Skots-Hopkinss, steigdamies lejup pa kāpnēm. Hārtlijs turējās viņam nopakaļ. – Kurā kajītē ir Robertss?
– Septiņsimt četrdesmit otrajā, – atbildēja Hārtlijs. Tobrīd abi pārlēca sarkanajai ķēdei un nonāca šaurākā gaitenī. Drīz viņi nokļuva uz septītā klāja, kur no ēnām parādījās kaprālis Krenns.
– Vai pēdējās minūtēs garām nav paskrējis Dohertijs?
– Nolādēts! – izgrūda Krenns. – Es jau nojautu, ka esmu šo tipu redzējis Folsrodā! Viņš iegāja septiņsimt sestajā kajītē.
– Hārtlij, – pulkvedis izrīkoja, steigdamies tālāk, – jūs ar Krennu uzraugiet Dohertiju. Kajīti viņš atstāt nedrīkst. Ja mēģina, arestējiet viņu! – Pulkvedis pieklauvēja pie septiņsimt četrdesmit otrās kajītes durvīm.
Seržants Robertss uzreiz atvēra durvis un sveicināja Skotu-Hopkinsu:
– Labrīt, ser! – Tonis likās tik ikdienišķs, it kā tiešais komandieris, ģērbies pidžamā, regulāri viņu modinātu nakts vidū.
– Paķer instrumentus, Roberts, un seko man! Nekavējoties! – Pulkvedis jau pagriezās iešanai.
Robertss viņu panāca, kad pulkvedis jau bija pieveicis trīs kāpņu posmus. Pa ceļam līdz valdes priekšsēdētājas apartamentiem viņš noskaidroja, kas būs jādara, un uzreiz varēja stāties pie darba, vispirms uzmanīgi nopētot vāzi.
– Ja tā ir bumba, – Robertss beidzot sacīja, – tad milzīga. Es pat domāt negribu par to, cik cilvēku aizies nāvē, ja mēs nenoņemsim detonatoru.
– Vai jūs to izdarīsiet? – jautāja kapteinis Tērnbuls apskaužami rāmā tonī. – Ja ne, man pirmām kārtām jāparūpējas par pasažieriem. Es negribu, ka šo braucienu salīdzina ar kādu citu neveiksmīgu pirmo reisu.
– Es neko nespēšu izdarīt, kamēr netikšu pie vadības paneļa. Tam jābūt uz kuģa, – Robertss attrauca. – Varbūt pavisam blakus.
– Tad jau, visticamāk, lorda kajītē, – sacīja pulkvedis, – jo tagad mēs zinām, ka tur uzturējās Īru republikāņu armijas kaujinieks Līems Dohertijs.
– Kurš numurs? – vaicāja kapteinis.
– Trešais, – Harijs atbildēja, atsaucot atmiņā padzīvojušo vīru, kas soļoja pārāk ātri. – Uz priekšu pa koridoru.
Kapteinis un seržants izskrēja no telpas, viņiem sekoja Skots-Hopkinss, Harijs un Džailss. Ar savu atslēgu atdarījis durvis, kapteinis paspēra soli sānis un palaida garām Robertsu. Seržants tūdaļ piesteidzās pie lielās lādes, vilcinādamies pacēla vāku un ieskatījās iekšā.
– Jēziņ! Detonācijai jānotiek pēc astoņām minūtēm un trīsdesmit deviņām sekundēm.
– Vai nevar gluži vienkārši atvienot kādu no šiem? – Kapteinis Tērnbuls norādīja uz krāsaino vadu mudžekli.
– Var, tikai… kuru? – attrauca Robertss, uzmanīgi atdalīdams sarkano, melno, zilo un dzelteno vadu. – Es šādus mehānismus esmu redzējis neskaitāmas reizes. Pareizais ir viens no četriem, bet uz labu laimi griezt negribas. Tā varētu rīkoties tuksneša vidū, kur es esmu viens pats, nevis uz kuģa okeāna vidū, apdraudot simtiem cilvēku dzīvību.
– Tad steigšus vilksim šurp Dohertiju! – ierosināja kapteinis Tērnbuls. – Viņš noteikti zinās, kurš vads ir īstais.
– Šaubos, – atbildēja Robertss, – jo es neuzskatu, ka viņš ir spridzinātājs. Šim darbiņam uz klāja noteikti ir meistars, un Dievs vien zina, kur šo cilvēku meklēt.
– Mums nav laika, – pulkvedis atgādināja, vērodams padotā darbu. – Septiņas minūtes, trīs, divas, viena…
– Tātad, Roberts, ko jūs iesakāt? – mierīgi vaicāja kapteinis.
– Jums tas nepatiks, kungs, bet pašreizējos apstākļos ir tikai viena izeja. Un arī tas ir milzīgs risks, jo mums atlikušas nepilnas septiņas minūtes.
– Runājiet! – pulkvedis pavēlēja.
– Ņemt trauku, pārmest pār bortu un lūgt Dievu.
Harijs un Džailss aizskrēja uz valdes priekšsēdētājas apartamentiem un nostājās katrs savā pusē vāzei. Emma jau bija apģērbusies un vēlējās uzdot vairākus jautājumus, taču apzinājās, ka prātīgāk būs paklusēt.
– Celiet uzmanīgi, – sacīja Robertss. – Itin kā šī būtu bļoda ar karstu ūdeni.
Ietupušies ceļgalos, Harijs un Džailss uzmanīgi pacēla smago vāzi un izslējās. Abi pārliecinājās, ka tā neizslīdēs, un sāniski virzījās uz atvērto durvju pusi. Skots-Hopkinss un Robertss veikli novāca ikvienu šķērsli viņiem ceļā.
– Sekojiet man! – aicināja kapteinis.
Procesija lēni tuvojās lielajām kāpnēm. Harijs nebija iedomājies, ka vāze būs tik smaga, un tad atcerējās, cik milzīgs bija cilvēks, kurš to atnesa. ”Nav brīnums, ka viņš negaidīja dzeramnaudu. Tagad viņš varbūt jau ir ceļā uz Belfāstu vai sēž kaut kur pie radio un gaida, kad tiks paziņots par ”Bakingemas” un tās pasažieru likteni.”
Kad viņi nonāca kāpņu pakājē, Harijs sāka skaļi skaitīt pakāpienus. Pēc sešpadsmit viņš apstājās, lai atvilktu elpu, kamēr kapteinis un pulkvedis turēja vaļā virpuļdurvis uz sauļošanās klāju – Emmas prieku un lepnumu.
– Jāaiziet līdz pašam pakaļgalam, – kapteinis izrīkoja. – Tā mēs maksimāli izvairīsimies no korpusa bojājumiem. – Harijs neizskatījās laimīgs. – Neuztraucieties, vairs nav tālu.
”Interesanti, cik tālu šis ”nav tālu” tas varētu būt?” prātoja Harijs, kurš būtu gatavs tūdaļ pārmest vāzi pāri bortam. Tomēr viņš klusēja un collu pa collai virzījās uz priekšu.
– Es saprotu, kā tu jūties, – Džailss sacīja, it kā nolasīdams svaiņa domas.
Viņi turpināja ceļu garām peldbaseinam, tenisa kortam un guļamkrēsliem, kas gaidīja vēlāk no rīta parādāmies atpūtu alkstošus viesus. Harijs centās neskaitīt, cik maz laika palicis līdz…
– Divas minūtes, – paziņoja seržants Robertss, ieskatījies rokas pulkstenī.
Harijs ar acs kaktiņu jau redzēja pakaļgala reliņus. ”Vēl tikai daži soļi… Bet arī Everesta iekarošanā paši pēdējie soļi izrādījās tie grūtākie un lēnākie.”
– Piecdesmit sekundes, – noteica Robertss, kad procesija apstājās pie reliņiem. Tie sniedzās līdz viduklim.
– Vai atceries, kā mēs semestra beigās iemetām Fišeru upē? – jautāja Džailss.
– Vai to var aizmirst?
– Tad
