bija kļuvis par teroristu uzbrukuma mērķi, taču mums, par laimi…
Amerikānis atvēcinājās.
– Detaļas es negribu zināt. Sakiet, kā es varu palīdzēt!
– Mēģiniet pārliecināt savus tautiešus uz šī kuģa, ka to patiešām satricināja Karaliskās flotes zalves. Ja tas izdotos, es pazīstu kādu, kas jums būtu ārkārtīgi pateicīgs.
– Jūsu māsa? – Vairs nebrīnīdamies, Džailss pamāja ar galvu. Renkins turpināja: – Pirmīt es redzēju viņu uz augšējā klāja pēc skata absolūti bezrūpīgu. Manuprāt, tā nerīkotos atbildīga valdes priekšsēdētāja, kura nemaz neaizraujas ar sauļošanos. Tobrīd es sapratu, ka radušās nopietnas problēmas.
– Mana vaina. Bet mēs grasāmies…
– Kā jau teicu, atsvabiniet mani no detaļām. Gluži tāpat kā viņu… – Renkins pievērsās portretam uz grāmatas vāka. – Mani neinteresē virsraksti rītdienas avīzēs. Es jau pietiekami ilgi esmu politikā, tādēļ izpildīšu jūsu lūgumu. Taču tas nozīmēs, ka jūs esat man pakalpojumu parādā, ser Džails. Gan pienāks laiks to pieprasīt, – viņš piebilda un atsāka lasīt ”Rūzvelta dzīvi”.
– Vai mēs jau esam dokos? – jautāja Sebastjans, kopā ar Samantu pievienojies ģimenei pie brokastu galda.
– Pirms vairāk nekā stundas, – Emma paskaidroja. – Lielākā daļa pasažieru jau ir nokāpuši krastā.
– Tev šī ir pirmā vizīte Ņujorkā, – Samanta sacīja, kad Sebastjans apsēdās viņai blakus, – un mums ir tikai trīsdesmit sešas stundas līdz braukšanai atpakaļ uz Angliju, tādēļ mēs nedrīkstam zaudēt ne sekundi.
– Kāpēc kuģis paliks ostā vien trīsdesmit sešas stundas? – Sebastjans interesējās.
– Naudu var nopelnīt tikai tad, ja kustas, turklāt par dokiem jāmaksā šausmīga nauda.
– Vai atceraties savu pirmo ceļojumu uz Ņujorku, Kliftona kungs? – jautāja Samanta.
– Protams, – izjusti atbildēja Harijs. – Mani arestēja par slepkavību, kuru nebiju pastrādājis, un pusgadu pavadīju Amerikas cietumā.
– Man ļoti žēl, – Samanta novilka, atcerējusies visu, ko Sebastjans bija stāstījis. – Piedodiet tādu netaktiskumu! Nevajadzēja atgādināt jums par tik nepatīkamiem notikumiem.
– Nekas, – attrauca Harijs. – Un pielūko, lai Sebastjanu nearestē, jo es negribu, lai tā kļūst par ģimenes tradīciju.
– Noteikti, – Samanta apsolīja. – Es jau esmu ieplānojusi iešanu uz Metropoles mākslas muzeju, Centrālparku, ”Sardi” restorānu un Frika muzeju.
– Tas bija Džesikas iemīļotākais muzejs, – noteica Emma.
– Kuru viņa ne reizi neapmeklēja, – Sebastjans piebilda.
– Nepaiet ne diena, kad es neilgotos pēc viņas, – Emma turpināja.
– Un es nožēloju, ka nepaguvu labāk iepazīt viņu, – atzina Samanta.
– Es allaž uzskatīju, ka nomiršu ātrāk par savu jaunāko māsu, – piezīmēja Sebastjans. Iestājās ilgs klusums. Tad viņš, nepārprotami vēlēdamies mainīt tematu, sacīja: – Tātad uz naktsklubiem neiesim?
– Tādām vieglprātībām nav laika, – Samanta attrauca. – Bet tētis sagādāja mums divas biļetes uz teātri.
– Ko jūs skatīsieties? – painteresējās Emma.
– ”Hallo, Dollij!”
– Un tā nav vieglprātība? – Harijs iebilda.
– Tētim arī Vāgnera ”Nībelungu gredzens” liekas mazliet par modernu, – paskaidroja Sebastjans un pavaicāja: – Kur ir tēvocis Džailss?
– Viņš kuģi pameta viens no pirmajiem, – Emma teica. Viesmīlis tobrīd ielēja viņai otru kafijas porciju. – Mūsu vēstnieks aizveda viņu uz Apvienotajām Nācijām, lai varētu mierīgi apspriest viņa uzrunu pēcpusdienas sesijā.
– Varbūt arī mums vajadzētu apmeklēt ANO? – prātoja Samanta.
– Diez vai, – Sebastjans attrauca. – Kad es pēdējoreiz klausījos tēvoča runu, viņš piedzīvoja sirdstrieku un tāpēc nekļuva par Leiboristu partijas vadītāju.
– Nekad agrāk tu par to neesi stāstījis!
– Tu vēl daudz ko nezini par mūsu ģimeni, – atzina Sebastjans.
– Starp citu… – Harijs iesāka. – Es piepeši atcerējos, ka vēl neesmu tevi apsveicis ar ievēlēšanu valdē.
– Paldies, tēt. Es esmu izlasījis pēdējās sapulces protokolu un nespēju vien sagaidīt… – Sebastjans ieraudzīja nemieru mātes sejā. – …tikšanos ar kolēģiem, īpaši jau ar admirāli.
– Tā būs unikāla. – Emma joprojām bažījās, ka tā būs pēdējā valdes sēde viņas vadībā. ”Ja patiesība nāks gaismā, es būšu spiesta atkāpties.” Atmiņas par to satraukumu pilno rītu uz jūras gan pamazām izplēnēja, un viņa jutās mierīgāka, jo ”Bakingema” bija Ņujorkas ostā. Viņa palūkojās ārā pa logu. Cik vien tālu varēja saskatīt, neredzēja nevienu preses okšķeri, kas skaļi izkliedz jautājumus un knikšķina zibspuldzes. ”Varbūt viņus vairāk interesē prezidenta vēlēšanu rezultāts. Vienalga, es atviegloti uzelpošu tikai pēc tam, kad dosimies atpakaļceļā uz Eivonmautu.”
– Kā tu pavadīsi dienu, tēt? – vaicāja Sebastjans, pārtraukdams mātes apceri.
– Man paredzētas pusdienas ar izdevēju Heroldu Gincburgu. Es acīmredzot uzzināšu, ko viņš domā par manu jaunāko grāmatu.
– Vai es drīkstu cerēt uz kādu pirmo eksemplāru manai mammai? – Samanta jautāja.
– Protams, – atbildēja Harijs.
– Deviņi dolāri un deviņdesmit deviņi centi. – Sebastjans pastiepa roku. Samanta viņam plaukstā ielika karstu vārītu olu. – Un tu, mamm? Krāsosi bortu?
– Pat neuzdrošinies pamudināt viņu, – Harijs sacīja bez humora balsī.
– Es no kuģa nokāpšu pēdējā un atgriezīšos pirmā. Bet vispār es grasījos apciemot tēva brālēnu Elisteru un atvainoties par to, ka neierados uz viņa mātes Filisas bērēm.
– Tad Sebastjans bija slimnīcā, – Harijs atgādināja.
– Ar ko mēs sāksim? – noprasīja Sebastjans, salocījis salveti.
Samanta paraudzījās ārā pa logu, lai novērtētu laika apstākļus.
– Mēs
