Esmu tik daudz dzirdējusi par tevi. Cik brīnišķīgi, ka beidzot varam iepazīties!
Uz mirkli atkāpusies no Eljota, viņa nostājās man priekšā, nolaida gar sāniem ar miltiem notraipītās rokas un nedaudz piešķieba galvu.
– Vai tu esi mana māsa?
Pavēru muti, lai atbildētu, taču nespēju atrast īstos vārdus.
– Tieši tā, – Beta iejaucās. – Jums un Ērikai ir viens tētis.
Marisa sarauca pieri, it kā īsti nespētu to aptvert.
– Un kur ir tava mamma?
– Debesīs, – es klusi atteicu.
– Mana zivtiņa arī ir debesīs. Mamma teica, ka viņa tur būšot laimīga.
Pasmaidīju. Abas skaistās meitenītes bija tik burvīgas.
– Es par to nemaz nešaubos.
Klēra, kura bija noslēpusies Betai aiz muguras, nu atkal iznāca ārā un ar tuklu rociņu ieķērās man plaukstā.
– Nāc paspēlēties!
Paskatījos uz pārējiem un ieraudzīju, ka viņi smaida.
Beta aši iejaucās:
– Zini, labāk vispirms ļausim Ērikai drusku atvilkt elpu. Viņa ir veikusi tālu ceļu.
Es iesmējos.
– Būs jau labi. Ko mēs spēlēsim?
– Mēs taisīsim māsu cepumus, – Klēra paskaidroja. Viņas acis mirdzēja, it kā man vajadzētu saprast, ko tas nozīmē.
– Ko tad?
Klēra pavilka mani aiz rokas, un es kopā ar viņu un Betu iegāju virtuvē.
– Piedod, te viss ir tik nekārtīgs. Vispirms mēs gribējām cept cepumus, un pēc tam tos vajadzēja izveidot kā sirsniņas, un pēc tam tiem vajadzēja būt sārtiem, un tāpēc… – Beta noplātīja rokas. Viss virtuves galds bija klāts ar cukura cepumu paliekām. – Tā nu tas gadījās. Klēra pacēlās pirkstgalos, paķēra sārtu, nedaudz greizu cepumu un iespieda to man plaukstā.
– Klēra tos sauc par māsu cepumiem, jo zina, ka mēs tos cepām par godu tev.
– Ai, paldies! – Nokodu kumosiņu un teatrāli priecīgi novaidējos. – Cik gardi! Vai tos cepāt jūs?
Abas meitenes pamāja, lepnumā starodamas.
– Ak dievs, kas tad tas?
Iepletu acis. Beta satvēra mani aiz rokas un pacēla pie acīm manu briljantu gredzenu.
– Nu, ē… – Man jau tāpat bija grūti atrast īstos vārdus, un nu vēl mutē bija sārts cukura cepums. Nemaz nebiju domājusi, kā paziņot Eljotam šos jaunumus, bet nu Beta grasījās mani apsteigt. – Mēs esam saderinājušies.
Viņa klusi iespiedzās.
– Eljot, panāc šurp!
Pēc dažām sekundēm virtuvē ienāca Eljots un Bleiks.
– Ērika un Bleiks ir saderinājušies!
– Ko? Kad tas notika? – Eljots skatījās te uz mani, te uz Bleiku.
– Vai esat jau norunājuši kāzu dienu? – Beta iejaucās, pirms vēl kāds no mums bija paguvis atbildēt.
– Mums būs tikai neliela ceremonija pludmalē. Pēc dažām nedēļām, – Bleiks paskaidroja.
– Nevar būt! – Eljots paskatījās uz Betu, un viņi abi nogrozīja galvas. – Sasodīts, Ērika, tev taču vajadzēja man to pateikt.
Paraustīju plecus.
– Es zinu, ka tu esi aizņemts. Negribēju tevi apgrūtināt, turklāt viss notika patiešām ātri. Es pati vēl neesmu īsti atguvusies.
– Nu, gan jau mēs kaut ko izdomāsim. Es arī gribu nākt uz kāzām, – Eljots apņēmīgi paziņoja.
– Nopietni, tās būs pavisam nelielas. Es taču zinu, ka jums abiem nav neviena brīva brītiņa. – Negribēju, lai Eljots nāktu uz kāzām tikai tāpēc, ka justos vainīgs.
Viņam te bija sava dzīve un ģimene, kurai viņš bija vajadzīgs. Tas taču bija pilnīgi skaidrs, redzot, kā starp mums pa virtuvi tipina abas mazās meitenītes.
– Nerunā muļķības, Ērika. Gan mēs kaut ko izdomāsim. – Beta mani apskāva.
– Labi, bet tas nav obligāti. Es apzinos, ka jums tāpat pietiek, ko darīt.
Beta mani apklusināja, un mēs ķērāmies pie vakariņu gatavošanas. Bleiks un Eljots atgriezās otrā istabā, bet tikmēr Beta sāka mani izprašņāt par to, kā mēs ar Bleiku bijām iepazinušies. Klēra un Marisa pēc kārtas cienāja mani ar māsu cepumiem. Beigu beigās meitenēm izdevās aizvilkt mani uz citu istabu. Kaut gan Beta pūlējās abas atrunāt, turpmāko stundu man nācās pavadīt uz viņu kopīgās guļamistabas grīdas, kamēr citi pieaugušie pirmajā stāvā gatavoja vakariņas un sarunājās.
Dzirdēju, kā Bleiks stāsta par mūsu uzņēmumiem un dažiem saviem paziņām šajā pilsētā. Nemaz nejutos nelāgi, ka biju viņu pametusi pie Eljota un Betas, kuri viņam būtībā bija pilnīgi sveši. Bleiks prata sarunāties praktiski ar ikvienu. Būdams programmētājs, viņš tomēr bija daudz sabiedriskāks par daudziem citiem.
Kad pēc viesību spēlēšanas biju jau gandrīz pārēdusies, visa ģimene sēdās pie vakariņu galda. Meitenes, viena otru pārtraukdamas, kaut ko prašņāja, smējās un jauki draiskojās. Man nebija nekādu iebildumu. Viņu prieks aizpildīja visus neveiklā klusuma brīžus, un drīz vien es abās biju burtiski iemīlējusies.
Vakariņu gaitā Eljota meitas aizrāvās aizvien vairāk. Viņas ķiķināja, ložņāja zem galda un bieži iejaucās pieaugušo sarunās. Uz mirkli sašutis, Eljots atkal nomierinājās, apskāva abas meitas, pievilka sev klāt un piedraudēja viņām ar lāča apskāvieniem un princešu skūpstiem.
Es smaidīju. Varēja skaidri redzēt, ka šīs ģimenes mīlestība bija patiesa un neatvairāma.
Beta piecēlās, paņēma no Eljota vienu meiteni un uzcēla sev uz gurna.
– Manuprāt, ir pienācis laiks mazgāties. Atvadieties no Ērikas un Bleika.
– Nē! – Klēra iekliedzās, izberzēja acis un pieglaudās Betai pie pleca.
Beta pasmaidīja.
– Jā, ir laiks. Eljot, varbūt tu kopā ar Ēriku varētu iekurināt pagalma kamīnu? Es tikmēr nolikšu meitenes gulēt.
– Vai tu tiksi galā?
– Jā, ejiet vien, – viņa
