es nemoralizēju, – attrauca Emma. – Ja es to būtu zinājusi, tad vairāk nopelnītu, jo viņi apmestos vienā kajītē, bet Samantai atvēlēto es pārdotu citam pasažierim.
Ceturtā nodaļa
– Priecājos, ka varējāt atlidot nekavējoties, – sacīja sers Elans Redmeins. It kā pulkvedim būtu iespēja izvēlēties.
Britu Īpašā aviācijas dienesta komandieris telegrammu saņēma brīdī, kad nokāpa no ”Bakingemas” klāja Ņujorkā. Automobilis viņu aizveda uz Kenedija lidostu, un viņš ar pirmo reisu atgriezās Londonā. Pie trapa Hītrovā viņu gaidīja cits automobilis un šoferis.
– Valdības sekretārs uzskatīja, ka jūs vēlēsieties izlasīt šo rīta avīzi, – šoferis noteica un uzsāka ceļu uz Vaitholu.
”Sirdī jūs zinājāt, ka viņš zaudēs” – tāds bija Telegraph virsraksts pirmajā lappusē. Pulkvedis šķirstīja avīzi, taču neatrada nevienu materiālu, kurā būtu pieminēta ”Bakingema” vai ko būtu parakstījis Dereks Hārts. ”Ja tāds būtu, tad sāktos pirmajā lapā, un Lindona Džonsona pārliecinošā uzvara vēlēšanās tam nespētu patraucēt.”
Glaimojoši par ”Bakingemu” vidējās lappusēs bija uzrakstījis Daily Express ceļojumu korespondents, cildinot iespēju ar brīnišķīgu luksusa laineri šķērsot Atlantijas okeānu. Daily Mail publicēja fotogrāfiju ar divpadsmit veiksmīgajiem lasītājiem pie Brīvības statujas. Vēl divpadsmit bezmaksas biļetes panāca to, ka ne ar rindiņu nebija pieminētas Karaliskās flotes sagādātās neērtības.
Pēc stundas, nepārģērbies un neskuvies, pulkvedis SkotsHopkinss jau sēdēja pretī valdības sekretāram viņa kabinetā Dauningstrītas desmitajā numurā.
Iesāka pulkvedis ar īsu ziņojumu par notikumiem.
– Vismaz kāds labs iznākums, – sacīja sers Elans, no rakstāmgalda apakšas izvilkdams un sev priekšā nolikdams plakanu portfeli. – Pateicoties jūsu dienesta kolēģiem, mēs atradām Īru republikāņu armijas noliktavu Betersi rajonā, kā arī vairāk nekā divdesmit trīs tūkstošus mārciņu skaidrā naudā. Tā bija paslēpta taksometrā, kas aizveda Martinesu uz Hītrovas lidostu. Man ir aizdomas, ka četrpirksti Kevinu Refertiju drīz dēvēs par trīspirksti, ja viņš nespēs izskaidrot teritoriālās vienības komandierim, kas noticis ar naudu.
– Kur tagad ir Martiness?
– Mūsu vēstnieks Buenosairesā apliecina, ka apmeklē ierastās vietas. Nedomāju, ka mēs vēl kādreiz satiksim donu Pedro Vimbldonā vai Eskotā.
– Un Dohertijs un viņa tautieši?
– Visi ir ceļā uz Ziemeļīriju. Ar Karaliskās flotes kuģi, nevis luksusa laineri. Pēc nonākšanas Belfāstas dokos viņus nekavējoties vedīs uz tuvāko cietumu.
– Kādas ir apsūdzības?
– To mēs vēl neesam izlēmuši, – atbildēja sers Elans.
– Kliftones kundze brīdināja, ka Telegraph žurnālists ošņājas apkārt un uzdod pārāk daudz jautājumu.
– Dereks Hārts. Riebeklis ignorēja Džailsa stāstu par aizņēmumu no Starptautiskā Valūtas fonda un sacerēja rakstu par nakts incidentu. Par laimi, manuskriptā bija tik daudz ”ja” un ”bet”, ka nebija grūti pārliecināt redaktoru to nepublicēt. Arī tādēļ, ka viņš krietni vairāk interesējās par to, kā vecās skolas stingrā kursa piekritējam Leonīdam Brežņevam negaidīti veikli izdevās stāties Hruščova vietā.
– Un kā tas izdevās? – jautāja pulkvedis.
– Izlasiet rītdienas Telegraph numuru.
– Kas būs ar Hārtu?
– Man stāstīja, ka viņš ir ceļā uz Johannesburgu, lai intervētu teroristu Nelsonu Mandelu. Uzdevums var izrādīties grūts, jo Mandela jau vairāk nekā divus gadus ir cietumā un žurnālistus viņam klāt nelaiž.
– Vai tas nozīmē, ka es varu atsaukt savu komandu no Kliftona ģimenes apsargāšanas?
– Vēl ne, – sers Elans atbildēja. – Īru republikāņi gan zaudēs interesi par Beringtoniem un Kliftoniem, jo vairs nav dona Pedro, kas maksā par pakalpojumiem, taču man ir jāpārliecina Harijs Kliftons par palīdzību citā lietā. – Pulkvedis iepleta acis, bet valdības sekretārs jau piecēlās kājās, ar rokasspiedienu atsveicinājās no Britu Īpašā aviācijas dienesta virsnieka un piebilda: – Mēs vēl sazināsimies.
– Vai esi izlēmusi? – Sebastjans jautāja. Tobrīd abi pagāja garām ”Laivu stacijas” kafejnīcai Centrālparka austrumu daļā.
– Jā, – teica Samanta, atlaizdama līgavaiņa roku. Sebastjans pagriezās pret viņu un nervozi gaidīja. – Es jau uzrakstīju Karaļa koledžai un paziņoju, ka vēlos pieņemt piedāvājumu un doktora disertāciju aizstāvēt Londonas universitātē.
Sebastjans neslēptā priekā palēcās un skaļi nokliedza:
– Urrā! – Neviens uz viņiem neatskatījās; tā bija Ņujorka. – Vai tas nozīmē, ka tu pārcelsies pie manis, tiklīdz es atradīšu jaunu dzīvokli? Mēs to varētu izvēlēties kopā, – viņš piebilda, iekams Samanta paguva kaut ko pateikt.
– Vai tu esi pārliecināts, ka to patiešām gribi? – viņa klusi pajautāja.
– Neapšaubāmi. – Sebastjans apskāva līgavu. – Tā kā tu uzturēsies Strendā, bet es strādāšu Sitijā, varbūt dzīvesvieta būtu jāmeklē kaut kur Izlingtonā?
– Tu esi pārliecināts?
– Tikpat pārliecināts kā par to, ka ”Bristoles laupītāji” nekad neiegūs kausu.
– Kas ir ”Bristoles laupītāji”?
– Mēs neesam tik labi pazīstami, lai es taviem pleciem uzkrautu viņu problēmas, – Sebastjans attrauca. Abi izgāja no parka. – Varbūt pēc kāda ilgāka laika es tev izstāstīšu par vienpadsmit bezcerīgiem vīriešiem, kas regulāri sagrauj manas sestdienas pievakares. – Viņi bija nonākuši Piektajā avēnijā.
Kad Harijs iegāja Viking Press birojā, priekštelpā sēdēja pazīstama jauna sieviete.
– Labrīt, Kliftona kungs, – sacīja Herolda Gincburga sekretāre, pasperdama soli uz priekšu, lai sasveicinātos. ”Interesanti, cik daudzi autori piedzīvo šādu laipnību,” Harijs prātoja. – Gincburga kungs jau gaida!
– Paldies, Kērstij, – Harijs atbildēja. Sekretāre ieveda viņu izdevēja kabinetā ar ozolkoka paneļiem. Pie sienām karājās pagātnes un mūsdienu autoru, proti, Hemingveja, Šova, Ficdžeralda un Folknera fotogrāfijas. ”Vai man būtu vispirms jānomirst, lai nokļūtu šai portretu galerijā?”
Lai arī gandrīz septiņdesmit gadus vecs, Gincburgs pielēca kājās brīdī, kad Harijs parādījās durvīs. Harijs pasmaidīja. Ģērbies trīsdaļīgā uzvalkā
