rietumu piekrastē bija kļuvis ļoti ienesīgs. Ēriks, protams, bija Kennetam skaidri pateicis, ka viņam jāzina sava vieta, jo pieder tikai trešdaļa uzņēmuma, nevis puse, lai gan tas būtu tikai taisnīgi, ņemot vērā viņa ieguldījumu firmā. Taču tam nebija nozīmes. Kennetu neinteresēja ne bagātība, ne vara. Viņam pietika ar iespēju darīt to, kas padodas, un būt par Ērika kompanjonu.
– Es nudien nezinu, ko lai daru ar Luīsi, – Ēriks teica, pieceldamies no rakstāmgalda. – Ja nebūtu bērnu… – Viņš papurināja galvu un uzvilka mēteli.
Kennets līdzjūtīgi pamāja ar galvu. Viņš lieliski zināja, kāda ir situācija. Un tam nebija nekāda sakara ar bērniem. Ēriks nešķīrās no Luīses, jo tad viņai pienāktos puse Ērika naudas un citi īpašumi.
– Es dodos pusdienās, kādu laiciņu nebūšu. Šodien būs garās pusdienas.
– Labi, – Kennets teica. – Garās pusdienas. Skaidrs.
– Vai viņš ir mājās? – Ērika stāvēja uz Tīdelu nama sliekšņa. Izskatījās, ka Sanna dažas sekundes vilcinās, bet tad pakāpās malā un ielaida viņu.
– Viņš ir augšstāvā. Savā darbistabā. Sēž pie datora un blenž tukšumā.
– Vai drīkstu uziet aprunāties ar viņu?
Sanna pamāja ar galvu. – Protams. Mani vārdi nelīdz. Varbūt tev veiksies labāk.
Sannas balsī ieskanējās rūgtums, un Ērika mirkli apstājās, lai viņu nopētītu. Viņa izskatījās nogurusi. Taču bija vēl kas, ko Ērika nespēja noformulēt.
– Mēģināšu ko līdzēt. – Ērika lēnām kāpa augšā pa trepēm, ar vienu roku balstīdama milzīgo vēderu. Pēdējā laikā pat tik vienkāršas darbības atņēma visus spēkus.
– Sveiks. – Viņa viegli pieklauvēja pie atvērtajām durvīm, un Kristians pagriezās. Viņš sēdēja krēslā pie rakstāmgalda, bet datora ekrāns bija tumšs. – Tu mūs vakar tiešām nobiedēji, – Ērika teica, atslīgdama atpūtas krēslā istabas kaktā.
– Laikam biju mazliet pārstrādājies, – Kristians sacīja. Taču viņam zem acīm bija tumši loki un rokas trīcēja. – Turklāt mani uztrauc Magnusa pazušana.
– Vai esi drošs, ka cita iemesla nav? – Ērikas balss skanēja asāk, nekā viņa bija gribējusi. – Es to vakar pacēlu un paņēmu līdzi. – Viņa iebāza roku jakas kabatā un izvilka kopā ar liliju pušķi atsūtīto zīmīti. – Acīmredzot tev tā izkrita.
Kristians blenza uz kartīti.
– Liec to nost.
– Ko nozīmē tas, kas tur rakstīts? – Ērika bažīgi skatījās uz vīrieti, kuru bija sākusi uzskatīt par savu draugu.
Viņš neatbildēja.
Ērika atkārtoja jautājumu, šoreiz mazliet maigāk:
– Kristian, ko tas nozīmē? Tu vakar ļoti asi reaģēji. Tāpēc nemēģini man iegalvot, ka esi vienkārši pārstrādājies.
Viņš joprojām neko neteica. Pēkšņi klusumu pārtrauca Sannas balss no durvīm.
– Izstāsti Ērikai par vēstulēm, – viņa teica.
Sanna palika, kur stāvējusi, un gaidīja vīra atbildi. Klusumā aizritēja vēl dažas minūtes, līdz Kristians nopūtās, atvēra rakstāmgalda apakšējo atvilktni un izņēma vēstuļu sainīti.
– Es tās saņemu jau kādu laiku.
Ērika paņēma vēstules un uzmanīgi šķirstīja. Balts papīrs, melna tinte. Nebija nekādu šaubu, ka viņas atnestā kartīte rakstīta tajā pašā rokrakstā. Atkārtojās arī daži vārdi. Teikumi atšķīrās, bet saturs bija tas pats. Viņa sāka skaļi lasīt virsējo vēstuli:
– “Viņa iet tev blakus, viņa tev seko. Tev nav tiesību uz savu dzīvi. Tā pieder viņai.”
Ērika izbrīnīta pacēla skatienu. – Ko tas nozīmē? Vai tu to saproti?
– Nē. – Kristians atbildēja aši un cieti. – Nē, man nav ne jausmas. Es nepazīstu nevienu, kurš gribētu man darīt ļaunu. Vismaz man tā šķiet. Un man nav ne jausmas, kas ir “viņa”. Vajadzēja šīs vēstules izmest, – viņš teica, pasniegdamies pēc tām. Bet Ērika negrasījās laist vaļā.
– Tev vajadzētu par tām izstāstīt policijai.
Kristians purināja galvu. – Nē, kāds droši vien grib mani izjokot.
– Man tas nešķiet nekāds joks. Un es redzu, ka tev arī smiekli nenāk.
– Es teicu to pašu, – Sanna iejaucās. – Man tas šķiet baisi, īpaši bērnu dēļ. Ja nu kāds garīgi nelīdzsvarots cilvēks… – Viņa skatījās uz Kristianu, un Ērika redzēja, ka viņi par to nerunā pirmoreiz. Taču viņš atkal stūrgalvīgi purināja galvu.
– Negribu izpūst no tā sazin ko.
– Kad tieši tas viss sākās?
– Kad tu sāki rakstīt grāmatu, – Sanna teica, un vīrs viņai veltīja aizkaitinātu skatienu.
– Šķiet, ka apmēram ap to laiku, – viņš piekrita. – Pirms pusotra gada.
– Vai tur varētu būt kāda saistība? Vai tu grāmatā apraksti kādu reālu personu vai notikumu? Kāds varbūt jūtas apdraudēts, jo tu par viņu uzrakstīji? – Ērika cieši skatījās uz Kristianu, kurš acīmredzami jutās ļoti neērti. Bija skaidrs, ka viņš nevēlas apspriest šo tematu.
– Nē, tas ir izdomājums, – viņš saviebdamies sacīja. – Nevienam nevajadzētu atpazīt sevi manā stāstā. Tu lasīji manuskriptu.
Vai tev tas šķita autobiogrāfisks?
– Neesmu īstā, kura varētu par to spriest, – Ērika atbildēja, paraustīdama plecus. – Bet pēc pieredzes zinu, ka rakstnieki, apzināti vai neapzināti, ieauž darbos dažādus savas dzīves fragmentus.
– Es to nedarīju! – Kristians iesaucās, atstumdams krēslu un pieceldamies kājās.
Saprazdama, ka jāiet prom, Ērika centās pieslieties no atpūtas krēsla. Bet ķermenis pretojās, un viņai izdevās tikai dažas reizes nostenēties. Kristiana bargā sejas izteiksme atmaiga, un viņš pastiepa palīdzīgu roku.
– Droši vien kaut kāds ķertais, kurš padzirdējis, ka rakstu grāmatu, un sadomājies sazin ko. Tas arī viss, – viņš teica jau mierīgākā balsī.
Ērika šaubījās, vai tā ir visa patiesība, bet šādu viedokli drīzāk radīja intuīcija, nevis reāli pierādījumi. Iedama uz mašīnu, viņa cerēja, ka Kristians nepamanīs, ka rakstāmgalda atvilktnē palikušas tikai piecas vēstules, nevis sešas. Viņa nesaprata, kas pamudināja rīkoties
