrūka. Jūsu abu. Tomēr man viss izdevās. Manuprāt, tieši tāpēc esmu kļuvusi citāda. Daudz neatkarīgāka, nekā būtu bijusi. – Klusi iesmējos, un viņš paskatījās uz mani. – Nabaga Bleiks lien vai no ādas ārā un tomēr nespēj mani novaldīt.
Eljots pasmaidīja, un skumjas viņa acīs nedaudz pagaisa.
– Labi. Neļauj viņam atslābt.
Tas nu man nebija jāsaka. Es to darīju pat vairāk, nekā droši vien vajadzētu, kaut gan Bleiks nepagurdams man atgādināja šo faktu.
Palūkojos augšup uz šauro mēness sirpi. Kaut gan šodien bijām veikuši tālu ceļu, arī pārējie cilvēki manā mūžā varēja redzēt tās pašas debesis. Nemaz nebiju tikusi pārāk tālu prom no tās pasaules un dzīves, ko beidzot biju sev izveidojusi. Par šo pasauli Eljots nezināja gandrīz neko. Ne par ļaudīm, kas bija kļuvuši par manu ģimeni, ne par tiem pārdzīvojumiem, kas mani bija gandrīz iznīcinājuši, ne par visu to, kas man bija palīdzējis atkal nostāties uz kājām. Kā gan viņš būtu varējis to zināt?
– Es gribēju tev kaut ko pajautāt, – klusi sacīju. Izslējos savā krēslā, sagatavojusies uzklausīt iespējamo atbildi. – Vai mamma… kādreiz ir runājusi ar tevi par manu tēvu?
Eljots sarauca pieri. Pār viņa seju pārlaidās šaubas. Viņš neveikli klusēja. Šī svārstīšanās man bija pazīstama. Toreiz, kad Marī bija radusies iespēja man pastāstīt patiesību par Danielu, tomēr tas nebija noticis, arī viņa bija izskatījusies tāpat. Gribēdama ievērot manas mātes lūgumu, arī viņa bija klusējusi.
– Es jau zinu, kas viņš ir. Ieraudzīju viņu dažās vecās koledžas fotogrāfijās, ko Marī bija man iedevusi, un man izdevās viņu uzmeklēt. Beigās Marī visu apstiprināja. Jā, mamma īsti negribēja, lai es to uzzinu, tomēr mana ziņkāre laikam guva virsroku.
Eljots nesteidzīgi pamāja.
– To es spēju saprast. Būtu smagi visu šo laiku nodzīvot neziņā. Tomēr viņa patiešām raizējās par to, kā šis cilvēks varētu ietekmēt tavu dzīvi, ja tu uzzinātu, kas viņš ir.
– Ja abu šķiršanās bija tik briesmīga, es nekādi nespēju saprast, kāpēc mammas ģimene viņu neatbalstīja. Protams, nav nekāda prieka uzzināt, ka tava meita pēc koledžas beigšanas ir palikusi stāvoklī, tomēr mammas ģimene mums nekad nav bijusi īpaši tuva. Man vienmēr ir licies, ka pret mammas māsām un brāļiem un viņu bērniem savulaik pastāvēja daudz sirsnīgāka attieksme. Tagad par to domājot, rodas sajūta, ka biju izstumta. Un arī mamma tāpat.
Eljots saāķēja pirkstus un atbalstīja pret tiem zodu. – Ja jau tu esi ieradusies, es tikpat labi varētu tev visu izstāstīt. Kas zina, kad mums vēl gadīsies tāda iespēja.
Es saraucu pieri.
– Ko
