tur nesaskatu nekādus sarežģījumus. Dari, kas nepieciešams, raksti to grafiku, bet es parūpēšos, lai Diānai tas būtu zināms.
Mirkli Mārnija sēdēja nekustīgi, skatienu pievērsusi savam šķīvim. Beigu beigās viņa pamāja ar galvu. – Labi, – viņa noteica. – Es jau šajā vakarā to uzrakstīšu.
Gils vēroja savu radinieci rūpīgi ar karoti smeļam zupu un ēdam maziem malciņiem. Zēns krēslā bija pussēdus, viena viņa kāja atradās uz zemes, it kā viņš gatavotos kuru katru brīdi aizbēgt projām. Es noliku savu karoti. Apetīte bija zudusi. “Kad gan mans dēls ir kļuvis par šo klusējošo, baiļu nomākto zēnu?” Vecāku laulības šķiršanu viņš bija pārdzīvojis gluži normāli, un es pūlējos arī pēc tam pavadīt tikpat daudz laika ar viņu, cik agrāk. Tikai pagājušajā gadā Diāna sāka sarežģīt man dzīvi un panāca, ka starp mūsu tikšanās reizēm mēdza aizritēt pat vairākas nedēļas. Iesākumā likās, ka tā ir laba zīme – Diānai parādījusies interese nemitīgi būt kopā ar dēlu. Kad es sapratu, cik ļoti biju kļūdījies, jau bija par vēlu.
Es paliecos tuvāk puisēnam. – Gil, tava tante Mārnija ir ieradusies no vietas, kur tarantuli un skorpioni dzīvo tikpat plaši kā pie mums kaijas un krabji.
Gila skatienā uzzibēja gaišums.
Mārnija pasmaidīja. – Nu, īsti nezinu, vai pateikšu precīzi, taču pagājušajos desmit gados es esmu redzējusi vairāk milzīgu spalvainu zirnekļu un dzeļošu kukaiņu, nekā reiz likās iespējams.
Pirmo reizi kopš vairāk nekā mēneša Gila sejā iepletās smaids. Zēns pamanīja, ka es viņu vēroju, un nekavējoties sāka pētīt savas rokas, it kā smaids būtu kļuvis par kādu aizliegtu kontrabandas preci. To atskārta arī Mārnija un sadrūma.
Ļoti vēlēdamies mainīt sarunas tematu, es atgāzos krēslā. – Vai tu joprojām burā, Mārnij? Es esmu redzējis visas tās trofejas. Un Diāna mēdza stāstīt par jūsu kuģošanas piedzīvojumiem jaunībā.
Bija skaidri manāms, ka atkal esmu izvēlējies aplamu tematu. Mārnijas vaibsti it kā sastinga, seja kļuva gluži bāla, un viņa, cik spēdama, izlikās pilnībā nodevusies ēdiena baudīšanai. Viņa lēnām novietoja karoti blakus šķīvim. – Tagad es dzīvoju tuksnesī. – Viņa izmocīja smaidu – kokainu un stīvu; tas man lika atcerēties klaunu, kas Gilam piederēja agrā bērnībā. – Tur nav okeāna.
Muļķīgā kārtā es turpināju: – Es arī reiz daudz kuģoju. Kad biju vēl zēns, Keipkodā. – Gils pat nepacēla galvu. Es apēdu karoti zupas, taču garšu nejutu. Lēnām noriju. – Varbūt kādu dienu mēs kopā varētu izbraukt okeānā?
– Varbūt, – Mārnija atteica tonī, kādu Diāna lietoja, kad viņas sacītais skaidri nozīmēja “nemūžam”.
Mārnija lēnām atbīdīja krēslu un pieskārās Džoenas rokai. – Vai drīkstu? – viņa vaicāja un paņēma vectēva karoti. Džoena pamāja, un Mārnija apsēdās krēslā, kuru kopēja bija atbrīvojusi. Kad Mārnija sāka vectēvu barot, viņa mutes kaktiņš, ko paralīze nebija skārusi, pacēlās smaidā. Un atkal jau mani satrieca tas, cik ļoti Mārnija atšķīrās no savas māsas. Neskatīdamās uz mani, viņa sacīja: – Vai tu, lūdzu, varētu sagatavot paplāti Diānai? Kad būsim pabeiguši, es gribētu viņai to aiznest.
Es sagrozījos krēslā. – Viņa neko neēdīs. Esmu jau pūlējies, taču nespēju piespiest, lai viņa ēd.
Viņa raudzījās manī. Abu māsu acis bija biedējoši līdzīgas. – Ja neiebilsti, es tomēr vēlētos pamēģināt.
– Ceru, ka tev paveiksies. – Es pamāju ar galvu. Viens no iemesliem, kālab es Mārniju paaicināju, bija tieši tas, ka Diāna pamazām izdēdēja un mūsu jau tā daudzcietušais dēls bija tam liecinieks. Es piecēlos. – Gil, ja esi paēdis, laiks mazgāties. Varbūt pēc tam mēs varētu paskatīties beisbola spēli uz lielā ekrāna manā kabinetā.
Mans bērns, kuru es ņēmu rokās, tiklīdz viņš ieraudājās, kad vēl bija zīdainis, kas labprāt sēdēja somā man uz muguras, tiklīdz pats spēja taisni noturēt galvu, un kura pirmais vārds bija “tētis”, spēji atrāvās no manis. Es nolaidu roku gar sāniem. Pat man pašam bija saklausāma nedrošība manā balsī. – Ej nomazgājies, Gil. Pēc īsa brīža es aiziešu un paraudzīšos, kā tev sokas. – Gils klusām un līganām kaķa kustībām izslīdēja no krēsla. Šādu manieri viņš bija piesavinājies pēc negadījuma nakts. Es noskatījos, kā viņš aiziet. – Sagatavošu paplāti Diānai, – es sacīju un gāju uz virtuvi, neparaudzījies uz Mārniju, lai neredzētu viņas sejas izteiksmi.
Mārnija
Es uzmanīgi nesu paplāti augšup pa kāpnēm uz bēniņiem, kur bija iekārtota Diānas studija. Tā atradās mājas pagalma pusē, un no tās pavērās skats gan uz tālāk viļņojošo okeānu, gan uz māršu. Milzīgie logi ielaida telpā daudz gaismas. Reiz tā bija mūsu mātes studija, bet īsi pēc tam, kad mēs ar Diānu pārcēlāmies dzīvot šajā mājā, māsa darbistabu pārņēma savā ziņā. Atšķirībā no mammas, kura piecieta manu klātbūtni, kad gleznoja, Diāna allaž aizslēdza durvis, ļoti skaidri likdama noprast, ka mana atrašanās tur nav vēlama. Maniem vārgajiem gleznošanas mēģinājumiem tika atvēlēts šķūnītis, kur karstais gaiss un mitrums neveicināja labu iznākumu. Audums pievilga, bet krāsas kļuva pārāk biezas, lai ar tām kaut ko varētu iesākt. Un var jau būt, ka tieši tāds arī bija Diānas nolūks no paša sākuma.
Paplāti turēdama uz vienas rokas, ar otru pieklaudzināju pie durvīm. Atbildes nebija. Es piespiedu ausi pie raupjajām koka durvīm un uzmanīgi ieklausījos. Viss bija kluss. Arī pēc atkārtota klauvējiena neviens neatsaucās. Noliku paplāti zemē, tādējādi aizņemot vietu starp durvīm un kāpnēm. Ja māsa vēlēsies ieiet, viņai paplāte noteikti būs jāpaceļ; ja viņa jau atradās studijā, tad nevarēs iznākt no tās, nepaņēmusi manu nesumu. Varbūt, ka tas piespiedīs viņu apēst kaut kumosu. Es atcerējos, kāda viņa izskatījās pludmalē, un zināju, ka man noteikti jāpamēģina.
Lai kādas arī būtu manas jūtas pret Diānu, viņa tomēr bija mana māsa. Var jau būt, ka galu galā asinis patiešām ir biezākas par ūdeni. Vai arī es joprojām pūlējos iegūt mīlestību – kā biju darījusi visu savu mūžu.
Lēnām kāpu lejup, apstājos kāpņu laukumiņā un paraudzījos pa logu. Dienā no turienes bija saskatāms okeāns, taču šai līdzīgās naktīs logs kalpoja par rāmi bezmēness absolūtās tumsas gleznai. Es nodrebinājos, jo zināju, kas atrodas ārā, un jau grasījos aizgriezties, kad tālumā pamanīju oranžu atblāzmu. Ugunskurs krastmalā. Es nojautu, kas pie tā sēž.
Drīz es nonācu foajē; mani vilināja mājas pagalma pusē dzirdamie beisbola spēles trokšņi. Nostājusies uz sliekšņa, es redzēju Kvinna muguru. Vieta viņam blakus bija tukša. Uz kafijas galdiņa viņam priekšā bija noliktas divas lielas bļodas ar popkornu. Abas pilnīgi neskartas.
Es devos pie sētas puses durvīm, priekšnamā pretēji paradumam atvēru galda atvilktni un izņēmu lukturīti, lai apgaismotu taku uz okeānu. Ieslēgusi uguntiņu, es devos turp, kur redzēju plīvojam trīsstūraino dzeltenīgo liesmu. Manas kājas labi atcerējās šo ceļu.
Naktī sajūta pludmalē bija vēl ļaunāka. Dienas gaismā vismaz varēja skaidri saskatīt, kur okeāna viļņi sitas pret krastu, un turēties no ūdens pa
