dažām nedēļām viņa būs Ērika Lendona. Es esmu Bleiks, viņas līgavainis.
Džefa smaids kļuva platāks.
– Ļoti priecājos iepazīties, Lendona kungs. Esmu daudz dzirdējis par jums.
– Jā? Tā visa ir taisnība. – Bleiks klusi iesmējās, un tad viņa uzmanību piesaistīja kaut kas cits. – Piedodiet, man ar kādu aši jāparunā. Apsveicu, Džef. Ērika ir ļoti izvēlīga, un jums ir paveicies, ka viņa ir nostājusies jūsu pusē.
Izteiksmīgi saviebos un iebikstīju Bleikam pa roku, mudinādama viņu atkāpties.
– Ej prom un ļauj mums parunāties.
Bleiks pasmaidīja un aizgāja.
– Piedodiet. Viņš… Tikai neuztraucieties. Kad es pirmo reizi uzstājos ar savu prezentāciju, viņš mani iedzina šausmās.
– Jūs te uzstājāties ar prezentāciju?
Paraustīju plecus. Bija grūti noticēt, ka jau pēc dažiem mēnešiem es sēdēju otrā galda pusē.
– Jā, varētu teikt, ka tā mēs arī iepazināmies.
– Oho! Jūsu ideja viņam noteikti ļoti iepatikās.
Iesmējos, cenzdamās apvaldīt sārtumu, kas neapšaubāmi bija iesities man sejā. Kaut kas jau viņam iepatikās gan.
– Bleiks ir lielisks komandas biedrs. Viņš man ir daudz ko iemācījis. – Izņēmu no somiņas vizītkarti. – Ja vēlaties ar mani sazināties, te būs vajadzīgā informācija. Iespējams, ka pirms tikšanās es vēl šo to gribēšu pajautāt, taču vispirms man kārtīgi jāapdomā viss, ko esmu uzzinājusi.
– Protams. – Džefs vērīgi nopētīja manu vizītkarti. – “Knaģis”?
– Tas ir mans jaunais uzņēmums. – Nolēmu neieminēties par to, ka Bleiks bija atteicies nodrukāt man Angelcom vizītkartes, kamēr nebūšu nomainījusi uzvārdu. Sasodīts, viņš bija tik valdonīgs!
Džefs uzlūkoja mani. Puiša pacilātais smaids, šķiet, uz visiem laikiem bija ievilcies viņa sejā.
– Kolosāli. Es noteikti apskatīšu šo vietni.
– Nu tad vēlāk tiksimies, ja?
– Lieliski, vēlreiz liels paldies!
Otrā nodaļa
Kad Džefs pagriezās, lai kopā ar pārējiem dotos prom, Bleiks pie atvērtajām durvīm ar kādu klusi pārmija dažus vārdus. Atbalstījos pret galdu, gaidīdama, kad viņš atgriezīsies. Aizvēris durvis, viņš strauji nāca atpakaļ pie manis.
– Beidzot esam palikuši divatā.
Es iekodu lūpā. – Nu, ko teiksi?
Bleiks nostājās man priekšā, aplika roku man ap vidukli un pievilka mani sev klāt.
– Es lepojos ar tevi. Kā jau vienmēr.
– Tu iedzini mani stūrī. Vai tu grasies sasniegt rekordu, cenšoties šajā telpā novest mani līdz neprātam?
Viņš pasmīnēja.
– Ko tad tu no manis vēl būtu gaidījusi?
– Protams, ka neko citu. Tomēr pasaki, ko tu patiesībā domā par Džefa ideju. Vai esmu kļūdījusies?
– Viņa ideja ir daudzsološa. Man jau likās, ka tu uzķersies uz āķa.
Apliku rokas Bleikam ap kaklu un izlaidu pirkstus caur viņa matiem, kas aizmugurē bija nedaudz atauguši.
– Ja nu tev nepatiks kaut kas tāds, par ko es būšu sajūsmā? Vai tad mums nevajadzētu būt vienisprātis par savu ieguldījumu?
– Ideālā gadījumā laikam vajadzētu gan, bet, ja tev kaut kas iepatiksies, grāb to ciet un rīkojies. Tieši tā, kā tu to nupat izdarīji.
Bleiks pārvilka pirkstu lejup pār manu kleitu, tad atkal augšup un beidzot caur audumu saņēma plaukstā manu krūti. Es tiecos pretī viņa pieskārienam. Pret manu gurnu cieši spiedās viņa iekāres nepārprotamais apliecinājums.
– Pieņemu, tev patīk, ja es izturos apņēmīgi. – Bleiks piespiedās pie manis ar gurniem, iesprostojot mani starp galdu un savu spēcīgo augumu. – Es neesmu tāds kā lielākā daļa pārējo vīriešu, kuru loceklis sašļūk, ieraugot sievieti, kas pati spēj lemt par sevi.
Viņš noskūpstīja mani uz kakla un pārslidināja lūpas pār manu atslēgas kaulu. Man pārskrēja zosāda, krūtsgali saspringa un izspīlēja kleitas audumu. Izliecos viņam pretī, izmisīgi alkdama pēc atvieglojuma, bet, jo vairāk mūsu ķermeņi saskārās, jo nevaldāmāka kļuva mana miesa.
– Tu taču apzinies, ka tas viss ir tiešā pretstatā ar tavu slimīgo vēlmi valdīt pār mani, vai ne?
Maigi saņēmis mani aiz skausta, Bleiks cieši ielūkojās man acīs. Viņa skatiens kļuva nopietns, un man aizrāvās elpa.
– Es nevēlos vadīt tavu dzīvi, Ērika. Es gribu kļūt par tās daļu un vēlos, lai tu būtu arī manas dzīves daļa, tomēr es neļaušu tev vienpersoniski izlemt mūsu abu vietā, it īpaši tad, ja runa ir par dzīvību un nāvi.
Es cieši skatījos Bleikā, palikusi bez valodas un elpas – no viņa reibinošā tuvuma, valdonīgā tvēriena un sāpīgās apziņas, ka dažu pēdējo mēnešu laikā bijušas apdraudētas ne jau tikai mūsu attiecības vien, bet šad tad arī mūsu dzīvības. Savā ziņā tas bija noticis manas vainas dēļ.
– Es taču neizsakos pārāk nesaprātīgi, vai ne? – Viņa saspringtā seja nedaudz atmaiga.
– Nē, – es nočukstēju.
Strīdoties par to, kurš mūsu attiecībās turēs varas grožus, mums bija nācies daudz ko pārdzīvot. Šur tur Bleiks bija piekāpies, un beigu beigās to biju izdarījusi arī es, kaut gan tas šķita mokoši. Līdz šim vēl nevienam nebiju atvēlējusi pār sevi tik daudz varas.
Bleika tvēriens kļuva vaļīgāks. Viņa plauksta noslīdēja pār manu kleitu līdz pat tās apakšmalai.
– Labi. Man prieks, ka esam to noskaidrojuši. Tagad, kad dienas darbi ir galā, es labprāt tevi iegūtu tepat uz galda, ja vien tev nav iebildumu.
Es svārstījos, apsvērdama šī paziņojuma nopietnību. – Man jau iebildumu nebūtu, taču neviens noteikti negribēs nejauši mums uzdurties. Tās durvis nav slēdzamas.
– Nav svarīgi. Es Grētai skaidri pavēlēju gādāt, lai neviens mani te netraucētu. Nekādā gadījumā.
– Skaidri pavēlēji? – es ķircinādamās pārvaicāju.
Bleika pirmītējo nopietnību nedaudz kliedēja viegls smaids.
– Jā,
