gaismām, tad izgājām ārā uz maza balkoniņa un pieturējāmies pie margām. Man ļoti gribējās redzēt spoku, un es visu laiku vēl skatījos iekšā pa logiem, lai pamanītu, ja viņa tur stāvētu kāpņu augšgalā. Gribēju redzēt, vai viņa ir līdzīga manai mammai, kas skatās man cauri, lai gan atrodas turpat man priekšā. Un es zinu, kāpēc viņa ir tāda. Vainīgs tas notikums tonakt uz jahtas. Domāju, ka savā prātā viņa joprojām ir tur – okeāna tumsā, augstajos viļņos. Tomēr ir jau labi. Man liekas, es nemaz tā īsti negribu viņu redzēt.
Tētis mani pēc negadījuma aizveda pie ārstes, un viņa uzdeva ļoti daudzus jautājumus par to, kas notika tajā naktī, kad mēs ar mammu paņēmām “Diženo” un izgājām atklātā okeānā. Man gribējās pateikt ārstei, ka manā prātā viss ir kārtīgi un droši noglabāts kā glītā dāvanu kastītē, kādas pasniedz uz Ziemassvētkiem. Tikai es to nekad neatvēršu. Nemūžam. Tieši tāpēc es nevaru runāt par to, kas notika. Es negribu nonākt ellē, bet tieši tur nokļūst meļi.
Mēs ar tēti braucām projām no Bāku salas, tā arī nesastapuši nevienu spoku, bet ir jau labi. Es esmu redzējis gana daudz rēgu, lai pietiktu visai manai atlikušajai dzīvei.
Mārnija
Apsēdusies savā vecajā gultā, es skatījos uz labi zināmajām ainavām, ko reiz bija gleznojusi māte un kas rotāja guļamistabas sienas kopš manas bērnības laikiem. Tajās visās bija atainota mārša: austeru kolonijas, ligzdojoši gārņi, no jūras izskaloti koki. Šie darbi man allaž lika atcerēties māti. Viņa bija līdzīga krastā augošajiem slaidajiem ciedriem, kas spītīgi ar saknēm turējās smiltīs, lai gan okeāns alkatīgi tās skaloja prom, atņemdams jebkādu drošību. Tā bija mana pasaule šajās četrās sienās; pasaule, kuru es nekad nebiju domājusi pamest, lai kā arī klātos. Tagad es skatījos uz gleznām, kuras joprojām izstaroja gluži netveramas vibrācijas un kuras ir radījis kaut kas mežonīgs. Man nekad nebija ienācis prātā, cik bīstami var kļūt, ja esi pienācis tam pārāk tuvu. Ceļasomas joprojām neatvērtas stāvēja uz grīdas pie durvīm, kur Kvinns tās atstājis. Es pūlējos iestāstīt sev, ka jāpieceļas, jāpieiet pie tām, jāizņem mantas, jāsakarina tukšajā garderobē mani praktiskie svārki un tie, kas iegādāti nenoteiktam mērķim. Tomēr šķita, ka es nekādi nespēju pakustēties. Mans lēmums nekavējoties doties projām, kuru apsvēru pludmalē, kaut kur pa ceļam atpakaļ uz māju bija zaudējis savu dedzinošo noteiktību. Tomēr es zināju, ka nevaru palikt. Uzturēšanās šeit, šajā vietā, kopā ar šiem cilvēkiem, bija pārāk smaga. Māte allaž sacīja, ka man pietrūkst drosmes. Man pietrūka drosmes okeāna gleznošanā izmantot purpura toni. Drosme un pārliecība mātes izpratnē vienmēr nozīmēja vienu un to pašu. Man pietrūka to abu.
Tad es apņēmīgi piecēlos, piegāju pie garderobes durvīm un ar kurpes purngalu atbīdīju tās vaļā, pastiepu roku uz priekšu un parāvu aukliņu, lai iedegtu spuldzīti. Gaisma iespīdēja visos stūros, līdzinādamās atdzīvinātām atmiņām. Lielākās daļas manu mantu vairs nebija te. Vectēvs tās bija sasaiņojis un atdevis labdarībai, kad es aizbraucu mācīties koledžā. Laikam jau viņš pat toreiz nojauta, ka man nav ne mazākā nodoma atgriezties.
Vēl sniedzoties pēc aukliņas gaismas ieslēgšanai, augšējā plaukta tumšajā stūrī es biju pamanījusi lielu gliemežnīcu un gandrīz biju gatava apzvērēt, ka varu sadzirdēt okeāna viļņu šalkas, kas joprojām skan tās smalkajās krokās. Tā es tur stāvēju, uztverdama skaņas, kurās, kā biju pārliecināta, varēju saklausīt pagātnes atmiņu balsis.
Es ātri izslēdzu gaismu un izgāju no garderobes telpas, gandrīz paklupdama pār Gilu, kurš klusi stāvēja manas gultas galvgalī. Satrūkusies tik tikko paguvu apslāpēt baiļu izsaucienu, tomēr satraukumā apvaldīju savu jautājumu, kāpēc viņš nav mani brīdinājis par savu klātbūtni. Un piepeši man kļuva kauns. Es notupos pie viņa un ieskatījos pazīstamajās acīs. – Vai viss ir kārtībā?
Viņš pamāja ar galvu, taču lūpās ievilkās tik tikko pamanāms smaids, kas liecināja, ka šie vārdi nespēj apmuļķot nevienu no mums. Es uzsmaidīju zēnam un noglāstīju viņam pieri, atglauzdama no tās matu šķipsnas. Puisēns smaržoja pēc sviedriem un sāļa ūdens, uz mitrās ādas un drēbēm bija smilšu graudiņi, it kā viņš bez mazākajām bailēm būtu stājies pretī bangām.
– Vai tavs tētis nedusmosies, ka tev atkal jāiet mazgāties dušā? – Gils izlikās nedzirdējis manu jautājumu un lēnām apstaigāja istabu, nopētīdams neizsaiņotās somas un tukšās atvilktnes. Es apsēdos uz gultas, papliķēju pa vietu sev blakus un nogaidīju, līdz viņš ieslīdēja pie manis uz dzeltenā gultas pārklāja. – Nemaz nevaru izteikt, cik daudz man nozīmē tas, ka beidzot varēju ar tevi iepazīties, Gil.
Zēns sēdēja, galvu noliecis, un skatījās uz savām rokām. Es pamanīju, ka viņam ir gari, slaidi pirksti, ļoti līdzīgi manas mammas pirkstiem.
Tobrīd es novērsos. – Man gribētos palikt te ilgāk un tevi labāk iepazīt, tomēr nedomāju, ka tas varētu izdoties.
Puisēna pirksti plucināja gultas pārklāja kokvilnas pušķīšus, un satrauktās kustības it kā atbalsojās manās saraustītajās domās. “Mārnij, tu te neko nevari iesākt. Dodies atpakaļ uz savu tuksnesi, kur mēnešiem nav lietus. Liec mūs mierā! Tu mums te neesi vajadzīga, un es negribu, lai tu šeit atrastos. Brauc vien mājās.” Es biju muļķe, ja iedomājos, ka man pietiks spēka palīdzēt Diānai. Pieņemdama, ka sešpadsmit gadus pēc mātes nāves mēs varēsim beidzot pārvarēt savu nesaprašanos un galu galā pieņemsim to, kas notika tajā liktenīgajā naktī.
Kaut kur mājā aizcērtoties noklaudzēja durvis. Gara acīm es skatīju Diānu, kas dodas augšup pa kāpnēm, cigarešu dūmu un sen savecējuša parfīma smārda ieskauta. Es pamanīju, ka Gila pleci saspringst un viņa skatiens sāk šaudīties pa istabu, it kā meklēdams paslēptuvi. Zēns ātri pielēca kājās un iemetās tumšajā garderobē, klusi aizvērdams durvis. Mirkli es gaidīju tuvojošos soļu troksni, kas tā arī neatskanēja. Atmiņā uzausa daudzas citas naktis, ko biju pavadījusi šajā guļamistabā un gaidījusi, kad atnāks Diāna un pateiks, ka viss atkal ir labi un ka viņa vēlas saņemt manu piedošanu. Tomēr piedošanu ir grūti izspiest no akmens, un tieši akmenī mana māsa bija pārvērtusies kopš dienas, kad mēs pārcēlāmies uz šo māju. Visas Diānas emocijas izpaudās tikai gleznās, ko viņa radīja. Man viņa neatstāja ne drusciņas. Reiz es pieļāvu kļūdu un gaidīju Diānu viņas istabā. Ieraudzījusi mani aizmigušu viņas gultā ar stepēto pārklāju, māsa ļoti sadusmojās. Viņa uzsvieda man savu svīteri, kas smaržoja pēc dūņām, zāles un vēl kādiem citiem aromātiem, kas man nelikās pazīstami. Un es sapratu, ka viņa slepus bijusi uz dabas rezervātu, un ne jau viena pati. Viena svītera poga trāpīja tieši man pa aci, un es ieraudājos.
– Mans Dievs! Es ceru, ka tas bija sāpīgi. Tev vajadzētu raudāt. Tev vajadzētu tik ļoti nožēlot to, ko esi izdarījusi, ka būtu jāraud katru tavas dzīves dienu!
Es neizpratnē skatījos uz viņu. Ko tad es tādu biju izdarījusi? Noriju asaras un pūlējos atsaukt atmiņā kādu no mūsu vectēva sprediķiem. Īsti skaidri nezināju, kā jāsaprot tas stāsts par otra vaiga pagriešanu, bet nojautu, ka tas varētu attiekties uz piedošanu tiem, kas mani aizskāruši. Es skatījos uz māsas seju un matiem, kurus māte bija tik bieži izvēlējusies attēlot savās gleznās, un ar delnu notrausu asaras. – Es tev piedodu, Diāna.
Viņa pavērsās pret mani. Acis bija satumsušas un ļaunuma pilnas. Es nodūru galvu. Šādu Diānu es nepazinu. Šo meiteni, kura tik ļoti līdzinājās manas dvēseles otrai pusei,
