piedraudēja to izdarīt, un tad tava māte aizgāja no mājām. Petijai bija vajadzīga vecāku palīdzība, tomēr viņa negrasījās šantažēt Danielu, lai piespiestu viņu precēties. Viņa nevēlējās atteikties no tevis un gribēja izdomāt, kā apvienot bērna audzināšanu ar iztikas pelnīšanu.
Man krūtīs kaut kas sāpīgi sažņaudzās.
– Kāpēc viņiem vajadzēja tā rīkoties?
– Tava māte bija nākusi no labas ģimenes. Vismaz profesionālā ziņā. Profesori, ārsti. Ja Petija ieprecētos Daniela ģimenē, tas būtu īsts sasniegums. Petija mēdza sacīt, ka vecāki bija viņu sūtījuši uz Hārvardu tieši šī iemesla dēļ. Studijas bija dārgas, tomēr viņi cerēja, ka Petija tur vismaz atradīs sev vīru. Ārlaulības bērnu nekādi nevarēja uzskatīt par panākumu.
Papurināju galvu. Bija tik nepatīkami domāt par to visu no šāda viedokļa. Mammas ģimene bija izturējusies tik salti, un nu man bija skaidrs, kāpēc. Man kļuva nelabi, iedomājoties par visu, no kā viņai manis dēļ bija nācies atteikties, zaudējot arī savas ģimenes atbalstu.
– Piedod. Tas viss izklausās briesmīgi. Tieši tāpēc es nekad neesmu vēlējies tev to stāstīt, un tieši tāpēc Petija negribēja, lai tu to uzzini. Dažreiz mums šķiet, ka vēlamies zināt patiesību, taču cilvēki mēdz būt nežēlīgi. Savtīgi un nežēlīgi, un nekādi nav iespējams atklāt patiesību, nenodarot kādam pāri.
– Godīgi sakot, Danielam nepiemīt gandrīz nekas tāds, kas varētu mani sāpināt. Viņš ir… Nu, daudzējādā ziņā viņš ir tieši tāds, kā tu droši vien spēj iztēloties.
Eljots brīdi klusēdams cieši raudzījās manī.
– Kāds viņš ir? Petija nemēdza daudz runāt par viņu.
Dziļi ievilku elpu. Danielam piemita daudz kas tāds, ko es nemaz nevēlējos zināt.
– Ietekmīgs. Ar asu prātu. Nodevies gan savai karjerai, gan politiskajām aprindām. Šķiet, visam lielākoties jānotiek pēc viņa prāta.
Eljots vērīgi lūkojās uz mani.
– Izklausās, ka viņš nemaz nav mainījies.
– Nav jau arī. Tomēr es esmu pārliecināta, ka viņš patiešām mīlēja mammu. Viņš gluži vienkārši nespēja rīkoties citādi. Ja viņš būtu mammu apprecējis, ģimene no viņa būtu atteikusies.
– Un Petija izdarīja to, kas, viņasprāt, bija pareizi, un zaudēja savas ģimenes atbalstu.
Nopūtos. Man bija žēl viņu abu. Ja viss būtu noticis citādi, varbūt viņi vēl būtu kopā. Mēs būtu varējuši kļūt par ģimeni neatkarīgi no viņu vecāku atbalsta. Nekas vairs nespēja aizstāt šos zaudētos gadus, bet varbūt tagad tas vairs nebija svarīgi.
Iekšpagalmā iznāca Beta un Bleiks. Ieraudzīju viņu, un sarunas radītais smagums nedaudz izkliedējās. Viņš aši ieskatījās man acīs. Es pasmaidīju, kaut gan mani pildīja skumjas.
– Vai meitenes jau aizmiga? – Eljots pavaicāja.
Beta atslīga krēslā. Sieviete izskatījās tik nogurusi, ka viņai būtu noderējis stiprs dzēriens.
– Viņas nebija ar mieru tik viegli padoties, tomēr nu abas guļ.
– Jūsu meitas ir tik burvīgas, – es sacīju. – Jūs tik lieliski tiekat ar viņām galā.
Beta izmocīja smaidu.
– Ak, paldies. Es jau cenšos, bet, augstā debess, kā viņas man laupa spēkus!
– Un kā tad ar jums abiem? Vai esat jau domājuši par bērniem? – Eljots apvaicājās.
Paliku ar muti vaļā. Kaut ko tādu nebiju gaidījusi.
Beta uzsita Eljotam pa plecu.
– Liecies mierā, citādi Bleiks vēl dabūs sirdstrieku.
Bleiks lūkojās uz mani. Viņa skatiens bija negaidīti domīgs.
– Mēs par to neesam daudz runājuši. Mums jau vēl ir laiks.
Patiesībā mēs vispār nebijām par to runājuši. Redzot, kā viņš uz mani skatās, man radās sajūta, ka ilgi tas tā vairs nepaliks.
Piektā nodaļa
Kad devāmies prom no Eljota mājas, bija jau gandrīz pusnakts. Aizbraucām uz pilsētu un reģistrējāmies skaistā pieczvaigžņu viesnīcā, no kuras pavērās skats uz Mičiganas ezeru. Nolikāmies gulēt dažus mirkļus pēc tam, kad bijām ienākuši numurā.
Mani plakstiņi noraustījās. Atvēru acis. Viesnīcas numurā ieplūda pirmslēkta gaisma. Cauri aizkariem varēja manīt gaismu, kas atvizēja ezera virsmā. Atslīgu atpakaļ spilvenos. Pulkstenis vēl nebija pat seši, un Bleiks man blakus klusi snauda. Vēlās pēcpusdienas lidojums un tam sekojušās vakariņas pie Eljota ģimenes bija mūs nogurdinājis.
Atcerējos pagājušo vakaru, kad Bleiks pirmo reizi bija iepazinis manu pasauli, neskaitot sastapšanos ar Marī. Man bija prieks, ka nu viņš pazina arī Eljotu, un jutos lepna, ka varēju atgriezties viņu pasaulē kopā ar Bleiku. Biju ļoti nopriecājusies, ka atkal biju satikusies ar Eljotu un Betu, tomēr zināju, ka vairs nekad nespēšu aizmirst to, ko Eljots bija stāstījis par mātes ģimeni. Visas cerības, ko biju lolojusi par viņu ienākšanu manā dzīvē, nu bija pilnīgi pagaisušas.
Bleiks sagrozījās un izstaipījās. Pārstāju kavēties atmiņās par sarunu ar Eljotu, un manas domas sāka riņķot ap Bleiku. Pār mīļotā gurniem bija vaļīgi pārmests palags, atklājot skatienam viņa satriecošo augumu. Pārslidināju kāju pār viņa augšstilbu un saritinājos viņam blakus. Viņš bija miegains un silts.
– Labrīt, miegamice, – klusi nodziedāju, viegli vilkdama lokus uz viņa vēdera un krūtīm.
Bleiks novaidējās, vēlreiz izstaipījās, atslāba un strauji pievilka mani sev klāt.
– Man tik ļoti patīk pamosties tev blakus.
Kaut ko apstiprinoši nodūcu un noskūpstīju viņu uz krūtīm. Bleiks ievija pirkstus man matos. Viņa acis bija miegainas, seja atmaigusi un mierīga.
– Daudz laimes dzimšanas dienā, mazā!
Es pasmaidīju.
Конец ознакомительного фрагмента.
Текст предоставлен ООО «ЛитРес».
Прочитайте эту книгу целиком, купив полную легальную версию на ЛитРес.
Безопасно оплатить книгу можно банковской
