to nocirtis britu policists pratināšanas laikā, un daži tam noticēja.
Vilcinādamies Refertijs iebāza revolveri kabatā un lēni aizsoļoja līdz Martinesam, kas sagumis sēdēja krēslā tā, ka galva atradās starp ceļgaliem. Viņš pieliecās un atraisīja auklas ap potītēm un delnu locītavām. Martiness sabruka uz grīdas, bet Refertijs viņu sagrāba aiz matiem, pieslēja kājās, uzmeta plecā gluži kā tādu kartupeļu maisu un iegrūda taksometra aizmugures sēdeklī. Uzplaiksnīja cerība, ka upuris varbūt pretosies un tad… Diemžēl ne.
Viņš izstūrēja no noliktavas, aizslēdza durvis un devās uz Hītrovu, pievienodamies satiksmes straumē vēl dažiem taksometra vadītājiem.
Dažu jūdžu attālumā no lidostas Martiness atguva samaņu. Šoferis vēroja viņu atpakaļskata spogulī. Martiness vairākas reizes samirkšķināja plakstus un palūkojās ārā pa logu, kur garām slīdēja piepilsētas māju rindas. Atskārtis visu, kas noticis, viņš paliecās uz priekšu un izvēmās. Refertija kolēģis nepriecāsies.
Beidzot donam Pedro izdevās izsliet ļengano augumu taisni. Viņš abām rokām ieķērās sēdekļa malā un paraudzījās uz savu bendi. ”Kāpēc viņš pārdomāja? Hm, varbūt tikai nomainīs nāvessoda izpildes vietu.” Martiness pavirzījās mazliet uz priekšu un meklēja iespēju aizbēgt, taču Refertijs viņu uzmanīgi vēroja atpakaļskata spogulī.
Šoferis nogriezās no galvenā ceļa un atbilstoši norādēm tuvojās ilgtermiņa autostāvvietai, uzbrauca augšējā līmenī un apstājās tālākajā stūrī, tad izkāpa no automobiļa, atslēdza bagāžnieku un attaisīja somas rāvējslēdzēju, vēlreiz nopriecādamies par glīti sasaiņotajām piecu mārciņu banknotēm. ”Kā gribētos aizvest tās mājup!” Diemžēl nedrīkstēja pieļaut, ka viņu notver ar tik iespaidīgu summu. Reisus uz Belfāstu drošības dienests uzraudzīja pastiprināti.
No somas viņš izņēma argentīnieša pasi, pirmās klases biļeti uz Buenosairesu un desmit mārciņas skaidrā naudā. Tad viņš iemeta revolveri somā – arī to nedrīkstēja ņemt līdzi –, aiztaisīja bagāžnieku, atvēra šofera puses durvis un pabāza atslēgas un stāvlaukuma talonu zem sēdekļa, kur tos vēlāk dabūs kolēģis. Pēc tam viņš attaisīja aizmugures durvis un pakāpās sānis, lai Martiness varētu izkāpt. Gūsteknis pat nekustējās. ”Vai viņš grasās bēgt?” Refertijs prātoja. ”Nē, ja viņam dzīvība dārga, tad izmetīs šīs muļķības no galvas. Viņš taču nezina, ka ieroci es atstāju somā.”
Refertijs sagrāba Martinesu aiz elkoņa, izrāva no automobiļa un aizvilka uz tuvākās izejas pusi. Kāpnēs pa ceļam uz pirmo stāvu abiem garām pagāja divi vīrieši. Refertijs uz viņiem pat nepaskatījās.
Līdz termināļa ēkai viņi klusēja. Uzgaidāmajā telpā Refertijs pasniedza Martinesam pasi, biļeti un divas piecu mārciņu banknotes.
– Un pārējais? – norūca dons Pedro. – Jūsu kolēģi nespēja uzspridzināt ”Bakingemu”.
– Uzskati sevi par laimīgu jau tāpēc vien, ka paliki dzīvs, – Refertijs atcirta, tad veikli pagriezās un nozuda pūlī.
Acumirkli dons Pedro prātoja, ka vajadzētu doties atpakaļ pie taksometra un paņemt naudu, taču tūdaļ pārdomāja, negribīgi aizsoļoja līdz British Airways Dienvidamerikas reģistrācijas galdam un pasniedza biļeti darbiniecei.
– Labrīt, Martinesa kungs, – viņa sacīja. – Ceru, ka Anglijā pavadītais laiks bija patīkams.
Trešā nodaļa
– Kur tu dabūji zilumu zem acs, tēt? – noprasīja Sebastjans, kad pievienojās ģimenei brokastīs ”Bakingemas” grilzālē.
– Tava māte man iesita, jo es apgalvoju, ka viņa krāc, – Harijs atbildēja.
– Es nekrācu, – iebilda Emma, ziezdama uz maizes sviestu.
– Kā tu zini, ja tobrīd esi aizmigusi? – Harijs pavaicāja.
– Un kas gadījās tev, tēvoci Džails? Mana māte salauza tev roku, jo arī tu apgalvoji to pašu? – Sebastjans jautāja.
– Es nekrācu! – Emma atkārtoja.
– Paklau, Sebastjan, – stingrā tonī sacīja Samanta, – nevajag uzdot jautājumus, uz kuriem cilvēki nevēlas atbildēt.
– Tu runā gluži kā diplomāta meita, – Džailss secināja, uzsmaidīdams Sebastjana saderinātajai.
– Tu runā gluži kā politiķis, kas negrib atbildēt uz jautājumu, – Sebastjans noteica. – Taču es noskaidrošu…
– Labrīt, šeit kapteinis! – ieķērkstējās skaļrunis. – Patlaban mūsu ātrums ir divdesmit divi mezgli. Temperatūra ir sešdesmit deviņi grādi pēc Fārenheita, un nākamajās divdesmit četrās stundās laika apstākļu izmaiņas nav gaidāmas. Ceru, ka jums priekšā ir lieliska diena. Izmantojiet visas brīnišķīgās iespējas, ko ”Bakingema” jums piedāvā, īpaši sauļošanās guļamkrēslus un peldbaseinu uz augšējā klāja. – Pēc ilgākas pauzes viņš turpināja: – Daži pasažieri man ir jautājuši par skaļu troksni, kas viņus pamodinājis nakts vidū. Varu paziņot, ka ap trijiem naktī Karaliskā flote Atlantijas okeānā sarīkojusi mācības. Viņi gan atradās vairāku jūras jūdžu attālumā, taču skaidrā naktī skaņa izplatās diezgan tālu. Es atvainojos ikvienam, kuru pamodināja lielgabala šāvieni, bet pats pasaules kara laikā esmu dienējis flotē un zinu, cik nozīmīgas ir šādas mācības. Un es varu droši apgalvot, ka mūsu kuģim un pasažieriem ne sekundi nav draudējušas briesmas. Paldies par uzmanību, un vēlu patīkamu atlikušo dienu!
Sebastjans sprieda, ka šo paziņojumu kapteinis lasījis no papīra, un pāri galdam palūkojās uz māti – nebija šaubu par to, kurš tekstu sacerējis.
– Kaut es būtu valdes loceklis! – viņš noteica.
– Kāpēc? – Emma pajautāja.
– Tad, – atbildēja Sebastjans, – es varētu noskaidrot, kas naktī patiešām ir noticis.
Desmit vīri palika stāvam, kamēr Emma ieņēma vietu galda galā – neierastu vietu, jo ”Bakingemas” deju zāle gan nebija piemērota valdes ārkārtas sapulcēm.
Neviens no kolēģiem nesmaidīja. Lielākā daļa šo kungu bija piedzīvojusi krīzes, taču tik briesmīgu nekad. Pat admirālis Samerss bija sakniebis lūpas. Emma atvēra zilo ādas mapi – Harija dāvanu, apsveicot ar kļūšanu par valdes priekšsēdētāju. ”Tieši Harijs brīdināja mani par problēmām un atrisināja tās,” viņa sev atgādināja.
– Ir lieki pieminēt, ka viss, ko mēs šodien apspriedīsim, ir strikti konfidenciāls, taču es vēlos aizrādīt, ka uz spēles ir likts Beringtonu kuģniecības liktenis un ikviena pasažiera drošība, – Emma sacīja un palūkojās darba kārtībā, ko bija sagatavojis kompānijas sekretārs Filips Vebsters dienu pirms izbraukšanas no Eivonmautas. Šis dokuments bija zaudējis aktualitāti. Jaunajā darba kārtībā tika iekļauts viens punkts. – Es sākšu ar paziņojumu par nakts notikumiem, ko neatspoguļosim protokolā. Pēc tam mēs izlemsim, kā rīkoties. Mazliet pēc trijiem vīrs mani pamodināja… – Divdesmit
