tu patiešām esi mans iecienītākais. Es izlasīju ”Viljamu Voriku un izslēgto vikāru” un nolēmu izlaist astoņdesmit tūkstošus.
Pavēris muti, Harijs tomēr paklusēja. Iepriekšējo grāmatu pārdeva septiņdesmit divu tūkstošu tirāžā, tādēļ izdevēja mērķis nemaz nebija tik apšaubāms.
– Cerēsim, ka tos varēsim arī pārdot.
– Pasūtījumu jau ir tik daudz, ka ar astoņdesmit tūkstošiem nepietiks. Bet, piedod, – Gincburgs sacīja, – tagad izstāsti, kā klājas Emmai! Vai pirmais reiss piedzīvoja triumfu? Es šorīt pārmeklēju visu New York Times, bet neatradu ne rindiņas par to.
– Emmai klājas lieliski, un viņa sūta tev sveicienus. Es nebūtu pārsteigts, ja patlaban viņa spodrinātu misiņa detaļas uz komandtiltiņa. Un viņa noteikti priecātos, ja par ”Bakingemas” pirmo reisu avīzes vispār nerakstītu, lai gan notikumi dod man vielu nākamajam romānam.
– Es klausos.
– Pat neceri, – attrauca Harijs, – un esi pacietīgs, lai gan es zinu, ka tā noteikti nav tava stiprākā puse.
– Tad ticēsim, ka jaunie pienākumi neietekmēs tavu rakstīšanas grafiku. Apsveicu!
– Paldies. Lai gan kļūt par Anglijas PEN kluba prezidentu es piekritu tikai viena iemesla dēļ. – Gincburgs iepleta acis, un Harijs paskaidroja: – Es gribu, lai krievu Anatoliju Babakovu nekavējoties atbrīvo no cietuma.
– Kāpēc tevi tā satrauc Babakova liktenis? – jautāja Gincburgs.
– Ja tevi ieslodzītu par noziegumu, ko neesi pastrādājis, arī tu satrauktos, Herold, tici man! Un neaizmirsti, ka es sēdēju Amerikas cietumā, kas, godīgi sakot, ir viesnīca salīdzinājumā ar gulagu Sibīrijā.
– Es pat neatceros, ar ko Babakovs tā izcēlies.
– Viņš uzrakstīja grāmatu.
– Vai Krievijā tas ir noziegums?
– Ja tu esi nolēmis uzrakstīt patiesību par savu darba devēju Josifu Staļinu, tad noteikti, jā.
– Pareizi! Tagad es atceros. ”Tēvocis Josifs”, – Gincburgs sacīja. – Tā nav publicēta.
– Ir, taču Babakovu arestēja krietni pirms grāmatas nonākšanas plauktos. Paraugprāvā viņš notiesāts uz divdesmit gadiem cietumā un bez tiesībām uz apelāciju.
– Interesanti, kas tur rakstīts, ja padomju vara tā centusies, lai neviens grāmatu neizlasītu.
– Nav ne jausmas, – atzina Harijs. – Tomēr ikviens ”Tēvoča Josifa” eksemplārs izņemts no apgrozības dažu stundu laikā pēc iznākšanas. Izdevniecība slēgta, Babakovs arestēts un nav redzēts kopš sprieduma nolasīšanas. Ja izdosies, es tikšu pie grāmatas maijā, kad Maskavā tiek rīkota starptautiska grāmatniecības konference.
– Tādā gadījumā es gribēšu, lai tā tiek iztulkota un izdota šeit. Tā neapšaubāmi kļūs par bestselleru un beidzot atklās, ka Staļins ir tikpat ļauns kā Hitlers. Krievija ir pietiekami liela siena kaudze, kurā meklēt konkrēto adatu.
– Tiesa, taču es esmu apņēmies noskaidrot, kas Babakovam sakāms. Neaizmirsti, ka viņš trīspadsmit gadus bija Staļina personiskais tulks, tātad lieliski pārzināja režīmu no iekšpuses. Diemžēl arī viņš nespēja paredzēt VDK reakciju uz publicēto aculiecinieka stāstu.
– Tagad Staļina senie sabiedrotie ir atstādinājuši Hruščovu un atkal nākuši pie varas, tātad ir pilnīgi iespējams, ka viņiem ir kaut kas slēpjams.
– Piemēram, patiesība par Staļina nāvi, – norādīja Harijs.
– Tu nekad vēl neesi tā aizrāvies ar kaut ko, – Gincburgs secināja, – taču iespējams, ka nebūtu prātīgi bakstīt lielo lāci. Jaunajam stingrās līnijas piekritēju režīmam cilvēktiesības ir vienaldzīgas, un viņi neinteresēsies par valsti, no kuras tu esi nācis.
– Kāda jēga būt PEN kluba prezidentam, ja es nevaru brīvi paust savus uzskatus?
Senlaicīgais pulkstenis uz grāmatplaukta Gincburgam aiz muguras nosita divpadsmit.
– Varbūt aiziesim uz manu klubu pusdienās un apspriedīsim ne tik strīdīgus jautājumus, piemēram, par Sebastjanu.
– Manuprāt, viņš grasās bildināt amerikānieti.
– Es vienmēr esmu zinājis, ka puisis ir gudrs, – Gincburgs piezīmēja.
Kamēr Samanta un Sebastjans apbrīnoja veikalu skatlogus Piektajā avēnijā un Harijs kopā ar izdevēju Hārvarda klubā izbaudīja liellopa steiku ar kauliņu, pie elegantas sarkanbrūna smilšakmens ēkas Sešdesmit ceturtās ielas un Parka avēnijas krustojumā apstājās dzeltens taksometrs.
Izkāpa Emma, nesot kurpju kasti ar uzrakstu Crockett & Jones. Tajā bija melnas devītā izmēra kurpes no nemītas ādas. Emma zināja, ka tēva brālēnam Elisteram tās lieliski derēs, jo viņš savus apavus vienmēr pasūtina Džērminstrītā.
Skatīdamās uz ārdurvju spožo misiņa klauvēkli, Emma atcerējās pirmo reizi, kad devās augšup pa šiem pakāpieniem. Viņa bija pavisam jauna, tikko pārsniegusi pusaudzes gadus, drebēja kā apšu lapa un vēlējās aizbēgt, bet – bija iztērējusi visu naudu, lai aizbrauktu uz Ameriku, un nepazina Ņujorkā nevienu citu, kam lūgt palīdzību cietumā ieslodzītā Harija meklēšanā. Laimīgā kārtā viņa satikās ar vectēva māsu Filisu un Anglijā atgriezās tikai pēc gada – kad uzzināja, ka Harija Amerikā vairs nav.
Šoreiz viņa pakāpienus pieveica daudz pārliecinātākā gaitā, stingri uzsita ar klauvēkli, tad paspēra soli atpakaļ un gaidīja. Par ierašanos viņa nebija paziņojusi, taču jutās pilnīgi droša, ka tēva brālēns būs mājās. Elisters nesen aizgāja pensijā no vecākā partnera vietas advokātu birojā ”Simpsons, Elbions un Stjuarts”, bet noteikti nevēlējās pārcelties uz laukiem pat nedēļas nogalēs. Viņš bija caurcaurēm ņujorkietis un dzimis šai namā, kur acīmredzot arī nomirs.
Pēc mirkļa durvis atvērās, un Emma pārsteigta ieraudzīja pazīstamu vīrieti melnos vizītsvārkos, svītrotās biksēs, baltā kreklā un pelēkā kaklasaitē. ”Dažas lietas patiešām nemainās.” Kopš pēdējās tikšanās bija pagājuši vairāk nekā divdesmit gadi.
– Priecājos jūs redzēt, Kliftones kundze! – viņš sacīja, it kā Emma ciemos ierastos ik dienu.
Emma apmulsusi centās atcerēties šī cilvēka vārdu. ”Harijs to nemūžam neaizmirstu!”
– Arī es priecājos, – viņa izdvesa. – Es cerēju aprunāties ar savu radinieku Elisteru, ja viņš ir mājās.
– Diemžēl ne, kundze, – virssulainis sacīja. – Stjuarta kungs ir aizbraucis uz bērēm un tikai rīt atgriezīsies no Konektikutas. Tiek glabāts Bendžamins Ratledža kungs, bijušais partneris firmā. – Vilšanos Emmai neizdevās apslēpt. Virssulainis sacīja: – Varbūt vēlaties ienākt? Es uzvārīšu
