galvā, un beidzot viņš bija jutis vajadzību izlikt to uz papīra. Bet vai tam bija kāds sakars ar viņa uzskatiem par sabiedrību? Šāda doma nebija ienākusi prātā.
Beidzot Gabija ieradās viņu glābt, atvezdama vēl citus žurnālistus, un Jānsons izslēdza diktofonu, kamēr visi sasveicinājās un sasēdās ap galdu. Tas aizņēma vairākas minūtes, un Kristians izmantoja šo brīdi, lai sakopotu domas.
Pēc tam Gabija pievērsa visu uzmanību sev.
– Laipni lūdzu uz sarunu, kas veltīta jaunai superzvaigznei pie literatūras debesīm – Kristianam Tīdelam. Mēs visi izdevniecībā ārkārtīgi lepojamies, ka varējām izdot viņa pirmo romānu “Nāra”. Mēs domājam, ka tas iezīmē garas un brīnišķīgas rakstnieka karjeras sākumu. Kristians vēl nav redzējis nevienu atsauksmi. Tāpēc es ar lielu prieku varu tev, Kristian, teikt, ka šodien Svenska Dagbladet, Dagens Nyheter un Arbetarbladet publicētas fantastiskas recenzijas.
Ļaujiet man nolasīt dažus citātus.
Viņa uzlika lasāmās brilles un pasniedzās pēc papīru kaudzītes, kas gulēja priekšā uz galda. Atsevišķas frāzes uz baltajām lapām bija iekrāsotas ar rozā flomāsteru.
– “Lingvistiski virtuozs sniegums, kas attēlo vienkāršo cilvēku nožēlojamo stāvokli, nezaudējot kopainu.” Tā raksta Svenska Dagbladet, – Gabija ar galvas mājienu paskaidroja Kristianam. Tad viņa pievērsās nākamajai atsauksmei. – “Patīkami un sāpīgi lasīt Kristiana Tīdela grāmatu, jo viņa lakoniskā proza izgaismo sabiedrības viltus solījumus par drošību un demokrātiju. Viņa vārdi griežas kā nazis miesā, muskuļos un sirdsapziņā, un tāpēc es drudžaini turpināju lasīt un kā faķīrs meklēt arvien jaunas mokošas, bet brīnišķīgi attīrošas sāpes.” Tā raksta Dagens Nyheter, – Gabija teica, noņemdama brilles un pasniegdama atsauksmju kaudzīti Kristianam.
Neticēdams savām ausīm, viņš paņēma recenzijas. Viņš bija dzirdējis vārdus, un uzslavas bija patīkamas, bet, godīgi sakot, nesaprata, par ko šie kritiķi runā. Kristians tikai bija uzrakstījis par viņu, izstāstījis viņas stāstu. Atbrīvojis vārdus un visu pārējo, kas saistīts ar viņu, lavīnā, kura reizēm bija izsūkusi pēdējos spēkus. Viņa mērķis nebija pateikt kaut ko par sabiedrību.Viņš gribēja tikai pateikt kaut ko par viņu. Taču viņš norija iebildumus. Neviens tāpat nesaprastu, un varbūt labāk atstāt visu, kā ir. Viņš nemūžam nespētu paskaidrot.
– Cik brīnišķīgi, – Kristians teica, dzirdēdams, ka vārdi bezjēdzīgi atraujas no lūpām.
Sekoja vēl vairāk jautājumu. Vēl vairāk slavinošu vārdu un komentāru par grāmatu. Un viņš saprata, ka nespēj jēdzīgi atbildēt ne uz vienu jautājumu. Kā lai apraksta to, kas bija piepildījis vissīkākos viņa dzīves kaktiņus? To, kas nebija tikai stāsts, kas bija arī izdzīvošana. Sāpes. Viņš darīja, ko spēja, centās runāt skaidri un apdomīgi. Acīmredzot izdevās, jo Gabija visu laiku atzinīgi māja ar galvu.
Kad intervijas beidzot bija galā, Kristians gribēja vienīgi iet mājās. Viņš jutās pilnīgi iztukšots. Taču bija spiests uzkavēties skaistajā Grand Hotel ēdamzālē. Viņš dziļi ievilka elpu un gatavojās sagaidīt viesus, kas jau nāca iekšā. Viņš smaidīja, bet šis smaids prasīja lielāku piepūli, nekā vispār kāds varētu iedomāties.
– Vai tu šovakar varētu palikt skaidrā? – Ēriks Linds klusām uzšņāca sievai, lai pārējie, kas gaidīja rindā uz ieiešanu svinību zālē, nedzirdētu.
– Vai tu šovakar varētu pievaldīt rokas? – Luīse atbildēja, nemaz nepūlēdamās čukstēt.
– Nesaprotu, par ko tu runā, – Ēriks atteica. – Un, lūdzu, runā klusāk.
Luīse salti nopētīja vīru. Viņš bija elegants vīrietis, to nu nevarēja noliegt. Un reiz, sensenos laikos, tas viņai bija šķitis pievilcīgi. Viņi iepazinās universitātē, un daudzas meitenes skatījās uz Luīsi ar skaudību, jo viņai bija izdevies nocopēt Ēriku Lindu. Kopš tā laika viņš bija lēnām, bet pārliecinoši sajājis visu mīlestību, cieņu un uzticēšanos, ko viņa bija jutusi. Un ne jau ar viņu. Ak Dievs, nē. Viņam nebija nekādu grūtību atrast padevīgas mīļākās ārpus laulības gultas.
– Sveiki! Jūs arī te? Cik jauki! – Sesīlija Jānsdotera spraucās pie viņiem un veltīja katram obligāto buču uz vaiga. Viņa bija Luīses friziere un pēdējo gadu arī Ērika mīļākā. Bet, protams, viņi nedomāja, ka Luīse to zina.
– Sveika, Sesīlij, – Luīse smaidīdama teica. Viņa bija jauka meitene, un, ja Luīse turētu ļaunu prātu uz katru, kura pārgulējusi ar viņas vīru, vairs nespētu dzīvot Fjelbakā. Turklāt viņai jau sen bija vienalga. Viņai bija meitas. Un brīnišķīgais izgudrojums – vīns tetrapakā. Kam viņai vēl Ēriks?
– Aizraujoši, ka mums tagad Fjelbakā ir vēl viens rakstnieks! Vispirms Ērika Falka un tagad Kristians. – Sesīlija burtiski lēkāja priekā. – Vai jūs kāds esat lasījuši viņa grāmatu?
– Es lasu tikai biznesa žurnālus, – Ēriks sacīja.
Luīse pārbolīja acis. Tieši tā Ēriks mēdza flirtēt – apgalvojot, ka nelasa grāmatas.
– Es ceru, ka dabūsim savu eksemplāru, – viņa teica, savilkdama ciešāk mēteli. Luīse cerēja, ka rinda kustēsies ātrāk, un viņi drīz tiks iekšā siltumā.
– Jā, Luīse mūsu ģimenē ir tā lielā lasītāja. Bet ko citu lai sadara, ja nav jāstrādā? Pareizi, mīļā?
Luīse paraustīja plecus, palaizdama dzēlīgo piezīmi gar ausīm. Tāpat nebūtu nekāda labuma, ja viņa tagad norādītu, ka tieši Ēriks uzstāja, ka viņai jāpaliek mājās, kamēr meitenes ir mazas. Vai ka viņa vergo no rīta līdz vakaram, lai mājās visa saimniecība ritētu kā pa diedziņu, ko viņš uzskatīja par pašsaprotamu.
Saviesīgās pļāpas turpinājās, kamēr rinda lēnām virzījās uz priekšu. Beidzot viņi tika iekšā vestibilā, pakāra mēteļus un kāpa lejā uz ēdamzāli.
Juzdama mugurā Ērika dedzinošo skatienu, Luīse devās taisnā ceļā uz bāru.
– Tikai nepārpūlies, – Patriks brīdināja Ēriku, noskūpstīdams sievu, pirms viņa ar vēderu pa priekšu izlīgoja pa durvīm.
Maja mazliet pačīkstēja, redzēdama, ka māte pazūd, bet beidza gražoties, tiklīdz Patriks nosēdināja viņu pie televizora skatīties Bolibompa2. Raidījums ar zaļā pūķīša piedalīšanos bija tikko sācies. Pēdējo mēnešu laikā Maja bija kļuvusi niķīgāka un nevaldāmāka, izvirdumus, kas sākās ikreiz, kad kāds viņai pateica “nē”, varētu apskaust katra dīva. Daļēji Patriks viņu saprata. Viņa noteikti juta saspringtās gaidas un bažas, kas bija saistītas ar divu jaunāko bērnu nākšanu pasaulē. Žēlīgā debess. Dvīņi. Lai gan viņi to zināja kopš pirmās ultraskaņas pārbaudes astoņpadsmitajā nedēļā, Patriks joprojām nespēja to līdz galam aptvert. Reizēm viņš prātoja, kā viņi tiks galā. Ar vienu zīdaini jau bija pietiekami grūti. Kā tiks galā ar diviem? Kā organizēs barošanu ar krūti un izgulēšanos, un visu pārējo? Turklāt vajadzēs iegādāties jaunu mašīnu, kurā pietiktu vietas trim bērniem un
Populārs Zviedrijas TV bērnu raidījums.
