nesmējās.
– Noulsa kungam ir taisnība, – piekrita Emma. – Ja kāds no trim variantiem materializēsies, mums nepalīdzēs ne bezmaksas braucieni, ne džina pudeles. Mūsu akciju cena nakts laikā nokritīsies līdz nullei, kompānijas rezerves izsīks un biļešu rezervācijas tiks atceltas, ja potenciālajiem pasažieriem radīsies kaut mazākās aizdomas par to, ka blakus kajītē uzturas īru kaujinieks. Mūsu klientu drošība ir pats svarīgākais. Tādēļ es ierosinu katram no jums atlikušo dienas daļu pavadīt, vācot informāciju un apliecinot pasažieriem, ka viss ir kārtībā. Es būšu savos apartamentos. Ja uzzināsiet kaut ko būtisku, varēsiet man izstāstīt.
– Nav prātīga doma, – stingri iebilda Džailss. Emma izskatījās pārsteigta. – Valdes priekšsēdētājai būtu jāatpūšas uz sauļošanās klāja un jābauda skaistais laiks. Tādējādi mēs patiešām parādīsim, ka uztraukumiem nav pamata.
– Lielisks priekšlikums, – piemetināja admirālis.
Emma palocīja galvu un jau grasījās piecelties, lai dotu zīmi, ka sapulce ir beigusies, kad kompānijas sekretārs Filips Vebsters norūca:
– Un pārējie punkti darba kārtībā?
– Lai paliek, – Emma attrauca, stāvēdama kājās.
– Tikai vēl viens jautājums, priekšsēdētāj, – sacīja Džailss. Emma apsēdās. – Es esmu kļuvis par valdības locekli, tātad man ir pienākums atkāpties no kompānijas direktora amata, jo cilvēks nedrīkst gūt ienākumus, kamēr kalpo Viņas Majestātei. Pieņemu, ka tas izklausās mazliet pompozi, taču tā jārīkojas ikvienam ministram. Turklāt es pievienojos valdei tikai tāpēc, lai būtu drošs, ka majors Fišers nekļūst par tās vadītāju.
– Paldies Dievam, viņš vairs nav valdes loceklis, – noteica admirālis. – Citādi tagad jau visa pasaule zinātu, kas ir noticis.
– Iespējams, ka tieši tādēļ viņš nemaz netiecās iekļūt valdē, – Džailss ieminējās.
– Tādā gadījumā viņš turēs mēli aiz zobiem, jo negribēs, ka viņu arestē kā teroristu līdzdalībnieku.
Emma nodrebēja, negribēdama noticēt, ka Fišers būtu nolaidies tik zemu. ”Bet Džailss ir iepazinis viņu skolā un armijā, un Fišers pildīja lēdijas Virdžīnijas uzdevumus, tātad nebūtu jābrīnās, ka majora mērķis nebija atbalstīt manus plānus.” Viņa pievērsās brālim.
– Lai pabeigtu sapulci uz priecīgākas nots, es vēlētos ierakstīt protokolā manu pateicību Džailsam par atbalstu kompānijai tik kritiskos brīžos. Diemžēl līdz ar viņa aiziešanu valdē būs vakantas divas vietas, jo atkāpusies arī mana māsa doktore Greisa Beringtone. Varbūt ir kādi priekšlikumi par kandidātiem, kas varētu abus aizstāt? – Viņa lūkojās uz pārējiem, kas sēdēja pie galda.
– Ja es drīkstētu paust ierosinājumu, – sacīja admirālis, piesaistot kolēģu uzmanību. – Beringtonu kuģniecība ir Anglijas dienvidrietumu firma ar senām vietējām saitēm. Mūsu valdes priekšsēdētāja ir Beringtone, tādēļ varbūt ir lietderīgi pievērsties nākamajai paaudzei un uzaicināt mūsu pulkā Sebastjanu Kliftonu, lai turpinātu ģimenes tradīciju.
– Viņam ir tikai divdesmit četri gadi! – Emma protestēja.
– Mūsu mīļotajai karalienei bija apmēram tikpat daudz, kad viņa kāpa tronī, – atgādināja admirālis.
– Vecais ūpis Sīdriks Hārdkāsls uzskatīja Sebastjanu par pietiekami labu un pieņēma par privātsekretāru Fārtingu bankā, – piebilda Bobs Bingems, piemiegdams Emmai ar aci. – Un manā rīcībā ir informācija, ka nesen jauneklis paaugstināts par vadītāja vietnieku īpašumu nodaļā.
– Un es jums varu konfidenciāli izstāstīt, – piezīmēja Džailss, – ka Sebastjans atbild par ģimenes akciju portfeli jau kopš brīža, kad es ieņēmu valdības ministra posteni.
– Tad jau man tikai atliek oficiāli izvirzīt Sebastjana Kliftona kandidatūru Beringtonu kuģniecības valdes locekļa amatam.
– Atzīstos, ka es esmu apmulsusi, – Emma noteica.
– Tad jau šī būs pirmā reize, – attrauca Džailss, mazliet gaisinot spriedzi.
– Vai mēs varam balsot, priekšsēdētāj? – jautāja Vebsters. Emma palocīja galvu un atslīga krēslā. – Admirālis Samerss ir izteicis priekšlikumu par Sebastjana Kliftona iecelšanu Beringtonu kuģniecības valdē, – turpināja kompānijas sekretārs, – un Bingema kungs to ir atbalstījis. – Viņš uz mirkli ieturēja pauzi. – Kurš balso par? – Rokas pacēla visi, izņemot Emmu un Džailsu. – Kurš ir pret? – Neviens nepieteicās, un jau tūdaļ atskanēja aplausi. Emma izjuta patiesu lepnumu. – Tādējādi es paziņoju, ka Sebastjans Kliftons ir ievēlēts par Beringtonu kuģniecības valdes locekli.
– Lūgsimies par to, lai vispār vēl būtu valde, kurā Sebastjanam strādāt, – Emma pačukstēja brālim, kad kompānijas sekretārs bija pasludinājis sapulci par slēgtu.
– Es viņu allaž esmu uzskatījis par līdzvērtīgu Linkolnam un Džefersonam.
Pusmūža vīrietis kreklā ar vaļēju apkaklīti un sporta jakā pacēla galvu, taču grāmatu neaizvēra. Dažas atlikušās gaišo matu šķipsnas bija rūpīgi saķemmētas, lai slēptu priekšlaicīgi radušos kailo galvvidu. Pret krēslu bija atbalstīts spieķis.
– Atvainojiet, – sacīja Džailss. – Es negribēju traucēt.
– Nekādu problēmu, – vīrietis attrauca. Viņam piemita ne ar ko nesajaucamais dienvidnieku akcents. Grāmata joprojām palika atvērta. – Patiesībā es allaž jūtos mazliet apmulsis, – viņš piebilda, – par to, cik maz mēs zinām par jūsu valsts vēsturi, turpretī jūs esat visnotaļ labi informēti par mūsējo.
– Tieši tāpēc mēs vairs nevaldām pār pusi pasaules, – Džailss noteica, – bet jūs, šķiet, grasāties to darīt. Interesanti, vai divdesmitā gadsimta otrajā pusē cilvēku ratiņkrēslā varētu ievēlēt par prezidentu? – Viņš palūkojās uz grāmatu.
– Šaubos. – Amerikānis nopūtās. – Kenedijs sakāva Niksonu televīzijas debatēs. Ja diskusija būtu jāklausās radiopārraidē, uzvarētu Niksons.
– Tad neviens neredz, ka cilvēks svīst.
Amerikānis iepleta acis.
– Jūs esat lieliski informēts par Amerikas politiku.
– Redziet, es esmu parlamenta loceklis. Un jūs?
– Es esmu štata Pārstāvju palātas deputāts no Betonrūžas.
– Un, tā kā noteikti neesat daudz vecāks par četrdesmit gadiem, jūsu nākamais mērķis ir Vašingtona.
Renkins pasmaidīja.
– Tagad ir mana kārta uzdot jautājumu. Kā sauc manu sievu?
Džailss
