style="font-size:15px;"> – Kāpēc jūs tā apgalvojat?
– Uzzinājuši, ka atliek vien uzrakstīt sūdzību, lai dabūtu bezmaksas braucienu, pārējie pasažieri tūdaļ ķersies pie spalvām.
– Iespējams, ka ne visi domā līdzīgi jums, – aizrādīja admirālis.
– Tieši tāpēc es esmu valdē, – attrauca Bingems.
– Jūs teicāt, ka apmierinājušies visi, izņemot vienu, – sacīja Džims Noulss.
– Jā, – Emma apstiprināja. – Diemžēl viens amerikānis draud iesūdzēt mūsu kompāniju un apgalvo, ka trijos naktī bijis uz klāja un nav ne redzējis, ne dzirdējis Karalisko floti, taču trieciena laikā salauzis potīti.
Piepeši valdes locekļi sāka runāt visi vienlaikus. Emma pagaidīja, kamēr viņi aprims.
– Man ar… – Viņa ieskatījās mapē. – …Heidenu Renkina kungu ir tikšanās divpadsmitos.
– Cik amerikāņu ir uz klāja? – vaicāja Bingems.
– Apmēram simts.
– Cerēsim, ka ne visi ir advokāti, kas piepelnās uz nelaimes gadījumu rēķina, citādi mēs visu atlikušo mūžu pavadīsim tiesas zālēs. – Ap galdu atskanēja nervozi smiekli. – Lūdzu, Emma, apstipriniet, ka Renkina kungs nav advokāts.
– Ir vēl ļaunāk, – viņa atbildēja. – Viņš ir politiķis. Luiziānas štata parlamenta Pārstāvju palātas loceklis.
– Tārps, kuram palaimējies nonākt svaigu ābolu mucā, – norūca Dobss, valdes loceklis, kurš parasti izteicās diezgan reti.
– Es neuztveru jūsu domu, – no otras galda puses ierunājās Klaivs Enskots.
– Vietējais politiķis, kurš acīmredzot saskatījis iespēju iegūt nacionāla līmeņa popularitāti.
– Tā tik mums vēl trūka, – norūca Noulss.
Kādu mirkli valdīja klusums, ko beidzot lietišķā tonī pārtrauca Bobs Bingems:
– Mums viņš jānogalina. Atliek izlemt, kurš nospiedīs mēlīti.
– Tad jau es, – ieminējās Džailss, – jo arī es esmu tārps ābolu mucā. – Dobss izskatījās piedienīgi apmulsis. – Es mēģināšu aprunāties un vienoties ar viņu pirms divpadsmitiem, iekams viņš ticies ar jums, priekšsēdētāj. Cerēsim, ka viņš ir demokrāts.
– Paldies, Džails, – Emma sacīja, joprojām nespēdama pierast pie tā, ka brālis viņu dēvē par priekšsēdētāju.
– Cik plaši ir kuģa bojājumi pēc sprādziena? – vaicāja Pīters Meinārds.
Visu acis pievērsās galda pretējam galam, kur sēdēja kapteinis Tērnbuls.
– Ne tik plaši, kā es baiļojos. – Kapteinis piecēlās. – Ir cietusi viena no četrām galvenajām dzenskrūvēm, un to nomainīt es varēšu tikai pēc atgriešanās Eivonmautā. Nelielu triecienu ir dabūjis arī korpuss.
– Vai mēs būsim spiesti samazināt ātrumu? – jautāja Maikls Keriks.
– Jā, bet neviens nepamanīs, ka mēs stundā pieveicam divdesmit divus, nevis paredzētos divdesmit četrus mezglus. Atlikušās dzenskrūves strādā nevainojami, un es allaž esmu ticējis, ka Ņujorkā ieradīsimies ceturtajā agri no rīta, tātad tikai pats acīgākais pasažieris pamanīs, ka esam dažas stundas nokavējušies.
– Varu saderēt, ka Renkins pamanīs, – Noulss iebilda. – Kā jūs bojājumus izskaidrojāt komandai?
– Man neko nevajadzēja skaidrot. Viņiem algu nemaksā par jautājumu uzdošanu.
– Kas notiks ar atgriešanos Eivonmautā? – vaicāja Dobss. – Vai ir cerības pagūt laikus?
– Mūsu inženieri strādās, galvu nepaceldami, lai salabotu pakaļgalu tajās trīsdesmit sešās stundās, ko pavadīsim Ņujorkas dokos. Līdz aizkuģošanas brīdim viss būs priekšzīmīgā kārtībā.
– Lieliski, – admirālis noteica.
– Taču tā varētu būt niecīgākā no mūsu problēmām, – sacīja Enskots. – Neaizmirstiet, ka mums uz klāja ir Īru republikāņu armijas šūniņa, un Dievs vien zina, ko vēl viņi ieplānojuši.
– Trīs jau ir arestēti, – kapteinis atgādināja, – burtiski iekalti važās un tiks nodoti Ņujorkas varas iestādēm.
– Vai nav iespējams, ka te ir arī citi kaujinieki? – jautāja admirālis.
– Ja ticam pulkvedim Skotam-Hopkinsam, parasti Īru republikāņu šūniņu veido četri vai pieci kaujinieki, tātad ir pilnīgi iespējams, ka te palicis vēl pārītis, taču viņi tagad turēsies zemāk par zāli. Operācija ir izgāzusies, un tas nav sasniegums, ar ko dižoties Belfāstā. Un es varu apliecināt, ka cilvēks, kurš piegādāja ziedus uz valdes priekšsēdētājas kajīti, jau ir pametis kuģi pirms izbraukšanas no ostas. Iespējamie līdzzinātāji diez vai pievienosies mums atpakaļceļā.
– Es iztēlojos kaut ko varbūt vēl bīstamāku par Renkinu un īriem, – sacīja Džailss, pieredzējis politiķis, Bristoles doku apgabala pārstāvis parlamentā.
– Kas tev prātā? – noprasīja Emma, raudzīdamās brālim tieši acīs.
– Ceturtā vara. Neaizmirstiet, ka cerībā uz pozitīvām atsauksmēm braucienā saaicinājāt žurnālistus. Tagad viņiem būs ekskluzīvs materiāls.
– Tiesa, taču neviens ārpus šīm sienām nezina, kas pagājušonakt patiesībā noticis, turklāt ielūgumu pieņēma tikai trīs žurnālisti, no Telegraph, Mail un Express.
– Precīzi trīs žurnālistu par daudz, – secināja Noulss.
– Express ir atsūtījis ceļojumu korespondentu, – Emma skaidroja, – kurš jau pusdienlaikā ir pamatīgi iereibis, tādēļ es parūpējos, lai viņa kajītē allaž būtu vismaz divas pudeles viskija un džina. Mail sponsorē divpadsmit biļetes, tātad diez vai ir ieinteresēti sacelt ažiotāžu. Taču Dereks Hārts no Telegraph jau ošņājas apkārt un uzdod jautājumus.
– Kolēģi viņu dēvē par Nelokāmo, – teica Džailss. – Vajadzēs viņam pasniegt kādu iespaidīgu sižetu, lai puisim ir nodarbošanās.
– Kas var būt iespaidīgāks par ”Bakingemas” uzspridzināšanu un nogremdēšanu pirmajā kuģojumā?
– Iespējamā Lielbritānijas nogremdēšana, kur roku pieliks leiboristu valdība. Mēs grasāmies paziņot par pusotra miljarda mārciņu aizņēmumu no Starptautiskā Valūtas fonda, lai mēģinātu apturēt sterliņa lejupslīdi. Telegraph redaktors labprāt vairākas lapas aizpildīs
