jau tāpat izmocītie nervi tūlīt neizturēs. Es pazinu šo balsi. Es to pazinu un ienīdu.
Sofija.
– Es tev jau teicu, ka šāds brīdis reiz pienāks. Nedomāju, ka tu to uztversi tik saasināti, – Bleiks atteica.
– Tad kāpēc man par to bija jāuzzina no Hīta? Tu pats nevarēji man to pateikt? Pēc visa, ko esam piedzīvojuši?
Bleiks smagi nopūtās.
– Tu ar manu brāli labāk saproties. Nodomāju, ka būs prātīgāk, ja tu to uzzināsi no viņa.
– Kamēr tu nebiji mani pametis, es labāk sapratos ar tevi. Bez tevis Hītam manā dzīvē nav nekādas nozīmes.
Uz mirkli iestājās klusums, ko pārtrauca Bleika klusā tenora balss.
– Nerunā tā, Sofij. Tava draudzība viņam ir svarīga.
– Tas viss ir tās mazās maitas Ērikas dēļ, vai ne?
– Pievaldi muti, – viņš norūca.
– Viņa piespieda tevi to izdarīt, vai ne?
– Manuprāt, mēs abi zinām, ka es neuzklausu pavēles ne no viena, tai skaitā arī no tevis. Tu esi tikusi pie visiem vajadzīgajiem sakariem. Tavam uzņēmumam jau vairāk nekā divus gadus ir laba peļņa. Šobrīd man vairs nav nekāda iemesla turpināt ieguldījumus. Starp mums pastāvēja vienošanās, un nu ir laiks to izbeigt.
– Un kas notiks ar mums?
Izrunājot šos pēdējos vārdus, Sofijas niknā tirāde bija apsīkusi. Viņas balss kļuva tik lūdzoša, ka es savilku dūres, klusībā cerēdama, ka Bleiks tomēr nepadosies.
– Kam tad būtu jānotiek?
Sofija uz mirkli aprāvās.
– Viņa cenšas mūs izšķirt. Vai tad tu to nesaproti?
Uz brīdi iestājās klusums. Viņas apsūdzība bija patiesa un neapstrīdama. Es patiešām gribēju, lai Sofija beidzot izlaiž Bleiku no saviem nagiem, un viņa saistība ar Sofijas uzņēmumu bija vienīgais, kas vēl vienoja Bleiku ar Sofiju un abu kādreizējām attiecībām.
– Tā visiem būs labāk. – Bleika balss bija kļuvusi rāma.
– Nedari tā, – Sofija lūdzās. – Neļauj, lai viņa tev to nodara. Un mums.
– Nekādu mēs nav, Sofij. Starp mums viss ir beidzies. Tam ir pielikts punkts jau sen, un tu to zini.
– Tam tā nav jābūt. Es tagad esmu atkopusies. Ļauj, lai es tev to pierādu. Es zinu, kas tev vajadzīgs. Tas, ko tu tagad dari viņas labā… tas tev nav vajadzīgs. Tev ir nepieciešams kāds, kurš pakļaujas un spēj novērtēt visu, ko tu vari sniegt. Viņai ir vajadzīgs padomdevējs, nevis kungs. Tu man esi vajadzīgs, Bleik. Mēs esam vajadzīgi viens otram. Kāpēc tu nevēlies to saprast?
Izdzirdējusi kādu sakustamies, atkāpos no durvīm. Mana iztēle drudžaini darbojās; tā bija pilna ar neprātīgām ainām, kas notika aiz kabineta durvīm. Tajās visās Sofija bija pavedinoši apskāvusi Bleiku, lai pierunātu viņu padoties izmisīgajiem lūgumiem. Ja nu viņš neizturēs? Sofija mēdza viņam pieskarties tā, it kā viņai būtu tiesības to darīt. Tomēr viņai nebija šādu tiesību. Vairs nekad viņai nebūs tiesību pieskarties vīrietim, ar kuru es drīz grasījos precēties. Sakopoju visu gribasspēku, lai neiebrāztos pa durvīm un to nepateiktu.
– Tagad tev jāiet. Viss ir beidzies.
– Vai viņa tavā labā spēj izdarīt kaut ko tādu, ko es nespēju?
Īsu brīdi svārstījies, Bleiks paziņoja:
– Sofij, mēs gatavojamies precēties.
Iestājās drūms klusums. Es aizvēru acis.
Viņa to nebija zinājusi.
– Kad tu grasījies man to pateikt? – Sofijas balss iedrebējās.
Bleiks smagi nopūtās.
– Nezinu. Vai tas ir svarīgi?
Sofija aprauti iesmējās. Tas izklausījās neprātīgi, un es sāku raizēties par to, ko viņa varētu darīt tālāk.
– Laikam gan ne. Tātad nekas nav līdzams? Viņa ir viss, ko tu jebkad esi vēlējies?
Uztvēru Bleika klusēšanu kā piekrišanu. Es patiešām cerēju, ka nekļūdos.
– Tātad kopš tā laika, kad tu viņu nopēri, viņa ir daudz ko iemācījusies. Vai viņa zina par klubu?
– Nē, un nekad arī neuzzinās, – Bleiks atcirta.
Atkal tie paši klusie, viltīgie smiekli.
– Nevar būt. Tu esi gatavs pavadīt kopā ar viņu visu mūžu, bet viņa tevi pat nepazīst.
– Pazīst gan, vari man ticēt.
– Vai tev nešķiet, ka viņai vajadzētu to uzzināt?
– Izbeidz. – Šis vārds izskanēja kā drauds.
– Bleik… – Sofija bija atsākusi lūgties. Iztēlojos viņu ubagojam, nometušos uz ceļiem kā Bleika padevīgo verdzeni. Gatavu atdot viņam visu, ja vien viņš būtu ar mieru padoties. – Tu mums nekad neesi devis iespēju, – viņa nočukstēja.
– Mums nekad nav bijis tādas iespējas. – Bleika balsi bija grūti saklausīt.
– Nenodari mums to, – viņa iešņukstējās.
– Ej prom, Sofij. Nepadari visu vēl sarežģītāku, nekā nepieciešams.
Durvīm tuvojās soļi, un es pakāpos atpakaļ. Mana sirds sāka pukstēt straujāk. Zināju, ka tūlīt ieraudzīšu Sofiju.
– Dari, kā vēlies, Bleik, bet es nedomāju, ka tas tev ir vajadzīgs, – viņa noskaldīja. – Tu to nožēlosi. Mēs abi zinām, ka tas tā būs.
Durvis atsprāga vaļā, un Sofija pārsteigumā noelsās. Viņas acis samiedzās, notecējusī skropstu tuša bija vienīgā, kas izķēmoja nevainojamo seju. Taisnie, brūnie mati plūda pāri viņas pleciem un dārgajai ādas jakai.
– Tu. – Šķita, ka šajā vārdā ir apkopota viss viņas spīts. Sievietes acīs mirdzēja asaras. Iespējams, tās bija vilšanās asaras, tomēr es pazinu visu, kas bija redzams viņas sejā. Neprātīga un nevaldāma mīlestība. Mīlestība, kas pārkāpa visas saprāta robežas. – Tu esi tā, kuru viņš grib.
– Ej prom, Sofij. Tūlīt. – Bleiks viņai aiz muguras cieši ieķērās stenderēs.
Neviltotais nicinājums viņa sejā manī modināja gan apmierinājumu, gan nepatiku. Es gribēju, lai Bleiks viņu padzen. Es gribēju, lai Sofija kļūst par putekļiem zem viņa kājām. Tomēr
