un aizbrāžas nekurienē. Tās bija pēdējās atmiņas par manas mātes seju.
Es pagriezos un mēģināju aiziet projām, bet Diāna mani apturēja. Viņas nagi sāpīgi iespiedās manā kailajā rokā. – Es nevēlos tavu piedošanu un esmu pārliecināta, ka man tāda vispār nav vajadzīga. Pie velna! – Viņa ļauni pasmīnēja, labi zinādama, ka mums nav ļauts lietot šādus vārdus vectēva mājā. – Labāk lasies pie joda no šejienes un neiedomājies man vēl kādu reizi ieminēties par to savu piedošanu! Nekad vairs! Vai dzirdēji, ko teicu? – Nu jau viņa kliedza, un es māsu tajā brīdī ienīdu. Un laikam jau nekad neesmu pārstājusi nīst.
Es izrāvu roku no Diānas tvēriena. – Lasies ellē! – es noteicu, parādot viņai, ka arī protu lādēties.
Māsa iesmējās, bet viņas sejā kaut kas mainījās. Tumsa pamazām izplēnēja – gluži tāpat lietū aizskalojas ūdenskrāsas no audekla. Kādu mirkli es atkal redzēju agrāko Diānu un jau pacēlu roku, lai viņai pieskartos.
Diāna uzgrieza man muguru, viņas pleci bija sakumpuši.
– Es jau tur esmu, Mārnij. Jau esmu tur.
Aiztraukusies projām no viņas istabas, es noslēpos savā skapī, aptvēru ceļgalus ar rokām un lūdzu Dievu, lai māsa mani neatrod. Vectēvs mani no turienes izvilka pēc trim stundām. Ar drebošu roku viņš noglāstīja man galvu, bet es sēdēju trīcēdama.
Tagad es stāvēju pie garderobes telpas un ar nagiem klusi pieklaudzināju pie durvīm. – Gil? Vai tev viss ir labi?
Klusums.
Es paklaudzināju atkal. – Gil? Vai drīkstu ieiet? Tikai es. Viena pati. – Un pēc tam es pateicu vārdus, kurus vienmēr biju vēlējusies dzirdēt no manas māsas lūpām. – Man ir vientuļi bez tevis. Vai drīkstu ieiet? – Es piespiedu pieri vēsajam kokam un aizvēru plakstus. – Lūdzu.
Klusi iečīkstēdamies, pagriezās rokturis, un durvis tika pavērtas par dažām collām, atklājot iekšā valdošo visaptverošo tumsu. Gaismas trīsstūris apspīdēja Gila zeltainos matus. Īsu mirkli manī atkal paraudzījās Diānas acis, un tad jau zēns steigšus nolieca galvu un pievērsa uzmanību kaut kam, ko turēja rokās.
Man radās izdevība pavērt durvis plašāk. Es iegāju, notupos puisēna priekšā un pārsteigta pamanīju, ka viņš rokās auklē okeāna gliemežvāku.
– Vai tu jūties labi? – es vaicāju.
Klusuma apņemts, viņš pastiepa gliemežvāku un pielika man pie auss. Man bija nepieciešami visi iekšējie spēki, lai neatrautos, neizsistu gliemežnīcu viņam no rokām, iespējami tālāk no manis. Tomēr es paliku turpat kā zemē ieaugusi un klausījos okeāna viļņu atbalsī, kas šalkoja no gliemežnīcas perlamutra dzīlēm.
Lai kā es pūlējos atvirzīties, Gila roka turēja gliemežnīcu man pie auss, neļaujot aizbēgt no manas pagātnes skaņām. Beidzot es saņēmu plaukstās Gila delnas, un tādējādi man radās iespēja pagriezties ar seju pret viņu. Dūmakainajā gaismā bija redzams, ka zēna acis ir valgas. Es sapratu, ka viņš raud.
Piesardzīgām kustībām izņēmu gliemežnīcu puisēnam no rokām un noliku to malā, pēc tam piekļāvu bērnu sev klāt, kā to agrāk bija darījis mans skarbais vectēvs. Gils klusītēm šņukstēja man pie pleca, viņa asaras samērcēja manu kreklu, un es glāstīju viņa mīkstos matus. Mana balss bija ļoti klusa un, likās, nemaz nenāca no manis. – Vai tu gribi, lai es palieku, Gil? Tu negribi, lai dodos projām?
Es pacēlu viņa seju augšup un ielūkojos tajā. Viņš vienu reizi nožagojās un neko neatbildēja, tikai pasniedzās ar roku tumsā sev aiz muguras, uzmeklēja gliemežvāku un pastiepa to man pretī. Es steigšus noliecu galvu, lai zēns neredzētu manas asaras. Lai gan nebiju pārliecināta par to, ko vēl viņš man lūdz, es skaidri zināju, ka nevaru doties projām. Mazā puisēna vēlmē es redzēju daļu no sevis – no meitenes, kura tiecās pie savas mātes, bet viņas vietā bija vien sāļais okeāna gaiss. Kāda manas dvēseles daļa atmaiga pret šo vēl ļoti jauno Mārniju un pret šo bērnu, kas apmaldījies pasaulē un savās jūtās.
– Es palikšu, Gil. Tevis labad.
Viņš apvija rokas man ap kaklu, un es sajutu pie vaiga mazliet asos gliemežnīcas sānus. Ar vienu roku Gils papliķēja man pa muguru, it kā sniegdams mierinājumu. Es tumsā pasmaidīju par šī vēl pavisam mazā zēna viedumu.
PIEKTĀ NODAĻA
Zemes orhidejām vienmēr ir nepieciešams mitrināt augsni. Epifītorhidejas mīt uz koku zariem. Tās nav uzskatāmas par parazītiem, jo neņem barības vielas no kokiem, uz kuriem iemājojušas. Tām ir gaisa saknes, kuras nokalst starp lietus periodiem.
Kvinns
Mārša palēnām stūma augšup sauli, kas itin negribīgi sāka iezīmēt blāvas gaismas svēdras caur biezo mākoņu segu, debesīs radot reptiļa ādai līdzīgus rakstus. Tā Gils ar savu māksliniecisko pasaules uztveri man reiz aprakstīja rītausmu. Mēs abi esam agrie putni, un Gils parasti jau gaidīja mani, kad es posos uz savu siltumnīcu. Mēs kopīgi vērojām saullēktu. Dēls man pievienojās siltumnīcā un uzdeva tūkstošiem jautājumu, kamēr es apkopu savas orhidejas. Viņš nekad nepieteicās palīdzēt, kā zinādams, ka iegremdēt pirkstus mitrajā mulčā man nozīmē to pašu, ko elpot. Un viņam, protams, bija taisnība. Orhideju pētīšana man daudz ko iemācīja par dzīvi un tikpat daudz arī par sievietēm. Pavisam noteikti krietni vairāk, nekā es apguvu trijos savas laulības gados. Un ar orhidejām vismaz bija skaidri zināms – ja rūpīgi laistīšu un pareizi mēslošu, augi mani apbalvos ar brīnišķīgiem ziediem.
Atskanēja klauvējiens pie siltumnīcas durvīm, un es nospriedu, ka atnācis Gils. Kopš negadījuma viņš vairs ne reizi nebija nācis pie manis uz siltumnīcu, tālab, patīkama pārsteiguma gaidu sildīts, pagriezos pret ieeju. Man nācās apslēpt savu lielo vilšanos, jo tas nebija viņš.
Durvju spraugā parādījās Mārnijas seja. Mati bija atglausti no sejas un savākti rūpīgā mezglā uz pakauša. “Nez vai viņa jelkad tos nēsā vaļā palaistus? Kā tas izskatās, kad mati krīt viņai pār pleciem?” Man likās, ka zinu. Protams. Biju redzējis gleznu, iekams Diāna to noņēma no dzīvojamās istabas sienas, atstādama vien švīkas sienas krāsojumā kā atgādinājumu.
Mārnija smaidīja. – Vai drīkstu ienākt? Vai šis ir piemērots laiks? – Viņas gludajā pierē bija ievilkušās raižu rievas.
Ar rokas kustību es aicināju viņu iekšā, tad atvēru ūdens krānu un sāku piepildīt lejkannu. – Kad esmu šeit, brīdis vienmēr ir piemērots.
Kamēr viņa ienāca pa stikla durvīm un uzmanīgi tās aizvēra aiz sevis, es sievieti rūpīgi vēroju. Viņai mugurā bija gaiši rakstaini svārki garumā līdz ceļgaliem, kājās sandales ar zemiem papēžiem. Bezpiedurkņu blūze bija cieši aizpogāta līdz kaklam. Zem apkaklītes mazliet izaicinoši pa laikam uzvizēja zelta ķēdīte. Es gandrīz pasmaidīju. Pat pielikusi īpašas pūles, viņa nespētu vēl vairāk atšķirties no Diānas. Un man nudien bija netverama nojausma, ka viņa ir pūlējusies.
– Kāpēc tā? – Mārnija vaicāja, ar roku noglauzdama matu mezglu, lai sauktu
